Sāp sirds, šķiroties no tēva mājām, jo neviens nevar pateikt, vai būs lemts pārnākt. Sausas ir izmisuma pilnās acis. Vairs nav asaru.
Sāp sirds, šķiroties no tēva mājām, jo neviens nevar pateikt, vai būs lemts pārnākt. Sausas ir izmisuma pilnās acis. Vairs nav asaru. Pat sievietēm ar zīdainīšiem pie krūtīm. Blakus sargs ar pielādētu šauteni un vēl durkli galā. Dievs, kāpēc ļauj iznīcināt Tavu tautu? Par ko? Vai par to, ka tulznām klātās rokas nespēj nogalināt uzbrucēju, bet sirds strauji sitas uzticībā savai dzimtenei Latvijai.
Braucot pāri robežai, mēs zinājām, ka ceļa mērķis ir sveša, auksta zeme un naidā apmulsuši cilvēki. Taču mums bija jāiztur, jābūt morāli un fiziski stipriem…
Kā gaišuma brīdis šajā tumšajā piemiņas dienā bija mūsu pansionāta «Zemgale» direktores Astrīdas Kroģeres kundzes organizētais piemiņas brīdis. Viņa mūs uzaicināja savā kabinetā, veltīja daudz mīļu un sirsnīgu vārdu, atceroties tās dienas notikumus. Tas bija kā balzams nedzīstošai brūcei. Ar mums kopā bija arī dakterīte Vija Vildava un sekretāre Diāna. Šajā brīdī es jutu drauga plecu, uz kura reizēm var nolikt galvu, paraudāt, lai atkal turpinātu savas dzīves akmeņaino ceļu – ar smaidu –, it kā nebūtu zaudēts nekas – ģimene, mīlestība un izglītība.
Mīļš paldies par šo atmiņu brīdi mūsu labajai dakterītei un citiem.
Austra Zvirgzda, sociālās aprūpes centra «Zemgale» iemītniece
