Latvija atzīmē 80 gadu neatkarības svētkus, lai atcerētos un mācītos no tiem varonīgajiem senčiem Lāčplēšiem , kas 1918. gada 18. novembrī ar saviem parakstiem, savu dzīvi un mantu deklarēja, ka Latvija ir «brīva, neatkarīga un suverēna valsts».
Latvija atzīmē 80 gadu neatkarības svētkus, lai atcerētos un mācītos no tiem varonīgajiem senčiem Lāčplēšiem , kas 1918. gada 18. novembrī ar saviem parakstiem, savu dzīvi un mantu deklarēja, ka Latvija ir «brīva, neatkarīga un suverēna valsts».
Viņi nebaidījās prasīt neatkarību laikā, kad bermontieši draudēja no vienas puses un boļševiki no otras. Viņi prasīja Latvijas neatkarību, kad Latvija nebija pazīstama un tika uzskatīta par «cara guberņu». Viņiem bija drosme prasīt Latvijas dēliem un meitām brīvību brīvajā Latvijā. Viņiem nepietrūka gudrības Latvijas neatkarību izveidot un aizstāvēt. Šodien atjaunotā Latvijas neatkarība un suverenitāte ir to centienu turpinājums, kas sākās 1918. gada 18. novembrī.
Mana lūgšana šodien: lai jaunajiem Latvijas vadītājiem ir uzņēmība un drosme pārvarēt visus šķēršļus un izveidot Latviju, kur valdīs garīgā un materiālā labklājība.
Nepietiek nolikt malā biedru karti, ir vēl jākļūst par atjaunotās Latvijas darbinieku, kas sevi iesaista Latvijas neatkarības darbā ar sirdi un dvēseli. Nepietiek piešķirt pilsonību, tā ir ar cieņu jāsaņem. Nepietiek būt ticīgam, ticība ir vēl jāapliecina ar darbiem.
Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Latvijas ekonomiskā un finansiālā atjaunošana ir vienīgais un augstākais mērķis. Latvijai ir jāatjaunojas garīgi, morāli, intelektuāli, sevišķi izglītības jomā. Tieši izglītības jomā Latvija ir visvairāk cietusi pēdējos 50 gados.
Karojošais ateisms un materiālisms ir bijis naidīgs Tēvzemes mīlestībai. Tas turpina gruzdēt Latvijas skolu sistēmā un izglītībā. Pēdējā laikā karojošais materiālisms un ateisms parādās uz āru līdz ar «starpkonfesionālās kristīgās mācības» ieviešanu skolās, kuru vadīs kāds «izglītības dižvīrs» ar apšaubītu ticības izteiksmi.
«Starpkonfesionālais» parasti cenšas visas ticības nolīdzināt tā, ka nebūtu ne katoļa, ne luterāņa, ne pareizticīgā utt. «Starpkonfesionālais» mēģina izveidot visu ticību mistrojumu, apmēram kā reliģisku padomju savienību.
Šai jaunajai «starpkonfesionālās kristīgās mācības» izkārtnei ir visi pareizie vārdi: «konfesionālais», «kristīgais», «mācība», tai trūkst vienīgi paša galvenā «Baznīcas autoritātes». Kā vārdā tad tā māca?
Izglītības sistēmas cīņa pret «tradicionālo konfesiju mācību skolā» ir nevietā. Tā ir Latvijas garīgo spēku graušana un necieņa. Mēs zāģējam garīgo zaru, uz kura paši sēžam, lai atjaunotu Latvijas garīgo un morālo seju.
Es domāju, ka Rīgas metropolītam un arhibīskapam Jānim Pujātam bija tiesības atteikties no Triju Zvaigžņu ordeņa. Nevar saņemt ordeni, kad tiek likti visādi šķēršļi konfesionālajai mācībai skolās un katoļu bērnus iesaista «starpkonfesionālā» mācībā, neievērojot reliģisko organizāciju likuma 6. punktu. Arhibīskaps izvēlējās palikt ar savu ticīgo tautu.
Mana lūgšana ir, lai, atceroties 1918. gada varoņus, mēs izvēlamies dzīvot varonīgi un brīvi, neklanoties neviena kunga priekšā. Mūsu Tēvzemes varoņi, mūsu karavīri krita Pirmajā un Otrajā pasaules karā, mūsu tautas mocekļi cietumos un izsūtījumos. Mūsu vecmātes, kas mūs audzināja ticībā Dievam, prasa no mums veidot Latviju tādu, lai mums nebūtu jākaunas šo varoņu priekšā.
Ne tikai noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet apliecināsim mūsu Tēvijas mīlestību darbos un vārdos, lai celtu tās garīgo un materiālo labklājību.
