Atcerieties papagaili, kas multfilmā mērīja pitonu? Līdzīgi mēs šīs vasaras ceļojumā mērījām attālumu līdz Francijas dienvidiem – tuneļos. Ticiet vai ne, saskaitījām 180. Īpaši daudz to, protams, bija, šķērsojot Itālijas un Austrijas robežu, kur slejas varenie dolomīti, tāpat arī Vidusjūras rivjērā, kur autostrāde braucējus ved pa kalnu ceļu gar jūras malu.
Provansas vilinājums
Par laimi, Francijas dienvidi jūnija pašā sākumā sagaida ar izcili vasarīgu laiku (gaisa temperatūra faktiski nenoslīd zem 30 grādiem) un mēs nepieredzam neapmierinātību ar lietainu laiku, ko tik tēlaini savā pasaules slavu ieguvušajā romānā «Gads Provansā» apraksta Pīters Meils: «Laikapstākļu ietekme uz Provansas iedzīvotājiem tūlītēja un acīmredzama. Viņi uzskata, ka saulei jāspīd katru dienu, un, ja tā nav, viņiem vienmēr sabojājas garastāvoklis. Lietu viņi uztver kā personisku apvainojumu, nokar galvu un, iegājuši kafejnīcā, izsaka cits citam līdzjūtību. Ar nopietnām bažām provansieši raugās debesīs, it kā no tām draudētu nolaisties siseņu mākonis, un uzmanīgi, ar nepatiku laipo pa ietvi apkārt peļķēm. Ja nākas piedzīvot kaut ko vēl sliktāku par lietainu dienu, piemēram, šādu aukstuma vilni, sekas ir graujošas: lielākā daļa populācijas kaut kur pazūd.»
Mūsu līdzbraucēja Santa atceras, ka pirms dažiem gadiem bijusi citā Francijas reģionā un tur vietējie pat atvainojušies tūristiem par nelāgajiem laikapstākļiem un «sabojāto» atvaļinājumu (togad vasarā aukstuma vilnis bija piemeklējis teju visu Eiropu).
Starp citu, «Gads Provansā» bija viens no vilinātājiem, kas mudināja doties ceļojumā uz Francijas dienvidiem. Tiesa gan, pašam Meilam mazās Provansas pilsētiņas Menerbas aprakstīšana beidzās ne gluži tā, kā iecerēts. Ciems pēc romāna popularitātes iegūšanas kļuva pasaulslavens, un pats tā autors, mūkot no tūristu bariem, bijis spiests meklēt citu dzīvesvietu.
Provansas un Azūra krasta reģions vasarā, protams, ir tūristu pārpilns. Salīdzinoši jūnija sākums vēl ir kluss un milzu tūristu barus neredz. Mūsu izvēlētie maršruti vairāk ved pa skaistiem dabas apskates objektiem, nevis kultūras pieminekļiem pilsētās, varbūt tāpēc aktīvās sezonas sākšanos savā braucienā īpaši neizjūtam.
Provansas daudzveidīgo ainavu raksturo stāvas aizas, lavandas lauki un saulainas pludmales. Siltajai Provansai gan raksturīgs arī spēcīgs ziemeļvējš, kas pūš no kalniem, – mistrāls. Lielākās pilsētas – Marseļa, Nica, Tulona un Ēksanprovansa.
Viens no mūsu ceļojuma aizraujošākajiem momentiem tiek piedzīvots tieši Provansas reģionā – tā ir Verdonas aizas (Gorges du Verdon) apskate. Šī aiza veido vienu no skaistākajiem dabasskatiem Eiropā. Tumši zaļganā Verdonas upe plūst caur dziļu ieleju ar līkloču klintīm un konusveida smailēm. Vietām aiza sasniedz 700 metru dziļumu un šķērso lielākoties neapdzīvotu apvidu starp Mustjēsentmarī (Moustiers-Sainte-Marie) plašo dabisko ieplaku un Kastellānas (Castellane) šaurajām ielām.
Interesanta sajūta rodas, braucot pa autostrādi garām Monako, jo pēkšņi teju visas automašīnas uz ceļa ir nevis ar franču, bet gan ar Monako numurzīmēm. Tieši tur ved vieni no skaistākajiem autoceļiem, kas skatam pa logu piedāvā burvīgas ainavas Vidusjūras piekrastē. Monako platība ir 1,9 kvadrātkilometri, un, lai gan zemes uzbērumu dēļ tā augusi par trešdaļu, tā joprojām ir mazāka par Ņujorkas Centrālparku.
Austeres, rozā vīns un saule
Mūsu dzīvesvieta uz piecām naktīm atrasta Langdokas-Rusijonas reģionā, kas plešas no Pireneju kalnu pakājes Spānijas pierobežā līdz Ronas upes grīvai. Saules apspīdētajos laukos apgabala vidienē aug vīnogas, no kurām top liels daudzums Francijas vīnu. Jāatzīst, ka Francijas dienvidos vasarā iecienītākais ir rozā vīns, kas plauktos neaizņem mazāko stūrīti (kā tas ir piedāvājumos pie mums), bet gan garas rindas. No sākuma pret šo dzērienu esam skeptiski, bet, ja ārā ir vairāk kā 30 grādu karsts, auksts rozā vīns tiešām ir veldzējošs.
Viens no slavenākajiem reģiona tūrisma objektiem ir Gāras tilts (Pont du Gard). Romieši uzskatīja, ka šis tilts ir pati labākā viņu impērijas varas liecība. 2000 gadu senais tilts ir 49 metrus augsts, tolaik tā bijusi visaugstākā šāda veida būve. Tilts būvēts no akmens blokiem. Pēc biezajām kaļķa nogulsnēm ūdens kanālos speciālisti secinājuši, ka akvedukts nepārtraukti izmantots 400–500 gadu.
Mūsu izvēlētā naktsmītne atrodas pavisam mazā Langdokas-Rusijonas ciematiņā Flerī (Fleury), pat uz tirdziņu un veikalu mājas saimniece mums iesaka doties uz blakus pilsētu. Pirmajā rītā nolemjam, ka dienu sākt piedien ar slavenajiem franču kruasāniem. Navigācija rāda, ka tuvākā bulanžērija (la boulangeriela – maizes veikals – franču val.) atrodas pusotra kilometra attālumā, un, šķiet, neliela pastaiga pirms brokastīm būs tieši laikā. Izrādās, kruasānu tirgotava ir nākamajā pilsētā, un mūsu trijotnes gājiens pa autoceļa malu (bez ietves) francūžiem noteikti izskatās visai dīvaini.
Blakus maiznīcai atrodam arī dārzeņu un augļu tirgotavu, kur plašā klāstā nopērkami šīs sezonas dārzeņi, tāpat ķirši, nektarīni, persiki un aprikozes. Protams, citā valodā kā vien franciski neviens nerunā. Visā viesošanās laikā Francijā jāiztiek ar zīmēm un mums pussaprotamiem vārdiem (par laimi, mūsu draugs Mareks šo to franču valodā saprot).
Burvīgs pasākums dienvidu valstīs vienmēr ir tirgus apmeklējums. Arī Flerī kaimiņu pilsētiņas tirgū netrūkst ne svaigu dārzeņu un augļu, ne zivju, desu, siera, ne arī drēbju, kurpju un visdažādāko citu lietu, pat lietotu grāmatu. Iegādājamies vienkārši fascinējoši gardas olīvas (iemarinētas pēc pārdevējas mammas receptes) un zivis grilēšanai vakariņās. Nespējam paiet garām arī austeru tirgotājam, kas svaigo restorānu delikatesi pārdod par sešiem eiro kilogramā (zinātāji stāsta, ka parasti restorānos apmēram tā maksājot viena austere). Iegādājamies klāt dzirkstošu vīnu un gatavojamies uzdzīvot kā aristokrāti. Galu galā jāpamēģina taču ir! Man gan godīgi jāatzīst – franču virtuvē noteikti ir simtreiz garšīgākas lietas, par ko izdot naudu. Apēst jau var (ko gan nenotiesāsi ar krietnu malku šampanieša), bet teikt, ka garšīgi, īsti nevaru. Sajūta tāda kā peldot norīt krietnu malku jūras ūdens un vēl trāpīt mutē mazliet jūraszāļu.
Vienā no nedēļas nogales dienām ieraugām pie pretējās mājas žoga parādījušos uzrakstu, kas aicina ziedu mīļotājus apmeklēt dārzu. Jā, atceros, pirms ceļojuma kaut kur lasīju, ka tieši šajā nedēļas nogalē Francijā privāto dārzu īpašnieki atver tos publiskai apskatei. Vīrs dodas lūkot, kas labs aug kaimiņos. Pa atvērtu logu ieklausoties viņu sarunā, gan nāk smiekli, jo kungs pāri ielai, protams, runā tikai franciski. Tomēr kaut kā jau abi saprotas, kaut vai izmantojot augu latīniskos nosaukumus.
Pie Dalī uz Figeresu
Langdoka-Rusijona robežojas ar Spāniju, un, kartē izpētot, ka atrodamies vien pusotras stundas brauciena attālumā no Dalī dzimtās pilsētas Figeresas, nolemjam iekļaut savos plānos viņa muzeja apmeklējumu.
Salvadors Domingo Felipe Hasinto Dalī i Domenečs (dzimis 1904. gada 11. maijā, miris 1989. gada 23. janvārī) bija spāņu sirreālisma gleznotājs. Viņa gleznošanas prasme bieži tiek salīdzināta ar renesanses laika labākajiem māksliniekiem. Par Dalī slavenāko darbu tiek uzskatīta 1931. gadā tapusī glezna «Mīkstie pulksteņi». Mākslinieks nodarbojies arī ar filmu veidošanu, fotografēšanu un tēlniecību. Dalī bija zināms ar savu dīvaino un pārspīlēto uzvedību, kas dažkārt dzīves laikā aizēnoja paša radošo darbību, kaitinot viņa mākslas darbu cienītājus un kritiķus
Jau ierodoties Figeresā, kļūst skaidrs, ka visas masas plūst uz Dalī māju. Pa šaurajām pilsētiņas ielām aizlīgojas viens lielais autobuss pakaļ otram. Arī daudzstāvu autostāvvietās nebeidzamā straumē plūst atbraucēji, bet pie muzeja kases līkumojas gara rinda.
Figeresā pirmo reizi ceļojuma laikā mūs pārsteidz pamatīgas lietusgāzes, bet paši spāņi par to nešķiet pārāk norūpējušies. Atraduši kādu kafejnīcas vai veikala jumtiņu, viņi, zem tā patvērušies, gaida, kad lietus pāries (pēc skatieniem var saprast – viņi ir pārliecināti, ka ilgi nelīs, lai gan gāž aumaļām). Mums, latviešiem, protams, šķiet – ja jau līst, tā būs visu dienu. Spāņiem izrādās taisnība – strauji nolīst, un uzreiz sāk spīdēt spoža saule.
Bail pat domāt, kas Dalī muzejā notiek trakākajā vasaras tūrisma mēnesī jūlijā, ja jau jūnija sākumā pa to pārvietoties ir zināmas grūtības. Apmeklētāji spiesti iekļauties tūristu masas nerimtīgajā plūdumā, un daudz iespēju pie kāda mākslas darba pakavēties ilgāk un papētīt nianses nav, ja nu vienīgi pie darbiem, kas izvietoti plašākās zālēs. Tomēr arī tur ir bariem tūristu, kas katru darbu vēlas iemūžināt savos tālruņos, fotoaparātos un planšetēs, līdz ar to vienmēr tavu pētīšanu var pārtraukt kāda degungalam priekšā aizbāzta roka ar telefonu. Kopumā muzejam nav ne vainas, bet es gribētu uz to aizdoties kādā tūristu neiecienītākā laikā un darbus apskatīt mierīgākā gaisotnē.
Iznākot no muzeja, turpat pie ārkārtīgi populārā tūrisma objekta nespējam vien beigt priecāties par ēstuvju cenām. Salīdzinot ar Franciju, Spānijas krodziņi lutina ar gardiem ēdieniem par pieklājīgām summām. Nekavējamies turpat tuvējā krodziņā nobaudīt gaspačo, steiku, ceptas vistiņas un paelju, protams, klāt malkojot spāņu sarkanvīnu.
Ceļojot uz Franciju, jārēķinās, ka tā nav pārāk lēta valsts, turpretim Spānija pēc viesošanās Francijā šķiet galīgi lēta. Tāpat iepriecina spāņu cenšanās būt draudzīgiem ar tūristiem – pat ja ierobežo valodas nezināšanas barjera. To pašu var teikt arī par itāļiem Itālijā. Visu cieņu francūžiem (viņi, protams, ir ļoti jauki), tomēr no Francijas iedzīvotājiem mazliet dveš tāda kā augstprātība – līdz tūristu līmenim nolaisties viņi nav gatavi. Lai vai kā, Francijas dienvidi ir burvīgi, kur noteikti ir vērts pabūt. ◆
