1945. gada 8. maijā Vācijas kara flotes lieladmirāls Denics (pēc Hitlera pašnāvības arī Vācijas bruņoto spēku virspavēlnieks) izdeva savu pēdējo pavēli: Vienu minūti pēc pusnakts ieroči klusē visās frontēs.
1945. gada 8. maijā Vācijas kara flotes lieladmirāls Denics (pēc Hitlera pašnāvības arī Vācijas bruņoto spēku virspavēlnieks) izdeva savu pēdējo pavēli: «Vienu minūti pēc pusnakts ieroči klusē visās frontēs. Bruņotie spēki izbeiguši tālāku bezjēdzīgo cīņu.»
Līdz ar to aktīvā kara darbība un Otrais pasaules karš Eiropā bija beigušies. Liela daļa no Eiropas zemēm gulēja drupās, un karā bija krituši vairāki desmiti miljoni dažādu Eiropas valstu karavīru, tai skaitā 50 tūkstoši latviešu karavīru. Bet pēc kapitulācijas, necilvēcīgos apstākļos vergojot gulaga nāves nometnēs, tika nomocīti vēl 3500 latviešu karavīru.
Mēs toreiz cerējām, ka pēc Vācijas kapitulācijas miera konferencē tiks atjaunotas Baltijas valstis un tās kļūs atkal brīvas un neatkarīgas. Toreiz vēl nezinājām par Jaltas konferences lēmumiem un neticējām, ka Rietumu lielvalstis piekāpsies Staļina priekšā. Tas tomēr notika, un trīs pasaules varenie Rūzvelts, Čērčils un Staļins sadalīja Eiropu un, savstarpēji vienojoties, iekļāva Baltijas valstis kriminālajā padomju varas vergu impērijā. Un vēl par to, ko mēs toreiz nezinājām. Jaltā trīs varenie parakstīja arī slepenos protokolus, kas paredzēja izdot padomju savienībai visus bēgļus, arī latviešus. Un nav šaubu, ja Rūzvelts nebūtu paguvis aiziet aizsaulē, tas tiktu arī izpildīts.
Lūk, ko Čērčils teica pēc Jaltas konferences: «Kad turēju Staļina roku, es zināju, ka tā ir asiņaina, bet tajā brīdī es biju ar mieru sadarboties pat ar pašu nelabu, lai karā uzvarētu Vāciju.»
Sabiedroto uzvaras zvani Baltijas tautām iezvanīja 50 gadu ilgu okupāciju un verdzību, kuras laikā to iedzīvotāji tika plānveidā fiziski iznīcināti, deportēti un aplaupīti.
1945. gada 29. aprīlī latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Bangerskis izdeva savu pēdējo pavēli: «Ar šo pavēli es jūs atbrīvoju no jūsu karavīru saistībām. Jūs alga lai ir apziņa, ka jūs esat darījuši savas tautas un valsts labā visu, kas cilvēka prātam un spēkiem iespējams.»
Latviešu un vācu ielenktie bruņotie spēki Kurzemes cietoksnī cīnījās varonīgi, jo atkāpšanās iespēju pa sauszemi tiem nebija, bet aiz muguras bija Baltijas jūra. Tā bija cīņa uz dzīvību vai nāvi, un Kurzemes cietoksnis palika neuzvarēts, bet kapitulēja, paklausot pavēlei.
Katru gadu 8. maijā mēs dziļā cieņā atceramies un pieminam savus kara biedrus, kas iznīcības un asins gados krita kaujās par Latvijas okupāciju, par savas dzimtenes neatkarību un brīvību, kā arī tos cīņubiedrus, kas tika nomocīti gulaga nāves nometnēs.
Tagad mēs atkal esam neatkarīgi. Bet vai brīvi?
