1957… 1967… 1977… 1987… 1997. Šogad mūzikā gan pasaulē, gan Latvijā bijis daudz notikumu, taču daži ir tik būtiski, ka pelnījuši, lai tos atgādina.
1957… 1967… 1977… 1987… 1997. Šogad mūzikā gan pasaulē, gan Latvijā bijis daudz notikumu, taču daži ir tik būtiski, ka pelnījuši, lai tos atgādina.
Popmūzikā turpinās krīze
Šogad bija 30 gadu jubileja «The Beatles» revolucionārajam albumam «Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band», kas nozīmē, ka ierakstu firmas atkārtoti tiražējušas jo daudzus bītlu ierakstus, bet jaunās grupas laikmeta garā reanimējušas tālaika stilu.
Bet Deivids Bovijs gada sākumā svinēja savu 50 gadu jubileju. Viņš ir meistars, kas savā attīstībā neko vēl nav pabeidzis. Visu mūžu spējis «turpināties» kā rokmūzikas tendenču noteicējs, pastāvot ne tikai uz jau radīto, bet radot ko tādu, kas popularitāti iegūst pēc laika. Pravietiski un laiku apsteidzoši bijuši vai visi viņa albumi. «The Beatles» leģendai līdzās pilnīgi nesalīdzināmā kategorijā ir šā gadsimta populārās mūzikas ģēnijs D. Bovijs.
Deju mūzikā joprojām spicē bijušas «Spice Girls» spējīgas meitenes, kuru izpildījumā laikmetīgs šovs lieliski apvienots ar zemapziņu kutinošiem ritmiem. Labs aktīva dzīvesveida stimuls cienītāju paaudzei. Bet kas viņas klausīsies pēc četriem gadiem?
Gada šokējošākā grupa «Marilyn Manson» no ASV ir tikai šoka šovs ar uzdrīkstēšanos modernā pretīgumā, taču industriālā roka klasiķu «Ministry» priekšā viņi nobāl. U2 pēdējā albumā ir mirusi mūzika.
Rokā joprojām valda krīze. Visi meklē, daudz kas izsmelts, radīts ne mazums paliekošu vērtību, skaņas izplēnējušas MTV ēterā, un vējš tās aizpūtis aizmirstībā. Populārās mūzikas pasaule gaida jaunu revolūciju.
Latvijā, par prieku sev un citiem, apritē atgriezies Imants Kalniņš. «Līvi» gan ir dzīvi, taču lēni veģetē. «Skumju akmeņi» skumjās nomiruši. Bet «Prāta vētra» nostiprinājusi pasaules provinciālo superzvaigžņu statusu. Kaut neuzbūvētu apsūnojušu monumentu paši sev.
Operissimo
Ierakstu kompānija EMI svinēja savu 100. gadskārtu, un sers Pols Makartnijs sacerēja savu otro nopietno darbu. Šoreiz Makartnijs, šķiet, pārspējis pats sevi. Vienīgi dinamikas brīžiem ir par daudz.
Latvijā? Šeit pa īstam atdzīvojies mūsu baltais Operas nams. Un pasaulē Latvijas vārdu veiksmīgi nesuši Nacionālās operas solisti un mūziķi. Atcerēsimies labām atsauksmēm bagāto ceļojumu pa Lielbritāniju un Nīderlandi! Kur tad vēl daudzās pašmāju pirmizrādes! Dž.Verdi garabērns «Nabuko» laikam varētu būt mūsējo lielākais šāgada panākums. Starp citu, Latvijas Nacionālās operas viesizrādes atkal ir iekļautas Anglijas «New Victoria Theatre» repertuārā… Mūsējie turp brauks 1998. gada aprīlī ar «Nabuko» un «Traviatu».
Zigmars Liepiņš, Kaspars Dimiters. «Parīzes Dievmātes katedrāle». Šī modernā opera varētu būt notikums pasaules mērogā, jo pirmoreiz mūzikas vēsturē muzikālu iestudējumu piedzīvojis šis klasiskais Viktora Igo darbs. Latvijā Z.Liepiņa opera nepārprotami bijusi gada varenākais mūzikas notikums, un, jāatzīst, Liepiņš pamatīgi «izgriezis pogas» R.Paulam un I.Kalniņam. Ne pirmo reizi teikšu, ka šo darbu vajadzētu pārtulkot vismaz angļu, ja ne itāļu, valodā, savākt finansējumu labai reklāmai un ar to doties pasaulē… Nudien, pats mūziklu karalis E.L.Vēbers publikas vidū jo skaļi aplaudētu.
Viss! Laiks pieteicis jaunu gadu, un neminēsim, ko tas varētu nest. Būsim atvērti pārsteigumiem un ņemsim visu, ko tas mums dos. Un būsim radoši paši katrs sevī.
