«Līdz Eiropas čempionvienību kausam oficiāli vēl skaitījos «Laimas» sastāvā, bet praktiski jau abi ar vīru esam sākuši darbu jaunizveidotajā Minskas apgabala sieviešu hokeja klubā «Pantera»,» atklāj Ozolnieku hokejiste Laila Dekmeijere-Trigubova, kuras kontā ir puse no Latvijas komandas gūtajiem astoņiem vārtiem pirmās dienas panākumā pret Polijas čempionēm «THM Bisset Polonia Bytom».
Eiropas sieviešu hokeja čempionvienību kausa izcīņas pirmais posms trīs dienas norisinājās Jelgavā. Latvijas komanda «Laima», kur mūspusi līdz ar Lailu pārstāvēja arī Jelgavas Ledus sporta skolas hokejistes Lolita Andriševska, Eva Dinsberga un Žanete Vasiļevska, ar vienu uzvaru un diviem zaudējumiem ierindojās trešajā vietā, bet ceļazīmi uz nākamo kārtu nopelnīja pirmās vietas ieguvējas «Valerenga IH» no Norvēģijas.«Iepriekšējā reizē 2009. gadā tikām otrajā kārtā. Arī šogad klusa cerība bija, tomēr objektīvi jāatzīst, ka dānietes un norvēģietes patlaban ir stiprākas. Mums komandas kodols kļūst ik gadu vecāks, bet līdzās nav tikpat stabilu rezervistu,» Laila spriež, ka perspektīvas hokejistes aug starp jaunāka vecuma sportistēm, kas vēl nevar iesaistīties šāda ranga turnīrā.– Otrajā spēlē visai smagi zaudējāt dānietēm, varbūt pirmās dienas panākums mazliet «iemidzināja»?Psiholoģisko faktoru nevar izslēgt – dānietes nāca ar niknumu pēc iepriekšējās dienas zaudējuma. Mēs – pēc pirmās pārliecinošās uzvaras. Būtu jau jāsaprot, ka tie ir tikai punkti tabulā, ka nākamā spēle jāsāk no jaunas lapas, bet zemapziņa arī darbojas. Manuprāt, dānietes bija mūsu četrinieka stiprākā komanda. Bet polietēm savukārt vārtsargs – vājākā pozīcija.– Dzirdēju, ka Polijas klubs pastāv tikai ceturto gadu. Kāds ir «Laimas» stāžs?Pirmā Latvijas sieviešu hokeja komanda sāka veidoties 1989. gada pavasarī. Es «Laimā» spēlēju līdz 1993. gada rudenim, kad aizbraucu uz Vāciju.– Spēlēt hokeju?Spēlēju un mācījos. Vidusskolā, pēc tam Oldenburgas universitātē sporta pedagoģijas nozarē. Bet galvenais jau tomēr bija hokejs. Divas sezonas nospēlēju pirmās līgas klubā REV «Wilhelmshaven», tad četras sezonas bundeslīgas klubā TUS «Wiehl», no 1999. līdz 2005. gadam – EC «Bergkamen», ar kuru Vācijas meistarsacīkstes novinnējām. Pēc tam – līdz 2007. gada rudenim, kad atgriezos Latvijā, – spēlēju divkārtējo Krievijas čempionu Maskavas apgabala «Tornado» sastāvā.– Kā ir salīdzināt sieviešu hokeju Vācijā vai Krievijā ar Latvijas izlases iespējām un meistarību?Visu šo laiku esmu bijusi Latvijas izlasē, un neteikšu, ka mūsu «Laima», kas ir izlases bāzes komanda, nevarētu sacensties, piemēram, ar Vācijas klubiem. Ja salīdzina šīs valsts iedzīvotāju skaitu ar Latvijas diviem miljoniem, spēles popularitātes ziņā mēs būtu pat priekšgalā. Krievijā sieviešu hokejam ir profesionāls statuss – meitenes trenējas, spēlē un saņem labas algas. Tas ir, sieviešu hokejam labas – salīdzinot ar basketbolistiem, protams, esam pabērni.– Divarpus gadus sabijāt Latvijā un nu atkal ceļa jūtīs. Laikam jau tāds ir profesionāla sportista liktenis.Man patika strādāt un trenēt bērnus Ozolniekos. Izmantojot izdevību būt Latvijā, arī tagad ar prieku pie viņiem paciemojos. Tomēr Baltkrievijas piedāvājums bija tāds, no kura nevarējām atteikties. Jaunizveidotajā klubā «Pantera» strādāsim abi ar vīru. Vitālijs ir «Kriļja Sovetov» audzēknis, spēlējis dažādos Krievijas klubos, pagājušo sezonu pēc operācijas viņš uzspēlēja Jelgavas ZAHL čempionātā «Bokovas» sastāvā, bet tagad, kā teic, «kāris slidas uz nagliņas», lai trenētu kluba vārtsardzes un darbotos menedžera amatā. Es savukārt esmu galvenā trenera palīgs un arī spēlētāja. – Dažs puika sāk spēlēt hokeju no četru gadu vecuma. Kā sākas sieviešu hokejistes karjera?Ne nu gluži četros gados, bet skolas vecumā tagad arī meitenes sāk trenēties un spēlē kopā ar puikām, kas meistarības audzēšanai pat ir labi. Mans stāsts sākās ar vecmāmiņas ieteikumu trenēties daiļslidošanu, ko arī darīju līdz 11 gadu vecumam, kad sapratu, ka nebūs perspektīvas. Kādu laiku pievērsos basketbolam, līdz mani uzrunāja sieviešu hokeja komandas dibinātājs Andrejs Zaķis. «Ko darīsi basketbolā ar savu necilo augumu?» jauno izvēli atbalstīja arī mūžu sporta skolotāja amatā strādājušie vecmāmiņa ar vectētiņu. Vai mūsu dēliņš Jaroslavs būs hokejists, rādīs laiks – pagaidām, gada un trīs mēnešu vecumā, viņš mīl skrituļslidas stūrēt kā mašīnas pa grīdu.
