“Tā bija neizsakāma pleca sajūta – blakus sveši cilvēki, bet jūti, ka viņi tev tuvi kā brālis un māsa. Stāvēju “Baltijas ceļā” pie Iecavas, un visu laiku bija sajūta, ka caur ķermeni plūst neizsakāma strāva. Tas bija vienreizējs emocionāls pārdzīvojums un arī gandarījums, kas dzīvē nekad nav bijis un arī nebūs. Visi bijām tādā morālā pacēlumā, lielās cerībās, ka beidzot iegūsim brīvību. Bija pārliecība, ka nu tā nevar notikt, ka šis pasākums beigsies ne ar ko. Vēl šodien esmu laimīga, ka man bija tā iespēja tur piedalīties,” uzrunāta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja rīkotā pasākumā par godu brīvības ceļa 30. gadadienai, teic Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas vadītāja Silvija Melita Dālmane.
1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās, savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu, lai pieminētu 1939. gada 23. augustā starp Vāciju un PSRS parakstīto Molotova–Ribentropa paktu un citam citu stiprinātu cīņā par kopīgu mērķi – Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Latvijas Tautas frontes Jelgavas novada valdes aicinājums jelgavniekiem piedalīties akcijā tika publicēts laikrakstā “Jelgavas Ziņotājs”, aicinot kļūt par ķēdes posmu ap Iecavu un līdzi ņemt karogus, sēru lentes, prievītes, tautiskās jostas, attiecīgus plakātus. Cilvēki turp devās gan ar privātajām automašīnām, gan organizētiem autobusiem. Kā savā priekšlasījumā norādīja muzeja galvenais speciālists Edgars Umbraško, precīzi pateikt, cik jelgavnieku piedalījās akcijā, nav iespējams – tā kā šis ir arī atvaļinājumu laiks, iespējams, daudzi dzīvajai ķēdei pievienojās citviet. “Emocionalitāte ir viens no “Baltijas ceļa” atslēgas vārdiem. Tieši tāpēc tas tik spilgti iespiedies dalībnieku atmiņā un kļuvis par atmodas simbolu,” E.Umbraško pārliecināts, vēlot Baltijas tautām būt vienotām ne tikai ārkārtas situācijās.
“Bērni man tolaik bija mazi – vienam trīs, otram četri gadiņi. Viņiem bija grūti to visu saprast, bet gribēja jau ļoti piedalīties. Bija liela piederības sajūta un pacilātība,” saka Dzintra Muša, Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas brīvprātīgā. Ģimene tolaik dzīvoja laukos un “Baltijas ceļā” stājās netālu no Grenctāles, kurp nokļuva ar personīgo automašīnu. “Ir atvieglinājums, ka varam runāt savā valodā, dziedāt savas dziesmas, gan veco, gan jauno laiku,” viņa piebilst.
“Esam tiešām daudz ieguvuši. Nedz drīkstējām savas dziesmas dziedāt, nedz latviešu valodā godīgi runāt. Pati biju docente Rīgas Politehniskajā institūtā, kur katedrā mums bija 32 pasniedzēji. Kaut sēdē piedalījās tikai trīs krievu tautības pasniedzēji, visiem bija jārunā krievu valodā. Tas bija pazemojums. Nedrīkstējām ne savas tautasdziesmas dziedāt, ne svētkus svinēt. Bērni bija mazi, slēpām eglīti aiz tumšiem aizkariem, lai no ielas neredzētu, ka mums eglītē svecītes deg,” piemetina S.M.Dālmane.
Savukārt režisore Dace Vilne atceras, ka “Baltijas ceļā” piedalījās kopā ar Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra jauniešiem, ar kuriem kopā bija klāt arī barikādēs.
“Baltijas ceļam” veltītajā pasākumā klātesošie tika aicināti piedalīties arī simboliskā vienotības jostas sasiešanā un satīšanā kamolā, ievijot tajā visu trīs valstu karogus. Kamols glabāsies muzejā.
Degot piemiņas ugunskuram, muzikālu priekšnesumu sniedza Elīna Skutele, Miks Vilnis un Artūrs Melderis.
