Lūk, kā atjaunoto Melnās kafijas vakara tradīciju savā atmiņu grāmatā ir aprakstījis zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš.
Lūk, kā atjaunoto Melnās kafijas vakara tradīciju savā atmiņu grāmatā ir aprakstījis zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš:
“..Nacionālās Aizsardzības akadēmijas zālē sanāca vecie pirmās Latvijas laika virsnieki. Nostājās divrindu līnijā un nolīdzinājās. Man trāpījās būt pirmajā rindā. Zāles vidū atradās tradicionālais svečturis ar 14 mazākām un vienu lielu sveci pa vidu. Pēc tam iznāca ļumpīgi akadēmijas virsnieki, un tad divrindu līnijā nostājās jaunie kadeti. Tika ienesti divi karogi – valsts un akadēmijas –, kā arī lāpa. Tad ar taures skaņām sākās svinīgā junda. Kā vakara pārbaudē izsauca visus četrpadsmit kritušos kadetus. Pēc katra viņu vārda kāds no ierindā stāvošajiem kadetiem atsaucās, sakot kritis pie Daugavas tiltiem vai kritis pie Vareļiem, un, iznākot no ierindas, aizdedzināja vienu svecīti. Sekoja mācītāja uzruna, aktrise nodeklamēja patriotisku dzeju. Ar taures skaņām un karogu iznešanu junda beidzās. Tad rektors aicināja uz melno kafiju un rupjmaizi ar marmelādi blakus zālē. Šeit no katra Kara skolas izlaiduma, kura pārstāvji bija klāt, tika dziedāta viena, iepriekš izvēlēta dziesma. Arī mani izsauca, aplaudēja, un visi nodziedāja “Pūt, vējiņi!”.”
Jāpiebilst, ka šie H.Legzdiņa kunga iespaidi ir no deviņdesmito gadu beigām. Beidzamā laikā ļoti cienījamā vecuma dēļ viņš Melnās kafijas vakaros vairs nepiedalās. Taču jādomā, ka savu simt gadu jubileju, kas apritēs 7. decembrī, viņš tomēr svinēs.
