Tuvojas Annas diena, kad Sv.Annas draudzei tiks atzīmēta kārtējā – nu jau 430. jubileja. Draudze baznīcu uzpoš, gatavojas koncertam, kristīgās dzejas vakaram, bērnu svētkiem.
Tuvojas Annas diena, kad Sv.Annas draudzei tiks atzīmēta kārtējā – nu jau 430. jubileja. Draudze baznīcu uzpoš, gatavojas koncertam, kristīgās dzejas vakaram, bērnu svētkiem. Jubilejas rosībā iesaistījies arī Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kurā būs apskatāma jubilejai veltīta izstāde. Šajā laikraksta numurā centīšos ieskatīties šā dievnama vēsturē.
Poļu, lietuviešu, zviedru, vācu un krievu izcīnītais Livonijas karš (1558 – 1583) bija izpostījis trīs ceturtdaļas latviešu zemnieku sētu un, protams, arī baznīcas. 1567. gadā Rīgā sanāca landtāgs, kas pieņēma lēmumu par 70 jaunu baznīcu būvniecību Kurzemē un Zemgalē. Līdzās kara vētrām tolaik Eiropā vēl plosījās reformācijas nemieri. Mārtiņa Lutera piekritēji dzina ārā no dievnamiem katoļus. Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers bija pieņēmis luterticību. Iznāk, ka 16. gadsimta otrajā pusē Kurzemē un Zemgalē uzceltās baznīcas bija Eiropā pirmās luterāņu baznīcas, kas tādas bijušas no sākta gala. Tātad šajos dievnamos nevar būt agrākā ticības naida pēdu.
Jelgavā vienā no augstākajām vietām tapa dievnams, kuru tātad 1573. gadā iesvētīja un nosauca hercoga Ketlera sievas Meklenburgas princeses Annas vārdā. No šā gada tad arī tiek skaitīta Svētās Annas draudzes jubileja.
1641. gadā uzmūrēja patlaban skatāmo baznīcu. Sarkanie ķieģeļi ņemti no tepat Jelgavas apkārtnē tolaik plaukstošajiem cepļiem. Dievnama vēsture nav mierīga. 1682. gadā iebruka griesti, 1859. gadā tornī iespēra zibens, vācu karavīri divos pasaules karos baznīcu atstāja bez zvana. Tomēr jādomā, ka visdraudīgākā situācija baznīcas tālākai pastāvēšanai izveidojās padomju okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara.
Posta gadiem par spīti
1944. gada 4. augustā smagas kaujas izvērtās Sv.Annas baznīcas apkārtnē un no dievnama ēkas palika izdeguši mūri bez jumta, ar tukšām logu ailēm. Taču Annas baznīca piedzīvoja atdzimšanu. Ar ko to var izskaidrot? No viena puses Sv. Annas baznīcai kā tomēr vairāk nekā trīssimt gadu vecai renesanses stilā būvētai ēkai arī padomju laikos bija kultūras un vēstures pieminekļa statuss. No otras puses, skaidrs, ja Annas baznīcai nebūtu saglabājusies stipra draudze, tā aizietu bojā, laika zoba sagrauzta. Reliģiskā kulta ēku atjaunošana nebija padomju varas prioritāte. Kā, par spīti okupāciju un kara postījumiem, saglabājās Sv.Annas draudzes spēks? Šo atbildi meklēju pie vecajiem jelgavniekiem, kas to dramatisko dienu notikumus pieredzējuši savām acīm. Runāju ar visvecāko no kundzēm, kura vēl aizvien svētdienās nāk uz dievkalpojumiem, – 1910. gadā Kroņvircavā dzimušo Annu Zelmu Kretaini. Unikālas fotogrāfijas un atmiņas ir Ausmai Āronei, kura savulaik draudzē uzņēmās aprūpes jeb diakonijas darbu un kuras tēvs Kārlis Helgūts no 1958. līdz 1970. gadam bija draudzes priekšnieks.
Draudzes uzņēmība un drosme
Prāvests Jēkabs Ķullītis, kurš ir palicis labā abu minēto kundžu atmiņā, Sv.Annas baznīcā nokalpoja, var teikt, visu pirmās Latvijas brīvvalsts laiku, 1944. gadā emigrēja. Pēc tam trīs gadus ēkas drupas nostāvēja tukšas. Annas baznīcu kaut kādā mērā aizstāja Jāņa baznīca, kuru karš brīnumainā veidā bija saudzējis. Taču tad Jelgavā sāka kalpot mācītājs Romāns Šmits. Šī ļoti enerģiskā vīra fotogrāfija ir apskatāma pie ieejas dievnamā. Viņš saaicināja kopā atlikušos draudzes locekļus un 1947. gada 24. augustā drupās noturēja baznīcas atjaunošanas dievkalpojumu. Nākamajā pavasarī tika ielikts baznīcas atjaunošanas pamatakmens. Baznīcas arhivārs vēsturnieks Aldis Barševskis ir noskaidrojis, ka ēkas restaurācijas projektu izstrādāja arhitekts Pēteris Saulītis, darbus vadīja būvmeistars Kārlis Strautmanis. Uz baznīcas torņa fasādes stāv metālā izkalti divi gadskaitļi – 1641. – 1956. Pirmais tātad liecina par laiku, kad uzcelta mūra baznīca, otrais – kad pabeigti baznīcas atjaunošanas darbi.
«Par to, kā šīs lietas tolaik risinājās, varētu pastāstīt mans tēvs, ja viņš vēl būtu dzīvs,» silti smaidot saka Ausma Ārone. Tomēr gadi un dzīvē pārdzīvotais viņas pašas atmiņā ir dzēsis daudzas šo notikumu pēdas. «Tā bija liela uzņemšanās un drosme,» par baznīcas atjaunošanu piebilst Ausma Ārone. Savukārt možā deviņdesmitgadniece Anna Kretaine ar pašapziņas pilnu lepnumu runā par savulaik baznīcas atjaunošanai ziedoto naudu, par ko kvītis varbūt vēl arhīvā glabājas.
Baznīcas sēta starp frontēm
Viņai spilgtā atmiņā palikuši astoņdesmitie gadi, kad draudzes priekšniece bija Milda Pilāte. Pateicoties Mildas neatlaidībai (ja pilsētas izpildkomitejā viņa pa vienām durvīm raidīta ārā, tad pa otrām atkal gājusi iekšā), draudzei tolaik izdevies panākt, ka «Anna dabūja jaunu lietussargu» – tika kapitāli izremontēts baznīcas jumts. Nākot Tautas frontes un interfrontes cīņu laikiem, lielajiem baznīcas logiem gan bija jāliek priekšā režģis, jo puišeļi no blakus esošajām padomju karavīru mājām (varbūt arī vēl citi) svieda akmeņus, cenšoties sadauzīt stiklus.
Laiki bijuši dažādi, un tomēr domas par mūsu baznīcu, par draudzi, lūgšanas, kopīgi līdzjustās bēdas un prieki cilvēkus ir vienojuši un vieno arī tagad. Mūsdienās, sevišķi tuvojoties Ziemassvētkiem un Lieldienām, Annas baznīca ir kļuvusi par vietu, kur daudzi jelgavnieki, kas arī neskaitās draudzē, nāk uz koncertiem, ko parasti sadarbībā ar aģentūru «Kultūra» rīko baznīcas kantors (muzikālās dzīves vadītājs) Aigars Reinis. Parasti tad tieši vecākās paaudzes kundzēm slodze ir vislielākā, jo tieši viņas ir uzņēmušās rūpes mazgāt baznīcā grīdu, sapost altāri. Jaunajiem jau tādām lietām neatliek laika. Tomēr, kā aicina mācītājs Tālis Rēdmanis, jubilejas reizē vajadzētu saņemties un dot savu ieguldījumu svētku sagatavošanā visiem, kam šādas iespējas tomēr ir.
***
Mirkļi vēsturē
Kad visas lozes bija pilnas
Sv.Annas draudze Jelgavas Latviešu biedrības namā rudeņos rīkoja lielos draudzes bazārus. Tā kā liela daļa draudzes locekļu bija laucinieki, bazārā organizētajā loterijā laimestiem tika savests dzīvs un nedzīvs. Man kā skolas puikam izdevās vinnēt lielu izšūtu galdautu, ar ko bija pārklāts pasākuma vadītāju galds. Dāmu komitejas kundze, kura dalīja laimestus, ieminējās, vai nevaru atstāt šo mantu līdz izlozes beigām. Atbildēju, ka man tomēr tas tūlīt jānes mājās. Ar tagadējo prātu gan to nedarītu, jo skaistais galdauts jau būtu veicinājis to, lai loterijā piedalās vēl vairāk cilvēku.
Pierakstīts no vecā jelgavnieka Imanta Kapša atmiņām
Ja es būtu zinājis
Visilgāk – 52 savas dzīves gadus (no 1850. līdz 1902. g.) – Sv.Annas draudzē nokalpoja mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs. Pateicīgā draudze viņam 50. kalpošanas jubilejā uzdāvināja paša portretu, kas vēl tagad ir apskatāms pie baznīcas kancelejas. Par Konrādiju jelgavniekiem bija vairāki labvēlīgi ironiski pastāsti. Zināms, ka viņš apprecējies tikai 60 gadu vecumā. Otrajā svētdienā pēc kāzām Konrādijs kancelē teicis: «Ja es būtu to zinājis, ka laulības dzīve tik svētīga, tad būtu apprecējies pirms 40 gadiem.»
Izmantota Inas Lastoveckas 1995. gadā izdotā grāmata «Jelgavas rajona baznīcas»
