Ak Dievs, kāpēc tu to pieļāvi? Tas bija 1945. gada 5. februārī, kad smagā likteņa stunda sita Zemgalei. Vēl Kurzemē skanēja lielgabalu dārdi, vēl savas dzīvības par tēvzemi atdeva brīvības cīnītāji, bet Jelgavā jau saimniekoja staļiniskie okupanti.
Ak Dievs, kāpēc tu to pieļāvi?
Tas bija 1945. gada 5. februārī, kad smagā likteņa stunda sita Zemgalei. Vēl Kurzemē skanēja lielgabalu dārdi, vēl savas dzīvības par tēvzemi atdeva brīvības cīnītāji, bet Jelgavā jau saimniekoja staļiniskie okupanti. Un tajā laikā te notika īstas cilvēku medības. Vispirms visus «vainīgos» sadzina vienā vietā – pie tagadējā kultūras nama «Rota», kur traģisko dienu upuru piemiņai nolikts akmens. Tad 5. februārī, lopu vagonos izvešanai uz Krievijas tāliem novadiem tika dzīti kā pilsētnieki, tā zemnieki. Par to, ka viņi vienkārši ir dzīvi. Par to, ka viņiem ir savas mājas. Ja kādam slīdēja kāja vai pagura sirds, tam vagonā iekāpt palīdzēja bruņoto gūstītāju kājas spēriens…
Šodien, tāpat kā katru gadu, mēs, dzīvi palikušie, atkal pulcēsimies piemiņas vietā, lai kopīgi lūgtu Dievu par tiem, kuri nepārnāca.
Daudzus tagad uztrauc grāmata «Baigais gads», bet neuztrauc tur atspoguļotie fakti. Tas ir pats skumjākais. Kur esat jūs, cilvēka tiesību aizstāvji, ka nevarat bilst vārdu aizstāvībai?
Dievs, dod mieru dvēselēm, kas vēl virs zemes ir visās elles ugunīs šķīstītas! Dod mieru tiem, kas tavos mājokļos mīt.
Mēs, dzīvie, šodien pulksten 14 pulcēsimies pie piemiņas akmens, lai atgādinātu, ka mēs vēl esam, lai liktu saprast, ka mēs neļausim vēlreiz nākt baigajiem gadiem.
Austra Zvirgzda, II grupas invalīde
