Zita Birziņa rīt Lielās talkas laikā pulcinās Satiksmes ielas talciniekus apkārtnes labiekārtošanā
Ārēji Zitu Birziņu varētu noturēt par trauslu gaišmati, kam Lielā talka ir pasākums, kurā vairāk dzert tēju, mazāk strādāt. Tomēr katram Satiksmes ielas 53. nama iedzīvotājam ir skaidrs, ka tā nebūt nav. Tieši Zita ir mājas vecākā un jau vairākus gadus aktīvi organizē tuvējās apkārtnes sakopšanu un labiekārtošanu.
Viņa pati smejas, ka dažs labs stiprā dzimuma talkotājs mēdzot taujāt pēc kāda vīrieša, kurš tad ierādīšot veicamos darbus. Lai gan nu jau pēc trīs gadu kopīgām talkām kaimiņi sākot pierast, ka darbus organizē sieviete. Tagad ne viens vien pārstāvis no kaimiņu mājām ierodoties pēc padoma, kā labiekārtot sava daudzstāvu nama apkārtni.
Zita strādā, brīvajā laikā dejo tautas deju ansamblī «Lielupe», audzina trīs bērnus un tur rūpi par daudzstāvu nama iedzīvotājiem. «Laika visiem ir vienādi daudz, atliek tikai noteikt prioritātes!» viņa secina. Zita uzskata, ka jādzīvo pēc principa – katrai lietai savs laiks. Darbu nevajagot nest uz mājām, un otrādi.
Daudz paveikt palīdzot ļoti lielais ģimenes atbalsts. Piemēram, tuvojoties Lielajai talkai, mājinieki zinot, ka viņa nevarēs ar pilnu atdevi pievērsties ierastajiem darbiem, tāpēc katrs savu iespēju robežās cenšas palīdzēt. Visi ģimenē pieraduši, ka pie Zitas kā mājas vecākās vienmēr varot atnākt pēc padoma vai kādu savu problēmu izstāstīt. Būdama liela Lielās talkas aktivitāšu piekritēja, Zita aicina arī citu daudzstāvu māju iedzīvotājus pašiem iesaistīties savas apkaimes labiekārtošanā – kādam uzņemties iniciatīvu un rosināt arī citus piedalīties.
Domāja par citiem, sanāca arī sev
Mājas apkārtnes sakopšana sākusies ar projekta rakstīšanu pirms trim gadiem, kad Lielās talkas organizatori izsludināja «Pagalmu sakopšanas un labiekārtošanas» projektu konkursu. Iegūtais finansējums ļāvis pārliecinošāk iesaistīt gan apkārtnes iedzīvotājus, gan sponsorus. Jau pirmajā gadā izdevies iegūt daudz atbalstītāju, tāpēc vienā paņēmienā izdarīts tik daudz.
«Pirmais gads bija īpašs, jo neviens jau tā īsti negrib uzņemties vēl kādus pienākumus. Gāju uz katru dzīvokli un ar ikvienu kaimiņu aprunājos. Uzdevu katram kādu nelielu, bet svarīgu uzdevumu – un talkas dienā tiešām daudzi cilvēki nāca palīgā,» atceras Zita.
Togad talkots pat divas sestdienas pēc kārtas – pirmajā reizē, veicot priekšdarbus, lai īstajā dienā varētu vairāk paveikt. Nākamajā gadā bijis vieglāk, jo mājas iedzīvotāji paši bijuši gatavi iesaistīties un turpināt sakopšanu. Šogad darāmā ir mazāk, tomēr vienmēr atrodoties kāds jauns plāns, ko īstenot.
Zitu īpaši iepriecina bērnu vēlme iesaistīties talkas darbos. Viņi plecu pie pleca ar pieaugušajiem, aktīvi strādājot, varot izturēt visu dienu, turklāt nemitīgi taujājot, ko vēl varētu palīdzēt.
«Ja bērni ir piedalījušies laukuma izveidošanā – nesuši, veduši, rakuši un krāsojuši –, viņiem ir cita attieksme pret inventāru pagalmā. Viņi pieskata cits citu, lai nelauž un nebojā. Piemēram, lai pusaudži nekāpj uz mazo bērnu rotaļu iekārtām. No divu gadu laikā pagalmā uzliktajiem rīkiem neviens vēl nav salauzts,» secina mājas vecākā.
Ja ar kādu no malas ieklīdušo postīt kāro viesi bērni netiek galā, viņi skrienot pēc palīdzības pie Zitas. Arī ja viņa dodas ar savu gandrīz divus gadus veco Miķeli pastaigāties, pagalma bērni pa gabalu jau saucot: «Labdien, mājas vecākā!» Ģimenē viņi smejoties, ka Zita ir vietējā mēroga slavenība, vismaz bērnu vidū noteikti.
Birziņu ģimene ir piemērs, ka labie darbi atgriežas. Ne velti Zita tā vienmēr mācījusi saviem bērniem. Kad radās ideja par mājas pagalma sakārtošanu un bērnu rotaļu laukuma atjaunošanu, Birziņu vecākās atvases jau bija krietni pāri rotaļu laukumu apmeklētāju vecumam un viņiem tas bijis darbs sabiedrības labā. Tieši tajā laikā, kad projekts uzvarējis, sevi ģimenē pieteicis trešais bērniņš. «Domājām par citiem, bet sanāca, ka tiek arī pašiem,» smejas Zita.
Izmētātie papīri jāsavāc pašiem
Vietējie iedzīvotāji rūpējoties un uzturot savu pagalmu tīru un kārtīgu. Arī bērni diezgan ātri sapratuši, ka izmētātie konfekšu papīriņi pašiem vien būs jāsalasa. Zita stāsta, ka pāris reižu gan nācies pagalmā sasaukt īstu bērnu sapulci un likt savākt piemēsloto, bet tagad jau katrs kārtību zinot un iemācot to arī no citām mājām atnākušajiem.
«Bija gadījums – jaunā māmiņa sēž bērnu laukumā, stumda ratiņus, bet zem kājām mētājas papīri. Aizrādu, bet viņa apvainojas un lepni aiziet. Man jau nav grūti savākt tos papīrus pēc viņas, bet liekas jocīgi – kā var patikt ar bērnu tur sēdēt un atpūsties,» stāsta Zita.
Viņa saprot, ka visus cilvēkus mainīt nevarēs un jārēķinās, ka vienmēr būšot tādi, kas uzskata – viņu atbildība par kārtību un tīrību beidzas pie dzīvokļa durvīm. Vēl neesot bijis viegli tikt galā ar pudeles brāļiem, kas uz soliņa pagalmā nākuši iedzert dienišķo tiesu un uzsmēķēt. Nereti nācies saukt palīgā Pašvaldības policiju. Tagad labi palīdzot pagalmā izvietotās zīmes, kas norāda, ka tur nedrīkst lietot alkoholu un smēķēt. Lielākoties pietiekot kompānijām norādīt uz zīmēm, un visi labprātīgi aizejot.
Zita gan stāsta, ka viņu īstenotajiem darbiem netrūkstot arī nelabvēļu un skauģu. Ne viens vien paziņo, ka šajā mājā noteikti dzīvojot kāds svarīgs vadības vīrs, jo viņiem tiek «uzsaukti» tādi remontdarbi. Daži vēl joprojām netic, ka lielākoties viss paveikts pašu rokām, tērējot savu brīvo laiku. Mājas vecākā atzīst: «Protams, mums bijuši arī atbalstītāji, piemēram, uzņēmums «Igate», ar kuru izveidojusies ļoti laba sadarbība. Šogad ar viņu atbalstu plānojam turpināt bruģēt iepriekšējā gadā iesākto ietvi. Un uzreiz varu atbildēt – nē, mūsu mājā nedzīvo neviens no «Igates»!»
Ar aptiekāres precizitāti
Ikdienā Zita strādā ar labiekārtošanu nesaistītā jomā (viņa ir farmaceite), bet iekārtot apkārtni un uzlabot visu kopīgo dzīves telpu viņai ļoti patīkot. «Varbūt vēlmi organizēt talku kaut kādā mērā ietekmējusi mana darba vide. Lielāko daļu sava darba stāža esmu bijusi vadītāja aptiekā, tāpēc arī man patīk vadīt, organizēt, plānot,» domā uzņēmīgā jelgavniece.
Tiesa gan, par jelgavnieci viņa nav piedzimusi. Uz mūsu pilsētu Birziņu ģimene pārcēlusies aptuveni pirms 13 gadiem, kad apnikusi mūžīgā dzīvokļa īrēšana galvaspilsētā. Gribējuši pirkt dzīvokli kādā no Rīgas mikrorajoniem. Bijis jau atrasts trīsistabu dzīvoklis Imantā, kad Zita gluži nejauši reklāmas avīzē fiksējusi, ka «kaut kādā Jelgavā» tie ir krietni lētāki.
Viņa pati ir no Barkavas, vīrs no Lubānas. Kur varētu būt dzīvoklis Jelgavā, tolaik viņiem nav bijis skaidrs. Pirmajā reizē, dodoties to apskatīt, ģimene pat nomaldījusies un uzreiz Jelgavu nav atradusi. Toreiz sapratuši, ka tie, kas no Jelgavas brauc strādāt uz Rīgu, ceļā patērē mazāk laika nekā Zita, no Imantas dodoties uz darbu Mežaparkā, un izlēmuši par labu dzīvoklim nepazīstamajā pilsētā.
Tagad Zita sevi dēvē par Jelgavas patrioti. Pēc dzīves galvaspilsētā gan licies, ka šeit nekā nav – ne kārtīgu veikalu, ne pasākumu. «Mums ir sajūta, ka attīstāmies un augam kopā ar pilsētu,» atzīst Zita. Viņa arī kā ļoti atbilstošu slavē saukli «Pilsēta izaugsmei!», jo uzskata, ka Jelgava patiešām attīstās straujiem soļiem. ◆
