Oktobrī gaidāmas asas cīņas par kvotu saņemšanu, lai no biogāzes ražotu elektroenerģiju, prognozē nozares asociācija. Spriedzi uzņēmējos radīs gaidāmā Atjaunojamo energoresursu likuma pieņemšana. Tas paredz, ka valsts atteiksies no kvotu sistēmas un dos zaļo gaismu elektrību no biogāzes ražot neierobežotā apjomā. Paredzams, ka šoruden kvotas piešķirs pēdējo reizi, ražotājiem garantējot arī 14 santīmu par kilovatstundu nākamos desmit gadus. Savukārt jaunajā likumā Ekonomikas ministrija piedāvā par katru no biogāzes saražoto kilovatstundu maksāt, maksimums, 8,5 santīmus.
Kā skaidro ekonomikas ministra padomnieks Klāvs Olšteins, pērn pavasarī iesāktais Atjaunojamo energoresursu likuma projekts ir izstrādāts, bet vēl turpinās tā normu slīpēšana. Šis likums regulēs ne tikai biogāzes nozari, bet arī pārējās tā dēvētās zaļās enerģijas – saules, vēja, ūdens u.c. – ražošanu. Patlaban lielākās iebildes tiekot saņemtas no biogāzes ražotājiem, kas nav mierā ar ministrijas piedāvāto maksimālo cenu – 8,5 santīmiem – par valstij nodoto kilovatstundu. «Zemnieki grib 13 un 14 santīmu – tik, cik saņem tagad –, taču pašlaik viņiem ir izdevīgi neizmantot iegūto siltumu, jo par elektrību vien jau saņem pietiekamu samaksu. Tādēļ turpmāk tarifs būs mazāks, mudinot tirgot arī siltuma enerģiju,» saka K.Olšteins. Kvotu sistēmas pārtraukšanu slavēLai rastu kopsaucējus jaunajā likumprojektā, pagājušajā nedēļā Biogāzes asociācija tikās ar Ekonomikas ministrijas speciālistiem. Asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš kā pozitīvu punktu likumā min kvotu sistēmas likvidēšanu, ļaujot elektroenerģiju ražot neierobežotā apjomā. Normatīvs iepriecinātu arī privātās mājsaimniecības, kas iegūst atjaunojamo enerģiju. Piemēram, ja uz mājas jumta ir saules baterijas un saulainā laikā tiek iegūts vairāk enerģijas, nekā mājsaimniecība spēj patērēt, tad pārpalikumu varētu iepludināt uzņēmuma «Latvenergo» tīklā, par to gan nesaņemot samaksu. Savukārt laikā, kad saules nav, valsts elektrību arī dotu pretī bez maksas. «Šis nosacījums turklāt labi iet kopā ar Vides ministrijas plāniem, ka drīzumā 50 procentu atbalstu energoefektivitātes pasākumiem varētu saņemt ne tikai pašvaldības un daudzdzīvokļu nami, bet arī privātmājas,» secina A.Kārkliņš. Sākot no 3,2 santīmiemLikumprojekts paredz, ka 8,5 santīmi ir maksimālā summa, ko varēs iegūt par no atjaunojamiem energoresursiem saražotu kilovatstundu. Šī cena veidojas no trim komponentiem – elektrības tirgus cena (patlaban 3,2 santīmi), piemaksa par jaudu (tostarp siltuma izmantošanu) un par CO2. Kā ziņots, biogāzes sadedzināšanas procesā iegūtā elektroenerģija ir tikai 40 procentu no visa, vēl 46 procenti ir saražotais siltums, bet 14 procentu aiziet zudumos.Pašlaik ministrija paredzējusi, ka Latvijā būtu būvējamas biogāzes ražotnes ar jaudu līdz diviem megavatiem. Taču A.Kārkliņš uzskata, ka maksimālo jaudu vajadzētu samazināt līdz vienam megavatam, citādi Latvija varot kļūt «par atkritumu pārstrādātāju valsti». Biogāzes ražotnē ir tā, ka tādu apjomu mēslu vai zaļmasas, kādu ieliek pārstrādei, pēc pārraudzēšanas arī dabū laukā. Savukārt ziemas mēnešos, teju pusi gada, laukus mēslot nedrīkst. Tas nozīmē, ka pie lieljaudas ražotnēm krātos milzu kaudzes ar izrūgušu zaļmasu. «Ja uzceļ 12 megavatu ražotni, tur katru stundu jāiebrauc «fūrei» ar 20 tonnām zaļmasas, graudu vai mēslu. Tikpat izņem arī laukā, un tas viss sešus mēnešus jāglabā,» skaidro A.Kārkliņš. Pie tik lielas jaudas ražotnēm būtiski palielinātos arī fosilās degvielas patēriņš transportam, tādēļ gluži zaļš šis enerģijas ieguves veids vairs nebūtu. «Ir izdevīgi, ja izejvielu iegūst 30 – 50 kilometru rādiusā ap saimniecību. Tāpēc arī Vācija tagad jaunajās regulās liek normu ar ierobežotas jaudas ražotnēm.»Absurdi, ka siltums jāpārdodAtjaunojamo energoresursu likuma gatavošana atklājusi ačgārnību, kas līdz šim ļāvusi zaļi dzīvot koģenerācijas staciju īpašniekiem, dedzinot fosilo enerģiju. Piemēram, Liepājā četru megavatu koģenerācijas stacija par katru no dabasgāzes sadedzināšanas procesā iegūto elektrības kilovatstundu saņem 8,61 santīmu. Tādējādi veidojas situācija, ka pēc likuma pieņemšanas izdevīgi būtu nevis ieguldīt lielus līdzekļus biogāzes ražotnes celšanā, bet vienkārši pieslēgt motoru pie dabasgāzes vada un pelnīt pat vairāk par zaļās enerģijas ražotājiem. Tādēļ valdība gatavojas apcirpt atbalstu fosilās enerģijas ražotājiem. Par absurdu normu A.Kārkliņš dēvē arī nosacījumu par iegūtās siltumenerģijas likšanu lietā. Likums paģēr, ka tā jāpārdod. Tādējādi saimniecībai, ja tā siltumu vēlas izmantot pašu apkurei, kaltei vai siltumnīcai, tas jāpērk pašai no sevis. Savukārt noteikumi par koģenerāciju paredz – ja apdzīvotā vietā jau ir kāds siltuma piegādātājs, jaunajam tirgus dalībniekam siltums jātirgo par cenu, kas nav mazāka par kolēģu noteikto. Tāda norma kropļo tirgu, jo liedz zemniekiem konkurēt ar savās saimniecībās saražoto siltumu.
