«Mēs nospēlējām «Dievs, svētī Latviju», tad nolikām instrumentus ceļmalā un gājām padoties,» atceroties 1945. gada 8. maiju Kurzemē, astoņdesmito gadu sākumā man stāstīja tēvs. Viņš bija leģionārs, kara orķestra diriģents, kurš līdz pēdējam centās izvairīties no iesaukuma vācu armijā. Līdz pat atmodai es nesapratu, kādēļ latviešu mūziķi toreiz spēlēja «Dievs, svētī Latviju!». Nesapratu, ka leģionāru sirdī taču bija Latvijas valsts atjaunošanas cerība. Tikai vēsturiska traģēdija, ka politiskā situācija 1945. gada maijā bija pavisam cita nekā Pirmā pasaules kara beigās 1918. gada novembrī. Otrajā pasaules karā daļa latviešu karoja arī uzvarētāju pusē. Starp viņiem, kā runāja, bija arī mūsu matemātikas skolotājs Jānis Jeske, viens no izcilākajiem pedagogiem pēckara Jelgavā. Taču es neatceros, ka viņš kādreiz, tuvojoties 9. maijam, būtu spraudis pie krūts savas kara vai veterāna medaļas. Manuprāt, maz tādu latviešu ģimeņu, kas šo dienu būtu patiesi svinējuši kā Uzvaras svētkus. Gadiem ejot, vēl padomju laikos, studējot Sanktpēterburgā, atskārtu, ka 9. maijs, kura patieso emocionālo spriedzi padomju Latvijā varēja pat īsti nepamanīt, vismaz triju paaudžu krieviem ir lielākie svētki. Par Otro pasaules karu stāstīja krievu padomju literatūras klasiķi, par to studentu kopmītņu istabiņās magnetofona ierakstos dziedāja varas neatzītais dziesminieks Vladimirs Visockis. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas krievu jaunatne, manuprāt, ir latviskojusies. Taču uzvara Otrajā pasaules karā vēl aizvien ceļ krievu pašapziņu, un kam gan būtu derīgi cilvēki bez sava lepnuma! Interesanti, ka šogad Maskavā Uzvaras parādē Sarkanajā laukumā kopīgi maršēja sabiedrotie. Domāju, pienāks laiks, kad kopīgi tiks atzīmēta abās frontes pusēs kritušo latviešu, krievu un vāciešu piemiņa.
