Keramiķi Mārīte un Aleksandrs Djačenko ielūdz uz personālizstādes atklāša nu 1. aprīlī.
Spriežot pēc aktīvās izstāžu darbības (gadu gaitā sakrājies ne tikai krietns skaits personālizstāžu, abu darbi kuplina vai ikvienu Jelgavas profesionālo mākslinieku kopskati) un citām ārēji redzamām izpausmēm, Mārīte un Aleksandrs Djačenko mūsu pilsētā ir pirmie, kas nāk prātā, ja dzirdam apzīmējumu – keramiķis. Atpazīstamību veicina arī dalība simpozijos un to organizēšana, bet pavisam grūti nepamanīt (arī ne īpaša mākslas lietpratēja acij) kvēlojošās ugunsskulptūras, uz ko nu jau trīs vasaras pēc kārtas savus amata brāļus rosina tieši «abi divi» (gluži kā pavisam svaigās grāmatas un izstādes nosaukumā, ko rīt pulksten 15 atvērs Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā) Djačenko.
Tomēr Aleksandrs noliedz, ka keramiķi Jelgavā esot gluži vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi: «Tā nu gluži nav, ir taču vesela grupa: Valda Semane, Undīne Stepka, Brigita Šmēdiņa, Ilze Emse-Grīnberga, Ivanda Spulle-Meiere, Guntis Svikulis, visus uzreiz nemaz nenosaukt. Ir arī pavisam jaunie – Katrīna Vīnerte, Jānis Leimanis.»
«Kādreiz bija tāda prakse, ka visus, kas beiguši Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, aizsūtīja strādāt uz ražošanas apvienību «Latvijas keramika»,» atceras M.Djačenko. «Ar mani jau bija tāpat – pēc Lietišķās mākslas vidusskolas divus gadus atstrādāju «Latvijas keramikā», toreiz vēl vecajā cehā.»
«Es tur nostrādāju ilgi, kādus četrpadsmit gadus. Varbūt tāpēc, ka Jelgavas Mākslinieku biedrības katalogā «Jelgavai azotē» par mani teikts – speciālās zināšanas keramikā ieguvis patstāvīgā darbā,» smaidot bilst Aleksandrs.
Mārīte: «Keramikā jā, bet viņš jau bezmaz vai tā kā tēlnieks. Gājis pie mūsu slavenās Rasas Kalniņas-Grīnbergas skoloties.»Aleksandrs: «Nu kāpēc tēlnieks? Keramiķis.»
Mārīte: «To jau grūti nošķirt, saka – lietišķā māksla, un viss.»Aleksandrs: «Nav vairs nekādas lietišķās, sen jau palikusi tikai dekoratīvā māksla.»
– Tātad tas, ko mēs redzēsim izstādē, ir dekoratīvā māksla?
Aleksandrs: Jā, tā ir dekoratīvā keramika, lietišķā – tās jau būtu vāzes, krūzes, bļodas un tamlīdzīgi, vārdu sakot, viss, ko var lietot ikdienā.
Mārīte: Es tomēr uzskatu, ka ir grūti atdalīt, jo reizēm sanāk, ka tu taisi ko pavisam lietišķu, bet gala iznākums ir dekoratīvs.
Aleksandrs: Tas bija padomju laika dalījums: stājmāksla, lietišķā māksla. Tagad principā šāds sadalījums nepastāv, jo daudz kas atrodas robežstāvoklī, piemēram, instalācijas, foto – tās arī tiek definēta kā māksla, lai gan ne vienmēr tā tiešām būs māksla.
Keramika, manuprāt, nav žanrs, bet materiāls. Mēs varam no tā taisīt kaut vai gleznas. Ko dod šis materiāls – līnijas, krāsas un citus atribūtus, ko nevaram izmantot tēlniecībā. Kaut gan principā var būt arī krāsaina tēlniecība.
– Bet jūsu darbs uzņēmumā «Latvijas keramika» gan droši vien bija tuvāk ražošanai, nevis mākslai.
Aleksandrs: Mākslas izpausmes sākās tajā periodā, kad pārgājām strādāt uz apvienību «Daiļrade».Mārīte: Agrāk gan. Izstādēs piedalāmies jau ļoti sen, šķiet, no 1972. gada. Tad bija tā – darbā jādara darbs, bet brīvajā laikā var taisīt mākslu.
– Fakti liecina, ka izstāžu dzīve jums ir piesātināta. Turklāt visas personālizstādes bijušas kopīgas. Vai ietekmējaties viens no otra, mēdzat pamācīt (tikko mūsu sarunas «teorētiskajā» daļā pārāk lielu vienprātību nemanīja).
Aleksandrs: Daudzi keramiķu dueti strādā vai ir strādājuši kopā. Brigita un Egons Šmēdiņi, Silvija Šmidkena un Leons Lukšo, netrūkst arī citu piemēru. Tas nozīmē – divatā taisījuši vienu darbu. Mēs ar Mārīti tā nekad neesam darījuši (ja nu vienīgi lielākus pasūtījuma dekorus kādai iestādei vai skolai), mūsu kopīgajās personālizstādēs katrs darbs ir individuāls veikums. Jo mēs esam pārāk atšķirīgi: Mārīte tāda intraverta, es – ekstraverts.
Mārīte: Gadās, ka es zinu gan, ko gribu, bet īsti nezinu, kā vēlamo rezultātu panākt. Tādos gadījumos, kad viņš nāk, mēģinu savu pusgatavo darbu īpaši nerādīt. (Gluži kā pirmklasniece, lai kaimiņš nenoskatās – labsirdīgi ironizē Aleksandrs). Pēc tam parādu gan, tā jau nav, ka slēpju līdz pat izstādei.
– Un strīdaties arī?
Aleksandrs: Par darbiem nē. Nav vērts, jo katrs tomēr paliek pie sava varianta. Par vakariņām un kartupeļiem – tad gan.
– Vai jūsu profesijā divatā nav vieglāk arī tad, ja netop gluži kopīgi darbi? Es domāju tīri fiziski, vai nu māli jāpārved, vai krāsns jātaisa.
Mārīte: Tad nu, protams.
Aleksandrs: Bet viņa arī prot mūrēt krāsnis. Kā īsts, kārtīgs mūrnieks.
Mārīte: Man tas pat ļoti patīk. Kaut ko samūrēt – ar lielāko prieku.
Aleksandrs: Vai tad tu domā, ka ar mākslu mūsdienās var izdzīvot? Tikai ar krāsnīm (vai kamīniem). Māksla un izstādes – tas faktiski tāds hobijs. Agrāk jau varēja gan. Mūsu darbus vai no katras izstādes iepirka fondi, muzeji.
– Vēl par izstādēm. Iepriekšējā personālizstāde bija…?
Aleksandrs: Pirms sešiem gadiem šeit, Eliasa muzejā. Bet pēc tās bijis vēl kas cits, kaut vai izstāde «M&A» galerijā «Bastejs» Rīgā pagājušā gada rudenī. Arī Jelgavā 2014. gadā Sv.Trīsvienības baznīcā, ko tā arī nosaucām – «Tornis».
– Izstādē «Abi divi» būs jaunākā perioda darbi vai tā iecerēta kā zināma retrospekcija – kā nekā Mārītei pagājušajā gadā apritēja nozīmīga jubileja, ko tā arī īsti neiznāca nosvinēt…
Aleksandrs: Nebūs neviena darba no iepriekšējās izstādes šajā muzejā. Tie, kas pa sešiem gadiem jau kaut kur rādīti, gan daži būs redzami arī šeit. Kaut vai no «Basteja» un «Torņa».
– Ir tomēr kāda joma, kur darbojaties kopīgi, un tās ir ugunsskulptūras.
Aleksandrs: Uzvaras parkā – jā, tur man vienkārši bija ļoti daudz darba pie kurināšanas, viens gluži vienkārši nebūtu paspējis vēl arī skulptūru izveidot. Es domāju, izdevās pats pirmais pasākums 2013. gadā, kaut vai tāpēc vien, ka tajā vēl paguva piedalīties latviešu keramikas metrs Pēteris Martinsons.
Arī nākamajā gadā bija līdzīgs pasākums, bet pagājušajā – 2015. gadā – jau bija ugunsskulptūras Pasta salā. Tur izdevās labāk no tāda viedokļa, ka interesentiem labāk redzams – no visām pusēm.
Mārīte: Man tikai nepatika, ka Pasta salas ugunīgais šamots neliesmoja Smilšu skulptūru festivāla laikā, kā abos pirmajos gados Uzvaras parkā, bet jau vēlāk rudenī. Manuprāt, abi šie pasākumi labi saderēja kopā.
– Šamots ir jūsu galvenais materiāls ne tikai ugunsskulptūrās vien, bet arī «mierīgākos» keramikas darbos?
Aleksandrs: Jā, māls, šamots, akmens masa. Ar porcelānu gan nestrādājam.
– Vēl esat darbojušies simpozijos, pat vadījuši tos.
Mārīte: Kad bērni bija mazi, Aleksandrs kādas četras vasaras mācīja keramiķus no visas lielās Savienības Jūrmalā, Mākslinieku jaunrades namā.
Aleksandrs: To lietu man savulaik uzticēja Pēteris Martinsons. Bet bija viens seminārs 2014. gadā tepat Jelgavā, SIA «Keramika LV» (kādreizējās «Latvijas keramikas» pēctecī). Tur mēs ar Mārīti darbojāmies abi divi.
– «Abi divi» – tā sauc arī izstādi. Un ielūgumos teikts, ka paredzama arī jaunas grāmatas prezentācija.
Aleksandrs: Tur vainojams Māris Brancis. Viņš izdomāja nosaukumu grāmatai.
Mārīte: Mēs to savukārt atzinām par labu esam arī izstādei.
