Kā vērtējat ieceri cīnīties pret bērnu aptaukošanos, piemērojot akcīzes nodokli saldumiem un to palielinot gāzētajiem dzērieniem?
Sigita Pastare, endokrinoloģeGalvenais – sabalansēt uzturuSaldumi nav vienīgais «ļaunums», svarīgs ir veselais saprāts – lai viss būtu ar mēru. Ja ir tikai našķis ar cukuru, tas nekādu postu nedara, citādi ir ar frī kartupeļiem, hamburgeriem, treknajiem lauku ēdieniem. Tad jau arī tiem jāpiemēro akcīze un vēl mākslīgajām desām. Absurds. Svarīga ir audzināšana ģimenē, arī policists uz ceļa stāv ne tikai, lai sodītu, bet arī lai izglītotu. Ja bērnam kārosies cepumi, cenu izmaiņas piecu vai desmit santīmu robežās nebūs izšķirošas. Turklāt nekā slikta nesaskatu, ja pa ceļam no skolas apēd kādu cepumu, vēl jo vairāk – ja pirms tam bijusi sporta nodarbība. Ja saldumu īpatsvars uzturā ir līdz pieciem procentiem, bet 55 procentus veido saliktie ogļhidrāti, kā arī daudz tiek lietoti dārzeņi, manuprāt, nav par ko satraukties. Galvenais – lai apēstais tiktu līdzsvarots ar fiziskajām aktivitātēm. Svarīgi, lai augļi un dārzeņi kļūtu aizvien pieejamāki. Turklāt būtiski, lai cilvēki tiktu izglītoti saprotamā valodā, ko dod veselīga ēšana. Mani priecē, ka pat četrgadīgs bērns māca vectētiņu pareizi ēst vai mudina auklīti nepirkt saldumus. Ivars Alksnis, uzņēmējs konditorsIekāpts ne tajā lauciņāDomāju, šī ideja ir pilnīgi garām. Saldumi nav pirmās nepieciešamības preces, bet sevi palutināt kādreiz arī mazliet vajag. Tirdzniecība jau tā nobremzējusies līdz nejēgai. Ja šādu nodokli ieviesīs, lielie uzņēmumi varbūt kaut kā izdzīvos, bet mazie noteikti putēs ārā. Galu galā – vai tad bērni aizraujas ar saldumiem? Man šķiet, ka viņi vairāk naudu tērē čipsiem, kokakolai un arī cigaretēm. Neesmu manījis, ka, piemēram, pie mums konditorejā skolēni tik ļoti pirktu saldumus, vairāk iecienītas ir picas, hamburgeri. Turklāt diezin vai cenas kāpums par dažiem santīmiem atturētu no kāda našķa. Šo ideju izdomājuši augsti kungi ar lieliem makiem, bet būtu labāk, ja viņi kaut ko ņemtu no sevis, nevis bērniem vai saldumu ražotājiem – te nu iebraukts ne tajā lauciņā. Ja reiz veicināt veselīgu dzīvesveidu, būtu jāstimulē sporta zāļu apmeklēšana un tamlīdzīgas aktivitātes. Ilva Koškina, ģimenes ārsteBūtiskākā problēma – mazkustīgumsKad mājās par šo ideju izlasījām, mūs pārņēma smieklu šalts. Ne jau pāris santīmu pie cenas atrisinās problēmu, un rodas arī jautājums – ja reiz tā apelējam pie veselības, kāpēc ar nodokli neapliek čipsus, neslēdz «makdonaldus» un tamlīdzīgas ēstuves, jo, piemēram, saldējumu neviens tonnām neēd. Turklāt nav arī veikts pētījums, kādi cilvēkiem ar lieko svaru ir ēšanas paradumi. Tā kā šīs ieceres pamatojums ir galīgi garām, un reāli tas nav izdomāts līdz galam. Jāsāk domāt par veselīgu dzīvesveidu. Kad saviem pacientiem ar lieko svaru jautāju par uzturu, skan atbildes – baltmaize, bulciņas, panētas gaļas, tiek ēsts četras reizes dienā, un pēdējās vakariņas – ap pulksten 21… Galvenais tomēr ir audzināšana ģimenē, bet būtiskākā problēma – mazkustīgums.Skolās jāraugās, kā notiek fiziskās nodarbības – nav nepieciešamas tās mistiskās normas, kas ir par augstām un bērniem uzreiz uzdzen riebumu pret sportu. Vērtējums šajās stundās vispār nav vajadzīgs. Vienkārši, lai bērni sporto, un, ja neviens to nevērtēs, skolēni to darīs vairāk. Pretējā gadījumā sākas iešana pie ģimenes ārstiem, lūdzot atbrīvot no fiziskajām aktivitātēm, dažādi aizbildinājumi ar vēdersāpēm un tamlīdzīgi. Sportošana būtu jāpadara pieejamāka, īpaši mazāk nodrošinātām ģimenēm, jo ne visi var atļauties maksāt par nodarbībām.
