«Krējums skābu kāpostu zupai taču nepienākas,» caur brilli uz pircēju – parastu ikdienas pusdienotāju –, nopietni lūkojoties, nobrēcas lētas Jelgavas ēstuves darbiniece. Piesolot piemaksāt, pie krējuma tomēr tieku, bet zupas garšu tas neuzlabo, jo apetīte vietā, kur uz galda sevi uzskatāmi demonstrē iepriekšējā ēdēja «pēdas», tāpat sašļukusi. Klāt piekožamais pīrādziņš arī izrādās vismaz iepriekšējā dienā krāsni vaigā skatījis. Un tā nav vienīgā reize pilsētā, kad maltītei vai uzkodām seko klienta sēru maršs uz neatgriešanos no vienas ēstuves uz citu.
Otrā pilsētas galā, kur pusdienas vismaz divtik garšīgas, bet, par laimi, ne gluži divtik dārgas, pēc pusdienošanas veiksmes stāstu sērijas salātos iegadās redīsi, kuri nevis kraukšķ mutē, bet bezdievīgi izvairās no dakšas savā aplamajā glumumā. Mēģinājums džentlmeniski aizrādīt viesmīlei par vecu ēdienu cieš sakāvi, jo, plikšķinot lielos plakstus, meitene tikai slikti notēlo izbrīnu, bet par nerakstīto likumu «klientam vienmēr taisnība» nekad nav dzirdējusi. Citviet liekas, ka dziļi sasmulētos šķīvjus un dakšu greizos zobus pienākas uzskatīt par vietējo kolorītu.
Iepērkoties vienā no Jelgavas smalkmaizīšu bodēm, var riskēt tikt ne tikai pie visai aizdomīgas gaļas pildītiem izstrādājumiem, bet arī tikpat savādas kafijas līdzņemšanai. Ar smaidu pārdevēja paņem lielas šķēres un ar ierastu kustību izgriež greizu trijstūrīti kafijkrūzītes vāciņā. Tobrīd tikai pasmejos, jo vēl nezinu, ka smirdošo strebekli pēc dažām minūtēm atstāšu citas kafejnīcas atkritumu urnā.
Te gan nepieminu neskaitāmās veiksmīgās maltītes un kopumā draudzīgo maksu par vēdera piepildīšanu, kā arī laipno apkalpošanu ne vienā vien ēstuvē. Tomēr darvas piliens šķīvī spēj sabojāt visgardāko viru. Akcija gardēžiem un tūristiem «Garšas tūre Jelgavā» pulcē labākos piemērus ēdināšanā, bet ikviens netīši var iekulties arī savā – pavisam nebaudāmā tūrē. ◆
