Mūsu valstī daudz kas notiek ačgārni.
Mūsu valstī daudz kas notiek ačgārni. Piemēram, valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijā daudzi Latvijas vadošajām partijām (un ne tikai) tuvi uzņēmēji ir paspējuši visai apšaubāmā veidā saraust miljonus, bet tikai tagad tiek virzīts likumprojekts par «nulles» deklarāciju ieviešanu. Kad uz Latvijas upēm ir uzbūvētas vairāk nekā simts hidroelektrostacijas, valdība nāk ar iniciatīvu likumdošanas aktos noteikt upes, uz kurām hidroelektrostacijas turpmāk nedrīkstēs celt. Taču tāda ir Latvijas situācija, un nav jau gluži arī tā, ka valstī nekas nenotiek. Premjers Andris Bērziņš, kas ir pārliecināts par savas valdības spēju nostrādāt līdz rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, piemēram, ir gandarīts par pašvaldību aktivitātēm administratīvi teritoriālajā reformā, kurai esot jānoslēdzas līdz 2004.gada beigām, lai 2005. gada pašvaldību vēlēšanas varētu notikt jaunajās administratīvajās teritorijās. Labi, ka vismaz Saeimas atbalstītājā aptuveni 102 pašvaldību modelī ir izstrādāts visai valstij vienots kritērijs – jaunajās pašvaldībās vajadzētu dzīvot vismaz 3 tūkstošiem cilvēku, lai arī pats premjers uzreiz norāda, ka pēc pasaules prakses, lai pašvaldība varētu veiksmīgi ekonomiski attīstīties, tās teritorijā vajadzētu dzīvot vismaz 10 tūkstošiem iedzīvotāju.
Starp citu, runājot par lauku problēmām, Andris Bērziņš ir visai optimistisks, uzskatot, ka SAPARD līdzekļi palīdzēs attīstīt zemnieku saimniecības, un, uzsverot valdības nopelnus šo Eiropas Savienības pirmsstrukturālo fondu līdzekļu «iedabūšanā» Valsts kases kontos, kur tie pēc attiecīgo formalitāšu nokārtošanas gaida zemniekus, kas nāks un līdzekļus apgūs. Runājot par Latvijas pārtikas ražotājiem, šķiet, premjers, no vienas puses, visai progresīvi akcentē Eiropas Savienības (ES) tirgu un nepieciešamību pašmāju pārtikas ražotājiem savai produkcijai panākt ES standartiem atbilstošu kvalitāti, taču, no otras puses, ir pilnīgi skaidrs, ka liela daļa mazo zemnieku saimniecību nebūs spējīga ielēkt šajā vilcienā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka lauksaimniecības produkcijas kvalitātes uzlabošana maksā naudu, kuras mazajām saimniecībām, kas dzīvo pēc naturālās saimniecības principiem, vienkārši nav.
Skaidrs, ka Latvijai citas alternatīvas bez iestāšanās ES pašlaik nav: no tās lielā mērā ir atkarīga mūsu valsts ekonomiskā, tātad arī politiskā neatkarība, jo Latvijai vairs tā kā nevajadzētu būt ilūzijām par to, ka viena otra kaimiņvalsts neizmantos savā rīcībā esošās ekonomiskās sviras sev vēlamās politiskās situācijas nodrošināšanai. Taisnība premjeram arī apgalvojumā, ka, ja arī Latvijas vēlētāji nobalsos «pret» iestāšanos ES (Andris Bērziņš gan atzīst, ka šādu situāciju nepieļauj), mūsu valsts būšot ieguvēja, jo Latvijas likumdošana būšot sakārtota atbilstoši attīstīto Rietumeiropas valstu standartiem, kas atvieglos dzīvi pašmāju uzņēmējiem.
Jā, tas tā tiešām ir, tikai nevajadzētu aizmirst, ka referendums par iestāšanos ES pagaidām nav noticis, un, jāsaka, Latvijas valsts institūcijas, tostarp premjera partijas biedra un uzvārda brāļa Induļa Bērziņa vadītā Ārlietu ministrija, nav pārcentušās, propagandējot Latvijas nepieciešamību iestāties ES.
Turpinot tautas balsošanas tēmu, izskatās, ka tuvākais referendums Latvijā gaidāms Rēzeknes rajonā: Audriņu pagastā un blakus pagastos, par to, vai būt vai nebūt gaisa telpas novērošanas radaram Audriņu pagastā. Šķiet, Aizsardzības ministrijas ierēdņu slinkums vai nevēlēšanās nodarboties ar sabiedriskajām attiecībām šajā gadījumā ir vainagojusies ar loģisku rezultātu, proti, ar sabiedrības neizpratni par situāciju, un, iespējams, pat ar sabiedrības maldināšanu, ko veikušas personas, kurām tas bijis izdevīgi.
Runājot par valdības darbu kopumā, šķiet, iepriecinošākā lieta ir tās stabilitāte un apņēmība nostrādāt līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām. Premjers, starp citu, neizslēdz iespēju, ka vēlēšanu tuvošanās ietekmēs arī valdības darbu, taču tā nespēšot sašūpot A.Bērziņa vadīto kabinetu. Savukārt, kas attiecas uz panākumiem iestāšanās sarunās ar ES vai arī strauji iekšzemes kopprodukta palielinājumu, laikam jāpadomā nopietnāk – ir jēga lepoties ar to vai ne, jo iedzīvotāju maciņos kopprodukts tik strauji neaug un arī līdz Rietumeiropas dzīves līmenim vēl tālu…
