Ja nebūtu Latvijas Televīzijas, nevienam neienāktu prātā doties karot uz Čečeniju.
Ja nebūtu Latvijas Televīzijas (LTV), nevienam neienāktu prātā doties karot uz Čečeniju. Tagad mums tādi cīnītāji ir, jo, raugi, visai Latvijai viņus parādījusi «Panorāma». Parasti uz karstajiem punktiem, tiesa, ne jau karot, dodas žurnālisti. Bet kā LTV noorganizē, ka kameras priekšā taisnības vārdā var zīmēties, nekur neaizbraucot?
Piemēram, «Ceļa» Panteļējevs to neprot, tādēļ, «Panorāmas» sižetu noskatījies, uzdodas par LTV ģenerāldirektoru Tjarvi un paziņo, ka sižets ir provokācija, bet viņš pats – nu jau kā televīzijas šefs Tjarve – atkāpjas no amata. Īstais Tjarve drīz pēc tam paziņo, ka no amata nepavisam neesot atkāpies un arī netaisoties to darīt. Jo viņš, Tjarve, nevienu par čečenu algotņiem neesot vaņģojis, bet, ja kādam uz turieni velk, tautai esot tiesības par to zināt.
Nudien mums ir tādas tiesības, un valsts prestižs no tā nesagrūs. Piebildīsim tikai, ka iz Tjarves pieminētās tautas cēlies arī deputāts Panteļējevs, kurš reizumis informē labāk par visiem informācijas līdzekļiem kopā. Īpaši, kad jāsludina savējās provokācijas.
Braukt uz Čečeniju šaudīties, protams, nevajag. Jo vairāk tādēļ, ka pašmāju vara to oficiāli neiesaka, bet arī neaizliedz. Un tieši to zināt grib aizliegt Panteļējevs. Nav jau grūti iedomāties – kādēļ. Ministra Bērziņa personā «Ceļš» valdībā atbild par ārlietām. Bet, kā stāsta, Kremlis mūs teju, teju aplaimos ar ekonomisko blokādi, un, ministra vārdiem runājot, viņi tiešām nezina, ko dara. Tikai Bērziņam viņi gluži nebūs Krievijas Domes šovinisti, pat ne «Panorāmā» rādītie čečenu draugi. Pati «Panorāmas» radošā brigāde «Krievzemes lāci» aiz ūsām rausta. Bet ar «lāčiem» taču ne jau «Panorāmai», bet Bērziņam jāplēšas. Tādēļ jums tur televīzijā tagad būs informāciju pietaupīt un padomāt par ārpolitiku.
Interesanti, ka īstais skandāls sākās, kad Panteļējevs un Bērziņš savu bija pateikuši. Kāds, laikam jau deputāts, LTV ziņu šefam Rēderam esot piedraudējis skandālu kompensēt uz televīzijas budžeta rēķina. Saeimas runasvīri ar Panteļējevu priekšgalā LTV apdalīšanas iespējas tūdaļ gudri vienojās definēt kā valsts reketu. Vai nu deputāti ar masu informācijas līdzekļiem karos. Pats Saeimas priekšsēdis Straume tagad pie Rēdera noies un aprunāsies. Re, kā pie demokrātijas turamies!
Īsti nebūs jēgas Straumem jautāt, kā un kurš deputāts ar informācijas līdzekļiem karo. Jo atbilde arvien būs par karošanas jēgu vispār. Apmēram tā, kā Straume pašu karošanu saprot, – esot, redz, tādas pretrunas. Piemēram, starp Saeimas un masu saziņas līdzekļu varu un vispār.
Pieņemsim, ka parlamenta spīkeram labāk piestāv formāli nekā saturiski paudumi. To, ko Straume un Rēders apsprieduši zem četrām acīm, vienalga neuzzināsim, arī budžetu televīzijai, protams, neapcirps. Taču runas par valsts subsidētā lielākā masu informācijas līdzekļa politisko aprūpi tukšu salmu kulšana vis nebūs.
Diez vai eifēmais «poļitruks» būs no Televīzijas un radio padomē nesen savēlētajiem pilnvarniekiem nācis. Trūkuma apskādētā LTV nav vis «Latvijas kuģniecības» tipa pusprivatizēts uzņēmums, kur, labi kampjot, treknu kumosu var izplēst i sev, i savai partijai. Valstiski politiska partejiskuma sakramenti allaž dzimst varas pīlāros. Kā ulmaņlaikos. Ja nevaram atļauties tiražēt tautiski romantiskus mītus, jāiztiek ar kutelīgu parādību aizkaktu zūmēšanu, ja nu acīmredzamo, neticamo par valsts noslēpumu pasludināt neļauj veselais saprāts un likums.
Nesen «Ceļa» platformai jaunu kursu liberālismā uzņemot, par Vakareiropā pārdesmit gadus apcerētām postindustriālās sabiedrības teorijām un vērtībām publiski daudz prātoja pats Panteļējevs. Ir jau labi un moderni paģērēt rūpes par valstiski kultivētu informācijas pieejamību un toleranci. Bet kā nu Panteļējevam iznāk, ka no nodokļiem uzturētā televīzija nedrīkst rādīt to, ko uzzinām no neatkarīgajiem informācijas līdzekļiem. Tad jau, piemēram, lai nebojātu attiecības ar globāli ietekmīgiem ebreju politiķiem, nevar rādīt uzspridzinātas sinagogas. Tāpat nevar rādīt cietumus, robežpunktus un armijas kazarmas, lauku skolas un slimnīcas, Jaunlatvijas paraugprāvas, skolotāju streiku, dažu deputātu pēcpaģiru taisnošanos… Var rādīt stulbus seriālus, prezentācijas un politiskās reklāmas. Var arī kā mežonīgajā kapitālismā, ko Panteļējevs ļoti negrib: ja Maskavas, Briseles vai Vašingtonas ziņneši bāž degunu pašmāju sabiedriskajā virtuvē, vajag ieviest informācijas nodokli, – lai skatās, kā šeit dzīvo, un maksā valūtā.
Ja nu tiešām mums ir kāda varas un masu informācijas līdzekļu pretruna, tas ir «Ceļa» Inkēns, kurš, jācer, beidzot būs izdomājis, kurā valdībā pedofili sasēduši. Laika tā ka nu bijis gana, arī «Ceļa» partejiskais solījums parlamentāro žurnālistu darbā netraucēt turēts godam. Tomēr visi provokatori gluži nebūs pār vienu kārti metami. Oriģinalitāti nosaka provokāciju mērķis un stils, bet kopējais ir tas, ka neviens Bērziņš par tādiem nepateiks, ka viņi nezina, ko dara. Domāts, darīts, un acīmredzamais jau ir neticamais.
