Tiešām, tas, kas noticis, ir neticams, bet acīm redzams – Latvijas izlase spēlēs Eiropas futbola čempionāta finālā! Stambulā pret Turciju no rezultāta 0:2 panākts 2:2, kas bija vairāk nekā minimāli nepieciešamais – divu spēļu summā uzvara ar 3:2!
Tiešām, tas, kas noticis, ir neticams, bet acīm redzams – Latvijas izlase spēlēs Eiropas futbola čempionāta finālā! Stambulā pret Turciju no rezultāta 0:2 panākts 2:2, kas bija vairāk nekā minimāli nepieciešamais – divu spēļu summā uzvara ar 3:2!
Vai tā būs Latvijas futbola epizode, nejaušs notikums vai likumsakarība, to rādīs laiks. Futbolu savulaik spēlēju tikai basketbola treniņu laikā, fizkultūras stundās vai pārgājienos, tagad kādā vasaras novakarē “sētas līmenī”, bet kopš 1982. gada pasaules čempionāta mani ļoti interesē šī spēle.
Pazīstamais 80. gadu angļu futbolists Linikers savulaik teica, ka futbolu māk spēlēt visi, bet parasti uzvar vācieši. Jā, 80. gados Vācijas (toreiz Rietumvācijas) izlase bija pasaules vicečempione 1982., 1986. gadā un 1990. gadā pelnīti kļuva par pasaules čempioni. Viņu panākumu galvenie trumpji bija teicama taktika, spēles disciplīna un cīņas griba, protams, izcilu futbolistu izpildījumā. Leģendārais 1982. gada pasaules čempionāta pusfināls pret Franciju to parādīja jo spilgti. Kā pusaudzis ļoti jutu līdz franču romantiskajam, skaistajam spēles stilam, bet pēc spēles gandrīz raudāju. Pēc 1:1 pamatlaikā bija papildlaiks, un franči tajā guva 3:1 pārsvaru. Taču vācieši, kas likās nolikti uz lāpstiņām, panāca neizšķirtu un spēli uzvarēja pēc 11 metru sitieniem. Tas vēl nebija viņu gads, jo itāļi ar leģendāro Dino Zofu vārtos un Roberto Rosi uzbrukumā bija nepārspējami. Tieši viņi uzvarēja brazīliešus un argentīniešus, panākdami to, ka Eiropas izlases sadalīja čempionāta medaļas!
Tā ir Eiropas futbola grandu vēsture. Toreiz vēl turki Eiropas futbolā neko nenozīmēja, Rīgas “Daugava” (lasi – Latvijas izlase) neiekļuva pat PSRS futbola čempionāta augstākajā līgā. Tagad situācija cita. Turcija, 2002. gada pasaules trešā labākā komanda, ar Latvijas izlasi cīnās par iekļūšanu Eiropas čempionātā.
Vāciešu futbolu pieminu tāpēc, ka liekas – Latvija uzvarēja, izmantojot viņu zelta gadu trumpjus. Tiesa, vārtos mums nav sava Šūmahera, vidējā līnijā spēli nediriģē Mateuss vai Litbarskis, uzbrukumā it kā nav “tanku dūres” Fellera un Klinsmana. Tomēr Latvijas izlasei bija komanda, kas parādīja, pirmkārt, cīņas gribu. Var jau teikt, ka turkiem bija daudz psiholoģisku un fizisku grūtību pirmajā mačā Rīgā (terora akts Turcijā, sals Rīgā). Var teikt: spēle Stambulā parādīja, ka turki nav formā. Pirms spēles kāds turku līdzjutējs atzina, ka viņa mīluļiem trūkst cīņas gribas, jo viņi labi iekārtojušies turīgos klubos. Varbūt tiešām Māris Verpakovskis savu kontrakta summu ar angļiem gribēja palielināt par vairākiem simtiem mārciņu, tāpēc guva divus elegantus vārtus, kas turkiem neliekas būtiski? Protams, ne tikai tas… Mačs Stambulā parādīja, ka futbols ir kolektīva spēle un ne vienmēr visu izšķir spēlētāju meistarība un skaisti gūtie vārti, kas turkiem bija patiesi kā mācību filmā rādāmi. Par futbolu var droši teikt – tas ir šahs ar skriešanu, kurā liela nozīme ir spēles plānam, organizācijai, ko nodrošina trenera darbs. Tas parādījās arī mums vēsturiskajā mačā, pēc kura nu Latvijas vārds ir nests tālu pasaulē.
Eiropas sporta veids numur 1, kā to uzsvēra arī Miķelis Rubenis, ir futbols. Un mēs esam viena no divām jaunajām Eiropas Savienības valstīm (vēl Čehija) un divām bijušās Padomju Savienības valstīm (Krievija), kas spēlēs Eiropas labāko futbola izlašu forumā. Pieņemts uzskatīt, ka futbols liecina par kādas valsts ekonomisko un sociālo stāvokli. Tas, protams, ļoti nosacīti (piemēram, Bulgārijas gadījumā), bet tomēr…
Čehu un krievu futbola tradīcijas ir senas, un viņiem ir starptautiski panākumi (krieviem gan PSRS sastāvā). Mūsu valsts 11 gados ir visstraujāk progresējusi, taču bez valsts plašām subsīdijām, bet ar privātuzņēmēju, īpaši Gunta Indriksona, atbalstu. Tagad mūsu izlasē spēlē pēc neatkarības atjaunošanas izaugušie futbolisti, un Latvijas futbola izlases etniskais sastāvs parāda, ka iespējas ar savu talantu gūt panākumus ir visiem neatkarīgi no nacionālās piederības. Par tādiem konfliktiem kā visdemokrātiskākās valsts Holandes izlasē nav dzirdēts. Var kritizēt, ka mūsu treneris negrib runāt valsts valodā, bet tomēr jāieklausās tajos, kas saka – viņš kautrējas runāt ne pārāk labajā latviešu mēlē pirms spēles vai pēcspēles satraukumā. Viņš taču ir pirmais valsts vienības treneris pēc Jāņa Giļa, kas saprot latviski!
Nelolosim lielas cerības par grandioziem panākumiem nākamā gada Portugāles karstajā vasarā. Priecāsimies par to, kas sasniegts. Jo šī sērija bija tā, par ko sporta karaļa fani varēs stāstīt bērniem un mazbērniem.
