Laikam jau neviens, kurš strādā radošu darbu, nenoliegs – lai kaut kas rastos, ir vajadzīga iedvesma. Ir vajadzīgs kāds grūdiens, ābols, kurš krītot trāpa pa galvu. Taisnība vai ne, bet tā savulaik esot gadījies Ņūtonam, kura gravitācijas likums lielā mērā izskaidro pasaules uzbūvi. Nejaušs notikums, daba, pilsētvide, mūzika, grāmatas, cilvēki – tikai daļa no tā, kas iedvesmo.
Cilvēki ir tie, no kuriem smelties iedvesmu žurnālista darbā. Šī profesija sniedz iespēju būt klāt notikumos, kuri citkārt visticamāk paslīdētu garām neapmeklēti. Tā ir iespēja apmeklēt vietas, kuras droši vien paliktu neapmeklētas. Tomēr lielākā vērtība ir satiktie cilvēki. Viņu dzīvesstāsts, veiksmes un arī kāda neveiksme, bez kurām arī neiztikt. Vislielāko iedvesmu sniedz tieši cilvēkstāsti. Kad sarunā ar uzņēmēju atklājas, ka viņa ikdiena nemaz nav tik rožaina, kā no malas varbūt šķiet, ka visa pamatā ir smags darbs, bet turpināt iesākto palīdz tieši apmeklētāju un pircēju «paldies». Savukārt kādā citā reizē saruna ar uzņēmēju, kura četru gadu laikā ir spējusi sagatavoties savam pirmajam maratonam, sacensībās uzrādot izcilu rezultātu, pamudināja izvilkt pirms kāda laika malā noliktās botiņas, lai atkal pievērstos skriešanai. Kad redzi tās acis, kuras nemelo, stāstot par daļu dzīves, gribot negribot kaut uz pāris dienām tiec ievilkts kāda cita pasaulē. Tāpat piekritīsiet – arī apmeklējot muzeju vai dodoties ekskursijā gida pavadībā, diena ir aizvadīta saturīgi un interesantāk visam sekot līdzi, ja pats gids ir ieinteresēts stāstāmajā un rādāmajā. Ja darbs ir tikai algas pelnīšanas veids, to jūt. Turpretī, ja, stāstot par muižu, par baronu ikdienu, par gaidāmo blakus esošās upes tīrīšanas talku, kurā pats arī piedalīsies, ārā laužas, ka tas nāk no sirds, vieta atmiņā paliks ar gluži citām emocijām, kas pēc laika rosinās atbraukt atkal.
Cilvēks ir vērtība, un tādu īstu, dzīvu stāstu mums ir daudz. Ir tikai jāmeklē. ◆
