Sen tik daudzi skatieni nav vērsti pret debesīm, kur reizē ar mākoņiem kruīzā Tērvete – Dobele slīd baloni.
Sen tik daudzi skatieni nav vērsti pret debesīm, kur reizē ar mākoņiem kruīzā Tērvete – Dobele slīd baloni. Gaisā pacēlušies saullēkta laikā, tie liek mosties agrāk un mērķēt augstāk. Vai tā būtu rainiskā «Ave sol» augšuptiece, Kokara koris, kas, puspasaules apbraukājis, padomjlaikos dziedāja «pa savam», vai pats maestro, kas, Tērvetē lidodams, kā stāsta, pamanījies noraut čiekuru no zara…
9. Starptautiskais gaisa balonu festivāls vienlaikus ir «Baltijas vienotības līguma» desmitgades svētki. Kā festivāla bukletā «Baltijas ceļu» atceras Dainis Īvāns, iespēja redzēt no augšas «vienu no unikālākajām vēstures parādībām» bija uzdrīkstēšanās. Jo padomjlaikos lidošana bija to privilēģija, kas diktēja no augšas, kam zināma līdzība ar raganām uz slotas. No augšas labāk varēja redzēt karabāzes, kas arī rosināja iztēli.
Tērvetes baloni nav gadījums, kad nozīmīgu jubileju nomāc pomps. Gluži kā Latvijas hokejistu Pēterburgas «šturmēšana», kas visdiplomātiskāk iezīmēja krieviem un latviešiem kopīgo dzīves un gaisa telpu, baloniņi un neļķes uz kuslajiem kātiem 1. maija «gājputnu» rindās būtu parodija par balonu festivāla izdarībām.
Ieraugot gaišā dienas laikā pie debesīm kuģi, gribas nevis ticēt NLO, bet lidot (runa ir tieši par brīdi, kamēr pielec – ak, balons!). Ja lidotkāri veicina pārpasaulīgas dziņas, brīvībai nav jēgas. Turpretim «Daugavai» vai «Vinnijam» līdzīgie gaisa kuģotāji vieš ticību Ikaram, nevis viņa lejupkrišanas stāstniekiem.
Klabinot datora taustiņus, mazliet palūdzu, lai šovakar laiks nebūtu vējains un Tērvetes debesis iezīmētu ugunsstabi. Lai karstā ūdens atslēgšanai nesekotu ugunsgrēki, salnas un citas debesu sodības.
