Artura Bērziņa raksta pārpublicējums no lauku izdevuma «Mana māja» 1943. gada jūnija 12. numura, tolaik latviešu teātra 75 gadu pastāvēšanas atcerei.
(Artura Bērziņa raksta pārpublicējums no lauku izdevuma «Mana māja» 1943. gada jūnija 12. numura, tolaik latviešu teātra 75 gadu pastāvēšanas atcerei.)
(Nobeigums. Sākums 9. oktobra numurā.)
Viesizrāžu rīkošana ārpus Rīgas Alunānam kļuva par tiešu dzīves vajadzību, sevišķi, kad tam negaidot vajadzēja šķirties no Rīgas latviešu teātra (1885. g.). Līdz ar direktoru šo skatuvi atstāja laba tiesa jau pirmšķirīgu latviešu aktieru, kā komiķis J.Steglavs, varoņtēlotājs Krastiņš-Burkovskis, baritons Fr.Lepšēvics, raksturtēlotājs Kazimirs Feils, J.Birzgalis, M.Zīrāks, Brigaderu Maija u.c. Tos nevarēja atstāt zara galā; arī pašam Alunānam vajadzēja vietas, kur palikt. Pievācis jaunus spēkus no Rīgas un Jelgavas, Alunāns nodibina savu teātra trupu un visu novembra mēnesi sarīko viesizrādes Tukumā, Talsos, Dundagā, Kuldīgā, Aizputē, Liepājā, Dobelē, Jelgavā, Bauskā. Bet šīs viesizrādes tūliņ arī pierādīja, ka uzturēt pastāvīgu trupu lauku izrādēm nav iespējams. No ceļojuma atgriezies, Alunāns ar saviem domu biedriem negrib apstāties, bet cer vēl nodibināt Rīgā otru pastāvīgu teātri, kas būtu konkurents «māmuļai». 1883. gada Ziemsvētkos notika arī dažas izrādes Jēzus baznīcas ielā, bet cerības neattaisnojās, teātra organizācijai bija jāizjūk. Rīgā vēl nevarēja pastāvēt divi latviešu teātri. Jelgavā dzīvojot, ap Alunānu pulcējās viņam uzticīgie vietējie un Rīgas aktieri, bet šīm rīkotām izrādēm vairāk gadījuma raksturs.
Astoņdesmito gadu sākumā tautā ar mākslas propagandu gāja ne tikai aktieri vien. To darīja arī latviešu mūziķi un komponisti. Varbūt no Alunāna panākumiem pamudināts un gribēdams gūt līdzekļus savām tālākām mūzikas studijām Vīnē, pirmo koncertu ciklu laukos 1880. gada vasarā sarīkoja Ādams Ore, veselu mēnesi koncertēdams Rūjienā, Mazsalacā, Matīšos, Limbažos, Lēdurgā, Cēsīs un Rīgā.
Ā.Alunānam, Jurjānu Andrejam un N.Alunānam radās doma, ka vajadzētu sarīkot apvienotas dramatiski muzikālas suarejas, ko ar labiem panākumiem realizēja 1883. gada vasarā. Mūziķi izpildīja muzikālus priekšnesumus, Ādolfs Alunāns deklamēja un lasīja dramatiskus monologus. Šādi sarīkojumi bija kas jauns, publika uz tiem lauztin lauzās. Pēc tam (1885. g.) šie paši mākslinieki rīkoja garīgus koncertus baznīcās, kam vienmēr sekoja dramatiski muzikālas suarejas vietējā biedrības namā. Tādi sarīkojumi notikuši gan Vidzemē (Cēsīs, Valmierā), gan Kurzemē (Jelgavā, Tukumā, Talsos, Kuldīgā, Saldū, Bauskā u.c.), pie kam daži koncerti bijuši jāatkārto.
Priekš pirmā pasaules kara Alunāna sākto tradīciju piekopa gandrīz visi ievērojamākie latviešu skatuves mākslinieki, apciemodami lauku teātrus un spēlēdami diletantu trupās. Vasarās laukos viesojās Rīgas latviešu un Jaunā Rīgas teātra trupas, kas vienmēr bija gaidīti ciemiņi lauku biedrībās.
