Joprojām var zagt, nepārkāpjot likumu.
Joprojām var zagt, nepārkāpjot likumu
Šonedēļ Saeima izveidos parlamentāro izmeklēšanas komisiju, kas pētīs «Latvenergo», bankas «Baltija» un lihtenšteiniešu darījumā zudušo trīs miljonu latu lietu. Pirms deputātiem ar to jau nodarbojušies daudzi – Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše, pēc ekonomikas ministra Ata Sausnīša iniciatīvas izveidota Ekonomikas ministrijas darba grupa, arī žurnālisti daudz zina par šo nekrietno darījumu, un nu tas ir nonācis Ģenerālprokuratūras redzeslokā. Nojaušams, ka ne visi tajā iesaistītie personāži varēs izskatīties tīri, taču nezin vai kādreiz šī afēra tiks izgaismota līdz pašam dibenam – īstie režisori sev vismaz pagaidām nodrošinājuši neatpazīstamību vai juridiski formālu alibi. Diemžēl atkal atklājas caurums Latvijas likumdošanā, un šajā caurumā arī šobaltdien pēc līdzīgām shēmām var zudināt valsts naudu. Arī agrāk ar valsts un pašvaldību naudu un mantu ir darīti zili brīnumi, tā ir cedēta, nelikumīgi ieķīlāta, iztirgota «pa lēto» un pavisam prasti zagta, un tikai pavisam retos gadījumos par tās izvazāšanu kāds ir kriminālvajāts vai saukts pie atbildības. Skumji, bet arī vēl atlikušais neprivatizētais valsts kapitāls ir pakļauts briesmām. Kamēr varasvīri vai nu tēlo, vai arī patiešām cenšas radīt likumu šķēršļus tās zudināšanai, gudri, juridiskās zinībās izglītoti vīri izdomā aizvien jaunus ceļus likumu apiešanai un izošņā iespējas zagt likumīgi un nesodīti.
Ar G-24 kredītiem nekā jauna – izzagti, izputējuši, neatgūstami
Cita parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas jau pasen pēta savulaik izvazāto G-24 kredītu lietas, jau grasās darbu beigt un nodot stafeti Ģenerālprokuratūrai. Šādus tādus uzvārdus tā ir nosaukusi – ieteikusi prokuroriem painteresēties par kādreizējo amatpersonu Bataragas, Vītoliņa un Špakovska lomu kredītu dalīšanā, komisija metusi akmentiņu arī bijušā premjera Ivara Godmaņa, bijušā ekonomisko reformu ministra Aivara Kreitusa dārziņā, norādot, ka 2,8 miljonu kredītu firmai «Faber» I. Godmaņa valdība piešķīrusi pretēji pašas pieņemtiem noteikumiem. Šajā G-24 kredītu lietā kompetentie deputāti puspajokam pusnopietni neoficiālās sarunās ir sacījuši, ka tolaik bijuši muļķi, jo it viegli varēja dabūt kredītu, neko pretī neliekot, un naudu pievākt, ne ar ko neriskējot. Arī šodien, ja nāktu tāda kredītlīnija kā G-24, būtu pat iespēja it labi «uzvārīties», tikai ar mazliet smalkākām metodēm. Ir visai maz cerību, ka kāds no kredītu dalītājiem tiks saukts pie atbildības, maz cerību arī, ka daudz kredītu saņēmēju varētu tapt kriminālvajāti. Ciet var paņemt tikai pašus nekaunīgākos, kas iepinušies likumu pārkāpumos tā, ka paši vairs neatmin, kur, ko un kā sastrādājuši. Tādu nav daudz, un liela daļa no viņiem vairs nedzīvo Latvijā, bet tālās salās atpūšas zem palmām. Ir arī skumji gadījumi, kad varbūt nauda vai vismaz liela tās daļa patiesi ieguldīta tur, kur tai bija paredzēta vieta biznesa plānos, taču ražošana nav devusi iluzorās cerībās gaidīto peļņu un kredītu nav, ar ko atmaksāt. Viens tāds piemērs jelgavniekiem ir labi zināms. Milzīgā maksātnespējīgā RAF rūpnīca, kas joprojām meklē kādu glābēju no ārzemēm – gruntīgu investoru. Bet ar katru dienu cerību paliek aizvien mazāk… RAF jau pagājušā gada maijā bija jāatmaksā trīs miljonu latu G-24 kredīts, taču «Pareksa» bankai, kas pašlaik bankrotējušās bankas «Baltija» vietā apkalpo šo tranzītkredītu, joprojām nav atdoti nedz procenti, nedz pamatsumma. Līdzīgu gadījumu nav mazums. Pat «Pareksa» banka, kas slavena ar savām spējām atgūt kredītus, šajos gadījumos, kad pati nav tos izsniegusi, bet tikai saskaņā ar līgumu ar Finansu ministriju tos pārņēmusi, neko nespēj atgūt – pagaidām ne centa no 27 miljoniem dolāru (par šādu summu tās rīcībā nodotas dažādas kredītlietas).
Vaiņode.
Jau mēnesi…
Vaiņodē jau mēnesi turpinās jezga ar dzelzceļa pasažieru līnijas Liepāja – Vaiņode slēgšanu. Joprojām ļaudis piketē uz sliedēm un prasa līnijas atjaunošanu – par spīti tam, ka satiksmes ministrs Vilis Krištopans Saeimas plenārsēdē izklāstīja savu viedokli par izcilo neizdevīgumu un milzu naudām, kas vajadzīga šīs līnijas dotēšanai; par spīti krimināllietai, kas jau ierosināta par dzelzceļa satiksmes nelikumīgu traucēšanu.
V. Krištopans ir izmēģinājies visādi – pārliecināt ar skaitļiem un solījumiem nodrošināt cauru gadu autobusu satiksmi. Pārliecināšana viņam nav izdevusies, un nu viņš, šķiet, ķeras pie padrūma humora – ierosina dibināt kopīgu valsts un Vaiņodes pašvaldības uzņēmumu, kurā ministrija sola dot vagonus un uzturēt infrastruktūru, bet Vaiņode lai pretī liek degvielu, konduktoru un mašīnistu algas. Vaiņode konstatēs, ka tas nav pa kabatai, bet arī ministrijai nav pa kabatai uzturēt nerentablu līniju, ja jau mēs pārējie – jelgavnieki, rīdzinieki, daugavpilieši un ventspilnieki – to nedotējam. Neba nu aiz pārmērīgas bagātības un naida pret tautu, kā to grib iztēlot Saeimas opozicionāri, «Latvijas dzelzceļš» ir spiests slēgt šo un droši vien nākotnē ne tikai šo līniju. Pirms sajūsmināties par neatlaidīgajiem drošsiržiem no Vaiņodes, padomāsim arī par jautājuma otru pusi – pagaidām nevaram atļauties dzelzceļu uz katru lauku sētu. Uz nebēdu šķaidīt naudu, svilināt elektrību, degvielu un gāzi varējām PSRS laikos, jo šī valsts laupīja pati savas dabas bagātības neprātīgu ideju vārdā. Un PSRS čūska mira tieši tāpēc, ka rija savu asti.
Lēmums, ka jāpilda likums
Lauksaimniecības problēmām veltītā plenārsēde Saeimā bija tvaika nolaišanas sēde. Tās rezultāts jau iepriekš bija zināms – Saeima pieņems lēmumu, ka jāpilda pašas pieņemts likums. Arī te bija piketētāji, taču še viņu rūgtumam ir vairāk pamata nekā Vaiņodē. Ar neapbruņotu aci, bet nepierādāmi redzams, ka lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumi darbojās savstarpēji saskaņoti, nositot graudu cenu, un nabaga zemnieks, kas šogad izaudzējis varenu ražu, atkal tika piekrāpts. Šādas tā dēvētās trasta vienošanās jau kopš gadsimta sākuma aizliedz daudzu valstu likumdošana. Taču – kad vēl līdz tam tiks Latvijas likumdevēji! Vienīgais risinājums pagaidām, kur pirkstu licis klāt arī mūsu novadnieks zemkopības ministrs Andris Rāviņš, bija dot pārstrādātājiem naudu no subsīdijām paredzētiem līdzekļiem, lai tie pret iespēju dabūt lētus kredītus pretī dotu solījumu glabāt un pirkt zemnieku graudus.
Naivas, bet bīstamas idejas
Nav nekas jauns, ka arī no lauksaimnieku problēmām var uzsist pamatīgu politisko kapitālu un bīdīt cauri idejas, kas stāv pavisam tālu no graudiem un rāceņiem. Ar piketētājiem pie Saeimas nama steidza draudzēties ne viens vien tautas priekšstāvis. Bet Daugavpilī tikmēr dibinājās jauna partija ar skanīgu nosaukumu – Tautas partija. Dibināšanas konferencē gan ieradušies tikai 18 vīru, taču šīs kustības perspektīvas nemaz nav zemu vērtējamas. Partijas pamatā ir Ropažnieku kustība, un tā vienlaikus jāj uz diviem zirgiem – kā zemniecības sapurinātāja uz savu interešu aizstāvību tā darbojas visnotaļ atzīstami. Taču jāpaklausās līdz galam, ko šie vīri propagandē! Viņi ierosina ieviest 100 vēlēšanu apgabalus – proti, pāreju uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu, Satversmes grozīšanu.
Ja šīs idejas realizētos, vēlētājs, kurš nupat tikai kaut cik sācis orientēties, kas kura partija ir un ko no tās var gaidīt, atkal gadu gadus dzīvotu ar sagrozītu galvu – lielo vaļu vietā nāktu mazi valīši 100 apgabalos, pašreizējo lokomotīvju vietā nāktu vietēja rakstura drezīnas, ar kurām visdažādākie sava ciema firmas interesēs domājoši ļaudis iebrauktu Saeimā, kur jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām sāktos tādas jukas, par kurām bail iedomāties. Pavisam absurda ir arī bieži dzirdētā doma par deputātu atsaukšanu – vēlēšanas ir aizklātas, un būtu jocīgi, ja tie, kas vēlējuši par «zemsaviešiem», ņemtu un atsauktu sociķu atbalstītu kandidātu. Šīs nav tikai Ropažnieku idejas – līdzīgas noskaņas ir paudušas arī vairākas gluži lielas un nopietni ņemamas partijas.
Var būt arī mažoritāra vēlēšanu sistēma, un daudzās valstīs tāda patiesi ir, bet neko labu nevar dot mētāšanās no vienas sistēmas otrā – paziņot futbolistiem, ka puslaika vidū jāpāriet uz regbija noteikumiem. Latvijas vēlētājs gan pirmās brīvvalsts laikā, gan kopš 5. Saeimas ievēlēšanas ir mācījies spēlēt pēc proporcionālās, nevis mažoritārās sistēmas noteikumiem.
Un arī tautas vēlētu prezidentu mums nevajag – pat ja šādu ideju iesaka pats Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Ar vadoņiem latviešiem jau ir bijusi bēdīga pieredze.
