Tagad masu kultūra ir kļuvusi par politisku strīdu un akadēmisku debašu studijām. To kritizē intelektuālie platpieri un katru dienu lieto miljoni.
Tagad masu kultūra ir kļuvusi par politisku strīdu un akadēmisku debašu studijām. To kritizē intelektuālie platpieri un katru dienu lieto miljoni. Tā ir mainīga un vētraina, soļo kopā ar elitāro un moderno mākslu, tā kalpo gan tautai, gan ļaundariem.
Tajā apvienojušies kičs, luba un savdabīgi saprasti klasikas elementi, arhaiskas pēdas un pusaizmirstas tautas tradīcijas. Masu kultūrā sitas jauns, mūsdienīgs pulss, kas vēlas piepildīt sevi tagad un tūlīt.
Arī virsraksts «Afromānija» ir masu kultūras produkts. Šo terminu var tulkot dažādi – mesijas ideja, panafrikāniska nacionālisma ideoloģija, politiskā antirasisma kultūra, lumpengraustu subkultūra, muzikālais stils vai jauniešu mode.
Tagad grūti ir iedomāties kaut vienu Rietumu pasaules pilsētu bez eksotiskajām afrofrizūrām, fakaī stila apģērbiem, hip-hop ielu dejotājiem vai melnādainiem bundziniekiem. Tas ir tikpat pašsaprotami kā pagājušā gadsimta sākuma katliņcepures, spieķi, baltās getras vai korsetes. Āfrikas kultūra kopš 60. gadiem ir pārvērtusies modes industrijā un piedzīvojusi brīnumainas pārvērtības.
Arī pie mums Latvijā arvien straujāk ienāk bizīšu kultūra («dred loc»), nepārprotama mūzikas daļa ir «hip-hop», ko mūsu variantā cenšas īstenot Ģirts Rozentāls (tomēr «hip-hop» pieder melnajiem, atvaino, Ozol). Arī «zālītes » pīpēšana un regeja mūzika iet roku rokā ar «melno kultūru». Varam droši atzīt, ka Latvija ir pasaules valsts, jo šis masu kultūras produkts zeļ un plaukst visā pilnībā.
