Ingus Ulmanis ar domubiedriem rītvakar pirmo reizi rīkos Dabas koncertzāli civilizācijas pamatīgi skartās Zemgales centrālajā daļā – Zaļeniekos.
«Jāņi ir vienīgā reize gadā, kad es velku ārā akordeonu, ko mācījos bērnu mūzikas skolā, un dziedu šlāgerus kopā ar īpaši šim pasākumam veidoto Līgo kori pludmalē pie Dzintaru koncertzāles,» stāsta pusceļā no Baltezera, kur ir daudzpusīgā mūziķa dzīvesvieta, uz Jūrmalu sastaptais Ingus Ulmanis. Protams, sastapšanās pašā Zāļu vakarā Rīgas centrā nebija nejauša – tika izmantota gandrīz vai vienīgā iespēja parunāt ar allaž aizņemto, bet atsaucīgo mākslinieku un vienu no savdabīgās idejas autoriem pirms mūsu pusē pirmās Dabas koncertzāles, kad 1. jūlijā Jelgavas novada Zaļenieku muižas parkā mūziķi un zinātnieki palīdzēs tuvāk iepazīt pils pagrabos mītošo garausaino sikspārni (izziņas darbnīcas no pulksten 19, koncerta sākums pēc saulrieta). Ieeja – bez maksas.
– Dabas koncertzālei šis ir vienpadsmitais gads. Darāt svētīgu darbu, kas likumsakarīgi novērtēts ar dažādām balvām, arī starptautiskā mērogā. Kam tieši radās šāda pasākuma ideja – tev pašam vai arī bija līdzautori?
Bija, kā mēdz teikt, autoru kolektīvs. Oficiālajās annālēs tiek rakstīti trīs Dabas koncertzāles idejas autori: Ingus Ulmanis, Otars Opermanis, ornitologs, bioloģijas zinātņu doktors, un Silvija Nora Kalniņš, kas «pie reizes» ir arī mana sieva.
Faktiski caur Silviju arī radās kontakts ar zinātniekiem, bez kuru iesaistīšanās šāds projekts vispār nebūtu īstenojams. Silvija strādāja ar dažādiem ANO vides projektiem. Latviešu zinātnieki tika pieaicināti, lai šos vides projektus īstenotu. Piemēram, viens no tiem bija Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts – vienīgais biosfēras rezervāts Latvijā.
Tur strādāja arī Otars, kurš šajā projektā mēģināja dažādos veidos komunicēt ar sabiedrību par zinātni. Viņš aicināja gan «pūcēs», gan uz citu putnu skatīšanas pasākumiem, turklāt centās to darīt netradicionāli. Un tā, gandrīz vai nejauši, es arī tur pa ceļam gadījos. Mani savaldzināja tas, ka, braucot pūcēs vai kur citur, notika filozofiskas sarunas par dažādām lietām un vienmēr automašīnā skanēja fantastiski skaista mūzika. Izrādījās, zinātnieki klausās mūziku, kādu vismaz man pazīstamās aprindās parasti neklausās. Proti, tā bija daudz alternatīvāka, es pat teiktu, radošāka, nekā tā, pie kuras pieraduši mūziķu vidē.
– Kaut kas līdzīgs putnu vai citu dzīvnieku balsīm?
Nē, tu jau uztver pārāk tieši. Skanēja plašākai publikai nepazīstamas grupas un izpildītāji, zināmi varbūt ļoti mazskaitlīgai un specifiskai auditorijai. Es aizdomājos, kā tas iznāk – faktiski taču zinātnieki ir tie īstie mākslinieki!
Domāju, domāju, kamēr reiz Silvijai kādā rītā bildu, ka kaut kas jādara, proti, jākliedē lielas sabiedrības daļas uztverē mītošie maldi, ka zinātnieki ir tikai tādi «sausiņi». Izrādījās, arī Otaram attiecībā uz šo maldu kliedēšanu un nepieciešamību komunicēt ar sabiedrību ir līdzīgi uzskati. Tā nu mēs trīs nospriedām, ka lietas labā kaut kas ir jādara.
Otrs rosinošais faktors bija tieši tajā laikā plaši kultivētais viedoklis, ka obligāti vajadzīga koncertzāle. Tagad jau tās koncertzāles Latvijā, izņemot pašu Rīgu, ir daudzmaz sabūvētas, pirms gadiem desmit par tādām varēja tikai sapņot. Arvien izplatītāka pat kļuva apmēram tāda ideja – mūziķi mums tā kā būtu, atliek vien sabūvēt koncertzāles, tad nu arī visa pasaule brauks pie mums un Latvijā strauji celsies kultūras līmenis. Filozofiskā līmenī es šādam uzskatam biju pretinieks, jo domāju, ka tādēļ vien tas līmenis jau nu necelsies gan, tā ir tāda meklēšana cilvēka pašam sev izdomātajos plauktiņos.
Sāku domāt citā virzienā – šajā brīnišķīgajā Latvijā par koncertzāli varam nosaukt gandrīz vai jebkuru vietu, vienkārši jāatver priekškars, un mums atliek izdomāt, kā šo priekškaru atvērt. Bet koncertzāle jau ir uzcelta, to uzcēlusi daba, un cilvēkam tās būvēšanā nav jāiegulda neviens cents vai santīms, ja nu vienīgi šim priekškaram.
– Pirmo «priekškaru» atvērāt Mazsalacā?
Jā, tas bija 2006. gadā Mazsalacā, Valtenbergu muižas parkā, zināmā mērā arī tāpēc, ka šī vieta atrodas jau pieminētā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā.
Kukaiņu pētnieki – entomologi – bija pirmie, ar kuriem iznāca sadarboties. Un mazs tārpiņš aktualizēja tēmu, ka nevajag parkos iztīrīt un «izlaizīt» katru praulu, lai arī lapkoku praulgrauzim (Osmoderma eremita), kas īstenībā bija šis ārēji necilais tārpiņš un mūsu pirmais varonis, būtu, kur dzīvot. Un tā visās Dabas koncertzālēs – vienmēr jau aiz tā mazā varoņa ir kāda lielāka, visai vides saglabāšanai svarīga tēma.
– Kā tieši nonākat pie kārtējās tēmas un varoņa?
Kā kuru gadu. Bieži vien zinātnieki ir iniciatori, jo arī viņi cenšas raudzīties uz to lietu nedaudz alternatīvi, izceļot nevis tās parādības, kas attiecīgajā jomā zināmas visai Latvijai, bet palienot dziļāk un atrodot ko tādu, par ko citi vēl nav aizdomājušies. Piemēram, reiz mūsu koncertzālē «viesojās» tāds putniņš čunčiņš (Phylloscopus collybita – red.), kas dzirdams praktiski visās malās, bet, kā izrādās, neviens tā īsti nebija viņu redzējis. Tieši Dabas koncertzāle darīja viņu pazīstamu vai visai Latvijai, un tagad tas kļuvis ne mazāk populārs kā zīlīte.
Bijuši gadījumi, kad ideja nākusi no pašu mūziķu vidus. Un nav jau tā, ka šajā procesā piedalās tikai mūziķi vai zinātnieki. Kad vēl dzīvs bija dzejnieks Pēters Brūveris, ar savu vides izglītību arī viņš bija Dabas koncertzāles aktīvs un zinošs līdzdalībnieks. Nedodiet man lasīt manu amata brāļu dzejoļus, dodiet man lasīt vienu kārtīga ornitologa grāmatu! – tā vai apmēram tā mēdza izteikties dzejnieks.
Literatūras puse mūsu projektā ir ļoti svarīga, jo, skatoties hierarhiju, kā top Dabas koncertzāle, tad mēs, mākslinieki, iedziļināmies zinātnieku stāstos, tiekamies, lasām viņu darbus. Un ne tikai publicistiskas ievirzes, dažkārt arī profesionālus rakstus, lai pēc iespējas dziļāk iepazītu savu izvēlēto varoni. Tāpat lasām un domājam, ko par to teikuši filozofi tādās paralēlās līdzībās. Tad radām savu iedomu, kāds varētu būt mūsu kārtējais stāsts, kas nekad nedrīkst kļūt par izdomu stāstu. Vienmēr notiek pārbaude pie zinātniekiem, jo, nedod Dievs, ja mēs samelotos. Tikai tad, kad stāsts ir gatavs, tiek taisīta mūzika.
Šķiet, ka tādējādi projektam izdevies labs turpinājums. Vienpadsmit gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai klausītājiem varētu kļūt garlaicīgi, tomēr redzam, ka ļaudīm neapnīk. Tāpēc, ka ne šie stāsti, ne mūzika neatkārtojas.
– No pirmsākumiem vēl kā mūziķi projektam uzticīgi palikuši Kaspars Tobis un Anrijs Grinbergs?
Protams, arī Aigars Voitišķis, kurš šoreiz savas aizņemtības dēļ nepiedalās fiziski kā izpildītājs, bet dažas no viņa kompozīcijām skan arī šāgada projektā. Toties nu jau vairākus gadus kopā ar mums ir Andris un Reinis Sējāni.
– Zinātnieku loks ir mainīgs vai pamatā palicis tas pats?
Otars Opermanis aizbraucis strādāt uz Franciju, viņš bija ļoti labs tā saucamais meklētājs. Vietas atrašana ir procesija vesela gada garumā, lai gan koncerti ir tikai divi. Faktiski Dabas koncertzāle ir tāda kā paralēlā dzīve (paralēlā tādā nozīmē, ka no tās vien nevarētu iztikt tīri materiāli, bet interesantuma ziņā gan.)
Mūsu zinātnieki šobrīd strādā Dabas aizsardzības pārvaldē ar centru Siguldā, bet tīkls izpleties pa visu Latviju. Tur ir tāds skaists laulāts pāris Inta Soma un Andris Soms, kas veido tās laboratorijas, respektīvi, darbojas kā zinātniskie producenti. Tādējādi zinātnes klātbūtne mūsu projektos nav amatieriska, tā ir augstākajā līmenī, kāds vien Latvijā attiecīgajā jomā tobrīd iespējams. Tiek pieaicināti cilvēki, kas to lietu vislabāk pārzina, visbiežāk universitāšu profesori. Simpātiski, ka cilvēki, kas ar savām gudrībām tikuši tik tālu, nevis ieciklējušies kaut kādā vīzdegunībā, bet gluži pretēji – kļuvuši tuvāki un saprotamāki citiem. Kārtējais pierādījums tam, ka gudrs cilvēks ir vienkāršs cilvēks.
– Skaidrots tiek tautai saprotamā valodā, bez sarežģītām formulām?
Bez. Kaut gan es dažreiz pat gribētu, lai būtu arī formulas. Man šķiet, ka brīžiem vajag izvirzīt arī augstākus mērķus, jo esmu fiksējis – ja visu laiku glauda tikai pa spalvai, pašiem «glaudāmajiem» var sākt apnikt. Bieži vien pirmajā brīdī neērtais liek aizdomāties, toties rezultāts ir daudz vērtīgāks.
– Garausainais sikspārnis (Plecotus auritus), šāgada Dabas koncertzāles galvenais varonis, 18. jūnijā jau tika apdziedāts Rēzeknes novada Lūznavas muižā. Starp citu, līdz šim jutāmies visai attālināti no Dabas koncertzālēm, laikam tam par iemeslu ir Zemgales intensīvā lauksaimniecība un visai blīvā apdzīvotība. Zaļeniekos, manuprāt, būs pirmais šāds pasākums mūspusē. Nemaz nezināju, ka tepat mīt tik daudz sikspārņu, vismaz pats neesmu nevienu pamanījis.
Sikspārņu klātesamība Lūznavā mūs pārsteidza nesagatavotus, un es pieņemu, ka Zaļeniekos ir līdzīgi. Parasti Dabas koncertzāles notiek patālu no civilizācijas. Šoreiz šķita svarīgi tieši pasvītrot cilvēka klātbūtni, jo sikspārnīši mīl dzīvot tur, kur cilvēks kaut ko sabūvējis, piemēram, pagrabus, kur tie labprāt ziemo.
Šoreiz varam priecāties, ka vismaz sikspārņi ir novērtējuši cilvēka jēgu un nozīmi dzīvajā dabā.
Mums savukārt interesanti šķita kaut uz mirkli iedomāties, kā tas ir – būt sikspārnim. Angļu filozofs Tomass Neigels aicina mūs iztēloties sevi sikspārņa vietā, kam daudz kas ir otrādi nekā cilvēkam. Tas nozīmē redzēt ar ausīm (lidināties apkārt, izmantojot eholokāciju) un gulēt kājām gaisā. Tā mēs iztēlojamies sikspārņa būtību. Tomēr mums nav ne mazākās nojausmas, ko patiesībā nozīmē būt par sikspārni. Kā mūziķus mūs visvairāk interesēja tieši eholokācija un kā to parādīt mūzikā.
– Vai Zaļeniekos būs iespēja redzēt arī pašus sikspārņus?
Es ceru. Lūznavā tie izlidoja precīzā stundā, un tāpēc tajā laikā gājām no muižas prom. Zaļeniekos mēs pārceļam skatuvi uz otru pusi, jo nezinām, kā tieši šajā vietā viņi reaģēs uz mūsu radīto skaņu un (ceru!) daudzajiem Dabas koncertzāles apmeklētājiem. Pieļauju, ka diez vai sikspārņi lidināsies paša koncerta laikā, bet pirms tam, kad darbosies zinātnieku laboratorijas, tad gan varētu būt iespēja tos skatīt.
– Garausainais sikspārnis šogad, pļavas dedestiņa (Lathyrus pratensis) pirms gada, lapkoku praulgrauzis pirmajā reizē – vai šie Dabas koncertzāles varoņi pēc šiem pasākumiem ir kļuvuši mīļāki tev un citiem mūziķiem?
Nu, protams. Jebkura lieta, kuru iepazīsti, kļūst tev mīļāka. Pirmā iepazīšana notiek ar prātu, otrā – ar emocijām, tā jau ir kā iemīlēšanās. Attiecīgais Latvijas dabas pārstāvis kļūst par tavas dzīves sastāvdaļu.
Piemēram, vienkāršs puika būdams, agrāk neizjutu īpašas simpātijas pret pūcēm – es no tām vienkārši baidījos, vakarā ejot cauri parkam. Tagad, kad spēju pielikt emocijām klāt arī prātu un iepazīt tās no citas puses, man pret pūcēm jau rodas citas emocijas, nevis bailes. Gluži tāpat ir ar sikspārņiem, kas man agrāk nekādas pozitīvās emocijas nav izraisījuši. Tāpat kā vairumam cilvēku, kam sikspārnis asociējas ar vampīru vai ko tamlīdzīgu.
Gatavojoties šai Dabas koncertzālei, pabijām Priekuļu dabīgajās alās (jau ielīšana tajās vien bija pamatīgs, visai sirreāls piedzīvojums). Mēs gribējām uzfilmēt tur mītošos sikspārņus ar speciālām, pilnīgai tumsai pielāgotām kamerām. Pirms tam, kamēr vēl bijām apbruņoti ar gaismu, ieraudzījām mūsu varoņus lidinoties diezgan lielos bariņos. Bet filmēšanas procesā, pilnīgā tumsā un klusumā pavadot apmēram 40 minūtes, nācās izbaudīt šo lidināšanos jau pavisam ciešā tuvumā. Pirmie «žvikts!» gar ausīm un matiem varbūt arī nebija īpaši patīkami, bet pēc laiciņa, kad nedaudz apradu ar situāciju, pirmais neomulīgais moments pārvērtās par ārkārtīgi skaistu savstarpējo sadzīvošanu. Tad sapratu, cik iepriekš sevī uzburtā emocionālā aina bija maldīga.
Tāds jau arī ir Dabas koncertzāles galvenais uzdevums – uzburt ainu, ka agrāk tikpat kā nepazīstamais kustonis (vai augs) īstenībā ir tavs «čoms». Ne jau sikspārnis ir pacenties, ka mēs viņu uzskatām par vampīru, bet cilvēku nezināšana.
– Atgriežoties pie projekta muzikālās daļas – katrā Dabas koncertzālē tiek atskaņoti 12 jauni skaņdarbi?
Gluži tik precīzi jau nesanāk, ir bijis gan nedaudz vairāk, gan mazāk. Katrā ziņā 12 ir orientieris, lai saglabātu zināmu cikliskumu, jo gadā ir 12 mēnešu. Jāsaprot, ka katru gadu izveidot stundu garu programmu ir liels izaicinājums. Un tomēr cilvēki to visu dara, turklāt ne jau naudas pēc. Mēs esam pieaicinājuši visaugstākā līmeņa profesionāļus, un, ja par šo ieguldījumu visiem būtu jāsamaksā, tas nemaz nebūtu iespējams. Pats jaukākais, ka dalībniekiem tas ir iepaticies, vienalga, vai tie būtu aparatūras kompānijas, gaismotāji vai kas cits – pa šiem gadiem Dabas koncertzālē izveidojusies brīnišķīga komanda. Vairs jau pat nevar teikt, ka tas ir mans vai vēl kāda no idejas pirmsākuma autoriem projekts, nu jau tas ir visu dalībnieku kopīgs lolojums.
Mūzikas autori esam mēs paši, te nu varu priecāties, ka Dabas koncertzālē izdevies īstenot tās muzikālās idejas, kas manī brieda jau sen. Es neesmu liels žanru sadalījuma piekritējs (ne tikai mūzikā, arī citās mākslās), visas šīs dažādās skolas ir zināmā mērā mākslīgi veidojumi, ar kuriem paši pēc tam mokāmies, lai tikai iedabūtu rezultātu kādā no jau gatavajiem būrīšiem. Akadēmiskajā, klasiskajā, tradicionālajā, roka, džeza vai kādā vēl citā. Sikspārnim, piemēram, Andris (Sējāns) sakomponēja kaut ko no gotiskā, 12.–13. gadsimta stilistikā. Mums abiem ar Reini (Sējānu) radās jau kas drīzāk no 22. gadsimta – pilnīgi alternatīvs «gabals». Būs arī kaut kas no akadēmiskas klaviermūzikas, no kora mūzikas, arī pilnīgi simfonisks, kas sadzīvo ar roku un elektroniku. Es domāju, ka klausītājam ir vienalga, kā viņu aizrauj, ka tikai aizrauj.
– Kā ar mūziku ārpus Dabas koncertzāles – atceros vēl populāro hitu «Mākonis» un grupas «Jumprava» gandrīz vai pašus sākuma laikus, kad kopā ar Aigaru Voitišķi tur bijāt galvenās figūras. Sekoja «Lādezera» laiks. Vai tas jau pilnīgi pagājis?
Grūti pat formulēt. Pēdējā programma radīta pirms sešiem septiņiem gadiem. Bet, ja cilvēkiem patīk un mūs aicina, kā teikt, atcerēties jaunību, mums kā profesionāliem mūziķiem nav grūti šo komandu aktualizēt, un reizi pa reizei tā arī esam darījuši.
Mums ir daudz projektu – gan man, gan Aigaram. Piemēram, «Brīnumskapis», kur piedalās arī Andris Sējāns un Anrijs Grinbergs, ko jaunā variantā izspēlējam katru gadu uz Ziemassvētkiem. Aicinājusi arī tā pati «Jumprava», esmu uzstājies kā solists vairākos projektos. Manā dzīvē mūzikas netrūkst.
