Jelgavas Gudro vecāku skolas vecāki apgūst zināšanas, kā nomierināt bērnu
“Mazi bērni ar sarežģītu uzvedību mēdz izaugt par pieaugušajiem ar sarežģītu uzvedību,” atgādina uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa. Tiešsaistes sarunā ar Jelgavas Gudro vecāku skolas vecākiem viņa atklāj agresijas un trauksmes mehānismus pirmsskolā un sākumskolā, sniedz padomus, kā nomierināt bērnu, un uzsver, ka vislabākie eksperti šajā jomā ir paši vecāki.
“Ļoti bieži, kad saskaramies ar bērnu, kurš ir “uzvilcies”, mētā priekšmetus, ir afekta stāvoklī, kad bērns jau sāk nomierināties, mēs viņam “gāžam” virsū savu sakāmo un uzdzenam viņa emocijas otrajā “pīķī”,” stāsta L.Bērziņa, demonstrējot līkni (emociju skalu) un atgādinot, ka bērns negribēs runāt par notikušo, jo izjutīs milzīgu diskomfortu.
“Varbūt kādi speciālisti kādreiz palīdzēs, bet nevajag gaidīt speciālistus, kas šīs prasmes iemācīs. Māciet paši, un lai bērns uz jums trenējas!” aicina Līga. Bet uzraksts viņas prezentācijā vēsta: jūs jau esat komunikācijas eksperti saskarsmē ar saviem mīļajiem. Un vēl L.Bērziņa aicina vecākus saviem bērniem mācīt nomierināšanās prasmes.
Funkcionālie analītiķi uzvedību iedala trīs grupās: izvairīšanās, uz mērķi orientētā un pašstimulējošā. Ir analītiķi, kuri atsevišķi izdala uzmanības iegūšanas funkciju.
“Kad redzat, ka bērns ir histērijā, palīdis zem segas vai gultas un atsakās iet uz bērnudārzu vai pildīt mājasdarbus, jums ir jāsaprot, ka viņš realizē kādu no šīm trim uzvedības funkcijām. Ja gribam būt veiksmīgi vecāki, mums ir jāsaprot, kāpēc bērns uzvedas šādi,” uzsver L.Bērziņa. Viņa atgādina, ka uzvedība ir iemācīta. Tas ir jāsaprot, lai gan ir grūti, jo bērnudārzā nereti saka, ka bērns ir izlaists, neaudzināts, nemācīts, atsaucas uz ģenētiku u.c. Protams, temperaments un vide arī daudz ko nosaka.
Pamanīt pirmo pavedienu
Un skolā ir bērni, kuri neprot uzvesties. “Piemēram, Pēteris gāž galdu,” Līga min šādu piemēru. Neviens zēnam nav mācījis, ka jākliedz un jāgāž galds.
Uzvedības speciāliste mudina izsekot konflikta mehānismam. Viss sākas ar to, ka Pēteris nesaprot, vai drīkst sākt pildīt kontroldarbu, ir uztraucies. Kā tas otrklasniekam mācīts, viņš ceļ roku un gaida, bet skolotāja nepienāk. Pēteris nezina, ko darīt, un apgāž galdu. Tad pienāk skolotāja, klasesbiedri un, iespējams, arī direktors, kurš tobrīd gājis garām pa gaiteni. Pēteris ir saņēmis milzum daudz uzmanības, un ir gadījumi, kad viņš jūtas kā uzvarētājs, jo īpaši, ja klasesbiedri atzinīgi novērtē šādu viņa rīcību. Izlikta atzīme “ni”, un incidents beidzas. Bet Pēteris nesaprot, ko viņš turpmāk darīs šādās reizēs, piemēram, nākamajā ieskaitē. Visticamāk, gāzīs galdu, jo ir dabūjis uzmanību.
“Mēs bieži risinām kautiņu gadījumus, bet risinot atklājas, ka sākumā bijusi trauksme un neziņa, kā tikt galā ar situāciju. To ir svarīgi pamanīt – šo pirmo pavedienu. Uzvedībai bieži ir arī konteksts – svarīga ir vide. Var būt, ka mājās ar bērnu viss ir kārtībā. Problēmas rodas konkrētā vidē,” pieredzē dalās L.Bērziņa.
L.Bērziņa atgriežas pie teorijas un skaidro, ka ir bērni, kuriem ir grūti ģeneralizēt (vispārināt) – tas nekas, ka viņam vienreiz izstāstīs, nākamreiz viņš atkal nezinās. Bērns nesaprot kontekstu, viņam tas nav izskaidrots. Ir bērni, kas kontekstu izprot intuitīvi, bet ir, kam jāmāca. Mēs zinām, ka ir arī tādi pieaugušie, kuri viegli pārtrauc sarunu, – viņi nesaprot, ka visa dzīve nav par viņiem.
Šādiem bērniem atzīmju līkne bieži vien ir kā kardiogramma, un tai var nebūt saistības ar uzvedību. Tad jāskatās uz attiecībām ar pedagogu. Ja skolēnu atklāti ignorē skolotājs, viņu ignorēs arī klasesbiedri, jo skolotājs dod signālu.
Izvairīšanās uzvedība
Kādā bērnudārzā iet bērns, kurš pēkšņi sācis rokas turēt kabatās. Pedagogi zina, ka tas ir bīstami – bērnam vairs nav līdzsvara, viņš nevar pielikt priekšā rokas sejai, citi viņu var pagrūst, skrienot pa trepēm utt. Līga vaicā vecākiem idejas, ko darīt. Vecāki atbild: runāt ar bērnu, vilkt bikses bez kabatām, iet pie fizioterapeita, stāstīt par sekām, izspēlēt situāciju uz mīkstiem matračiem, jautāt bērnam, skolotājiem par pēdējo dienu notikumiem grupiņā u.c.
L.Bērziņa atgādina, ka trauksmei ir daudz dažādu seju, izpausmju un sarunas ar bērnu ne vienmēr veiksies. Var mēģināt zīmēt, kas notika pirms tam.
Šajā konkrētajā gadījumā audzinātāja aprunājās ar visiem. Atklājās, ka tajā dienā, kad notika māmiņdienas koncerts, bērns bija aizgājis uz virtuvīti, kur auklīte tobrīd grieza ābolus. Bērns gribēja paņemt ābolu, bet auklīte teica: “Nebāz te savus netīros pirkstus! Es tev tos nocirtīšu!” No šī brīža viņš sāka turēt rokas kabatās…
“Ja mēģināsiet bērnu “piekukuļot” (ja tu neturēsi rokas kabatās, es tev nopirkšu saldējumu u.c.) vai draudēt (es aizšūšu kabatas ciet!), bērna uzvedība uzlabosies, bet viņš negribēs iet uz bērnudārzu, sāks sist, kļūt agresīvs,” paskaidro Līga.
Viņa mudina vecākus ticēt saviem bērniem. Un vēl jo vairāk ticēt tad, ja viņš melo. Nevis akli ticēt, bet pēc būtības būt bērna pusē.
Uz mērķi orientēta uzvedība
Ar mērķi kaut ko iegūt bērns uzvedas briesmīgi, un viņu neved uz bērnudārzu. Bērns savu ir sasniedzis.
Pašstimulējošā uzvedība
Pašstimulējošā uzvedība nozīmē, ka bērns kaut ko dara, lai sasniegtu kairinājumu, apmierinājumu. Tā nereti raksturīga bērniem, kuriem piemīt sensorais jutīgums. Šiem bērniem patīk arī kaut ko ošņāt, košļāt. Nereti šie bērni nejūt savas ķermeņa robežas un var sākt sev skrāpēt, kost, apzīmēt sevi, sist. Viņi izskatās agresīvi, bet tas ir mēģinājums dabūt atpakaļ savas ķermeņa robežas. Šādiem bērniem piemīt arī tendence meklēt kautiņus, izprovocēt uz kaušanos citus (arī par sevi vecākus un stiprākus bērnus).
Ko varam darīt citādi?
“Gan trauksmē, gan agresijā: ja mēs varam paredzēt, kāda veida problēmas kādā vidē un kādā diennakts laikā rodas, tad problēma ir vidē. Tad mēs varam dot bērniem idejas, ko viņi šajā laikā var darīt citādāk,” iesaka L.Bērziņa. Ir daudz bezmaksas resursu, kur var atrast interesantas nodarbes, ko darīt ārpus ekrāna. Ja bērnam ir grūti pārslēgties no viena veida aktivitātes uz otru, parasti palīdz 15, piecu vai vienas minūtes gatavība.
Un vēl speciāliste atgādina: gan agresijā, gan stresā, ja redzat, ka kāds bērns briesmīgi uzvedas, nedomājiet, ka tas ir speciāli! Jo katrs bērns īsteno labāko uzvedību, kas ir iespējama. Ja tā nav, tas nozīmē, ka bērnam trūkst resursu. Visgrūtāk ir tad, ja pieaugušajam ir identiskas grūtības. Tad var nonākt pie smagām situācijām. Ja bērna uzvedība pieaugušajam izraisa asu naidu, ir vērts padomāt, kas ir tas, kas man nāk līdzi no pagātnes. Bieži izrādās, ka tie ir valdonīgi, kontrolējoši vecāki, kas, piemēram, likuši izēst šķīvi tukšu.
Dusmas ir komunikācija
Kāda mamma novērojusi, ka desmit gadu vecā meita agresiju iemācījusies no viņas, jo sievietei nepatīk, ka viņu traucē, ja ir jāizdara kāds steidzams darbs.
Līga iesaka izmēģināt dusmu kontroles spēli kopā ar bērnu. Mācāmies kopā, kā varētu nomierināties. Nomierināšanās ir bezgalīgi dažāda. Ir jāizmēģina dažādi veidi un jāatrod savs.
Kad bērni ir histēriski, agresīvi, tad viņi nedzird. Bet pieaugušajiem jāatceras: lai nomierinātu bērnu, ir jāspēj nomierināties pašiem.“Bērni mācās netieši. Un ir bērni, kas nevar iemācīties netieši. Ja liksi, viņš nedarīs, bet, ja redzēs, ka kāds to dara, tad darīs. Tāpēc mums, pieaugušajiem, ir jāmodelē. Piemēram, sakot: es tagad esmu dusmīgs, un tagad es nomierināšos. Dusmas arī ir komunikācija. Tikai nesakiet: ej uz savu istabu un nomierinies! Runājiet par savām un citu dusmām,” aicina L.Bērziņa.
Ja bērnam ir bijis nopietns incidents – nokrīt veikalā, plēš traukus, aizmet makaronus un tamlīdzīgi –, viņš nespēj izturēt verbālo informāciju un loģiski analizēt. Jāpagaida, kamēr viņš nomierinās. Bērnam negribēsies par to runāt, bet, ja nepajautāsiet, tad nezināsiet, kā rīkoties nākamreiz.
“Mēs iesim uz veikalu, un es domāju, ka tev varētu atkal tā gadīties. Kā man rīkoties? Kā es varu tev palīdzēt?” Līga ieskicē piemērus, kā runāt ar bērnu. Uzvedības speciāliste rosina vecākus domāt, ko varētu darīt citādi. Ja vecāks jūt, ka viņam kāpj dusmas, to var teikt bērnam. Tāpat speciāliste atgādina, piemēram, lai būtu par labu vadītāju, viena no svarīgākajām prasmēm ir spēt izturēt citu cilvēku dusmas.
Ja bērns dusmās neļauj sevi aiztikt, to vajag respektēt. “Neskarieties klāt bērnam,” viņa uzsver, stāstot, ka bērnam veidojas sensorā pārslodze. Lai to samazinātu, kāda no maņām jānoņem nost. Ļoti bieži šiem bērniem palīdz gaismas samazināšana. Bērnam, kuram nāk virsū histērijas, Līga iesaka tumsā pasēdēt mammai klēpī. Tas var palīdzēt.
Ja bērns dažkārt atgrūž vienu no vecākiem, bet otru pieņem, nemeklējiet savu vainu. Bērniem ir tādi periodi. Ja kaut kas nesanāk, bērns sāk ārdīties, kliegt un mest visu pa gaisu, vecākiem ir tiesības pateikt: es esmu dusmīgs un gribu tikt ārā no mājas.
“Es eju prom, kad jūtu, kad gribu tev sist, jo tu man neļauj domāt,” kāds 14 gadu vecs pusaudzis saka mātei. “Mums var uznākt sliktas domas, ko mēs varētu izdarīt ar saviem tuviniekiem, bet mums ir impulsu kontrole, un mēs to neizdarām,” situācijas izskaidro L.Bērziņa.
Tāpat viņa atgādina, ka gan trauksmei, gan agresijai ir jāsaprot cēloņi. “Ļaujiet bērniem iziet visu emociju ciklu līdz galam,” viņa mudina, un, “ja bērns ir ļoti dusmīgs, nemēģiniet uzreiz nomierināt, piemēram, sakot: re, paskaties, kāds zaķītis!” Tad bērns sāks domāt, ka trauksme ir kas ļoti slikts.
Ja bērns saka, ka jūtas noguris, labāk viņam pajautāt, cik noguris no viens līdz 10 viņš jūtas. Ja atbild, ka uz 9, tad var sacīt: ko tu varētu darīt, lai justos kaut par divām iedaļām labāk. Kamēr jūties šausmīgi, tev neko nevajag darīt. Kad tu pasēdēsi, tad jutīsies labāk, speciāliste dod vecākiem dažus padomus.
Atšķirt emocijas no faktiem
Vēl L.Bērziņa iesaka mācīt bērniem atšķirt emocijas no faktiem. Ir cilvēki, kuriem, iedomājoties, ka ar viņu mīļajiem noticis kas slikts, “uzlec” trauksme, viņi vizualizē visbriesmīgākās situācijas, “uzvelkas”, sāk “domāt bildēs” un reaģē nedabiski. Uz jautājumu, ko jūs darītu, ja mīļotais 13 reizes nepaceltu telefonu, kāda sieviete atbild: es jau plānotu bēres.
Tie, kas vizualizē, ir gudri cilvēki. Viņu lielā smadzeņu kapacitāte rada ainas. Cilvēki, kuri domā verbāli, domā loģiskāk. L.Bērziņa teic, ka šeit palīdz spēles un plakāti, cik maza, vidēja vai liela ir problēma. Vecākiem, kuriem ir intelektuāli bērni, viņa iesaka tik daudz nestrādāt ar intelektu, bet mācīt bērniem nomierināšanās un sociālās prasmes.
Vienmēr ir vērts atrādīties speciālistam, ja bērnam ir miega traucējumi, migrēna – varbūt viņš cieš lielas sāpes. Tas, ko bērns ēd, skatās, kāds ir viņa miegs, arī atstāj iespaidu uz impulsu kontroli. Savukārt, ja pusaudzis uz savas istabas durvīm liek aizlieguma zīmes, tas, visticamāk, nozīmē, ka stresa situācijās viņš nevēlēsies komunicēt ar vecākiem verbāli.
“Bērnam ir jādzird “nē”. Ir jābūt robežām, jo robežas sniedz drošību un paredzamību,” uzsver L.Bērziņa, Viņa arī aicina vecākus ievērot konsekvences, mācīt bērniem garlaikoties un pašiem aizpildīt savu laiku. Mūsdienās izplatītais “laimīgā bērna” kults, kad vecāki nemitīgi lutina un izklaidē, ir destruktīvs pašam bērnam. Ir bērni, kuri nespēj sevi pašdisciplinēt. Viņi to neiemācīsies, vecākiem vajadzēs palīdzēt.
“Ja bērnam ir trauksme, runājiet īsi!” pamāca Līga. Viņa arī aicina mācīt atpazīt emocijas savā ķermenī. Katram bērnam trauksme “dzīvo” citā ķermeņa daļā – rokās, kājās, rīklē, vēderā… Var zīmēt piparkūku vīriņu, un lai bērns parāda, kur viņam dzīvo trauksme. Tā bērns iemācīsies saprast, piemēram, ja trauksmē sažņaudzas dūres, varbūt jāpaņem un jāpaspaida bumbiņa. Ja bērns spēs pamanīt trauksmi savā ķermenī, viņš sāks sevi kontrolēt.
Vecāki Līgai uzdeva daudz jautājumu. Ko darīt, ja bērns bērnudārzā kļūst agresīvs? “Nav jāstrādā ar agresiju, bet ar to, kas šo agresiju izraisa,” skan atbilde.
Bērns izgāž dusmas uz mazākajiem brāļiem un māsām. “Māsām un brāļiem ir nepieciešami mērķi, tad rodas sajūta, ka mēs visi varam draudzīgi sadzīvot kopā,” paskaidro L.Bērziņa.
Četrgadnieks pēkšņi vairs negrib pats ģērbties. “Blakus ir kontrolējošs pieaugušais. Jāpievērš uzmanība arī bioķīmijai, gulēšanai, vai ir pietiekami daudz fizisko aktivitāšu,” atgādina Līga.
Ar mērķi kaut ko iegūt bērns uzvedas briesmīgi, un viņu neved uz bērnudārzu. Bērns savu ir sasniedzis.
Kā bērnu motivēt? Kā motivēt nemotivējamu bērnu? “Prieks, jautrība, radošums ir pretstats agresivitātei,” atzīst uzvediba.lv vadītāja.
Ko darāt, kad bērns niķojas? Kā viņu mierināt?
Nadežda, piecgadnieka Aleksa mamma
Ļauju viņam piecas minūtes izlaist negācijas. Kamēr raud, kliedz, bērns mani nedzird. Notupstos pie dēla un palūdzu paskatīties man acīs. Tā pārslēdzu uzmanību uz sevi. Ar vārdiem: “Es tevi ļoti labi saprotu! Tu esi noguris (vēlies skatīties multenes, spēlēties u.tml.)” Izrunājam viņa vēlmes un manas vēlmes. Mēģinām atrast kompromisu. Apskauju mazo cieši ar vārdiem: “Es tevi ļoti mīlu!”
Dana, divu bērnu – četrus un divus gadus vecu – mamma
Kad rodas nesapratne, piemēram, mans četrgadnieks ļoti grib ēst kūku, bet ir pagatavota zupa, runājam, kādu tieši kūku viņš grib – kas ir tas, ko viņš vēlas, un kad mēs to varētu darīt. Uztaisīsim kūku piektdien!
Mums ir norunāts tā, ka reizi nedēļā mazais sev atvēlētu naudas summu var iztērēt savām interesēm. Ja vēlas ko dārgāku, saku, ka mēs varam sakrāt.
Ja negrib doties uz dārziņu, izrunājam, kas traucē, ko tieši negrib. Kad bērns sadzirdēts un apstiprināts sacītais, viņam kļūst vieglāk. Mēs ar savu četrgadnieku tā visu varam sarunāt, ja vien nav ļoti noguris. Ar divgadnieku vēl ir komunikācijas grūtības. Viņš saprot, bet vēl nevar izteikt. Grib, bet nevar.
