Agresija ir pielāgošanās un instinktu vadīta sistēma, kurai bijusi nozīmīga loma cilvēces izdzīvošanas procesā.
Agresija ir pielāgošanās un instinktu vadīta sistēma, kurai bijusi nozīmīga loma cilvēces izdzīvošanas procesā. Agresija attīstās katrā cilvēkā, un to ietekmē gan gēni, gan cilvēka dzimums (zēni agresīvāki nekā meitenes), sociālie faktori, audzināšana.
Arī apzinātam ļaunumam vajadzīgs saprāts
Agresivitāte ir apzināta darbība, kas tiek vērsta pret citu cilvēku ar nolūku darīt ļaunu. Lai cilvēks darītu ļaunu, viņam ir jābūt ar zināmu saprātu, intelektu, jāapzinās sevi kā personību. Viņam ir jāsaprot, ka viņš ir spējīgs sajust sāpes un arī citi to spēj. Pusotra divu gadu vecumā bērns apzināti ļaunu nevar izdarīt. Visas mammas ir izjutušas, ka bērns septiņu mēnešu vecumā sit viņām vai atgrūž karotīti, lai paņemtu to pats, taču tas netiek darīts, lai sāpinātu vecākus. Patiesībā šīs it kā agresivitātes izpausmes šādā vecumā ir vienīgā mazā iespēja paust savas vajadzības, jo viņš runāt vēl nemāk. Arī bērnudārza grupās var redzēt, ka līdz trīs gadu vecumam visas «agresivitātes» pamats ir cīņa par savu mantiņu. Un nevar tūlīt teikt, ka mazulis ir ļoti skops, ka viņš nevienam neko nedod. Bērns sevi kā personību vispirms apzinās ar savu mantu: tās ir manas zeķubikses, tā ir mana mašīna, mans klucītis.
Agresivitātes saknes meklējamas ģimenē
Tāpat kā nav tikai laba vai tikai slikta bērna, nevar dot arī viennozīmīgu raksturojumu agresīvs bērns. Es tādu saucu par bērnu ar agresīvu uzvedību. Tāds viņš visbiežāk kļuvis tad, kad valdonīgu vai nežēlīgu izturēšanos mājās pats ir izbaudījis uz savas ādas. Skolā vai bērnudārzā viss tiek divtik atdarīts atpakaļ.
Strādājot ar bērnudārza audzinātājām, kopīgi centāmies palīdzēt bērniem atbrīvoties no agresivitātes, un rezultāti bija labi. Bet mazie aizgāja uz mājām, un vecāki visu nolika atpakaļ vecajās sliedēs. Tas notiek tāpēc, ka agresīvo bērnu vecākiem ir grūti. Viņi ir tā «atklausījušies», ka viņējais ir iesitis, sakodis un saplēsis, ka jau tiek gaidīts, kas nu atkal būs izdarīts. Bērni ir ļoti gudri, viņi arī zina, ko no tiem «gaida».
Bērnu, kuriem agresivitāte būtu ģenētiski noteikta, ir maz. Ne vienmēr vecākiem jābūt agresīviem dzērājiem, lai arī bērns kļūtu agresīvs. Ļoti bieži tēvs un māte ir tik aizņemti, ka nav laika bērnam pateikt kaut ko labu. Tad viņš aiziet mājās, ieslēdz savu video un skatās filmas, kurās arī var ieraudzīt agresivitāti.
Lamāšanās – verbālā agresija
Ir tāds tests – neeksistējošais dzīvnieks, ko uzzīmē bērns. Un tajā tad viņš parāda savus «ragus», nagus, zobus. Taču jāņem vērā, ja tajā laikā ir demonstrēts filmu seriāls ar kādu briesmoni, tad 70 procentos zīmējumu tas būs līdzīgs, kaut arī bērnam nav raksturīga agresīva uzvedība. Lasīju, ka amerikāņi kopš septiņdesmitajiem gadiem cīnās ar agresiju rosinošām multiplikācijas filmām, bet rezultāti nav iepriecinoši. Arī bērni Latvijā daudz laika veltī šādām filmām. Negatīvi piemēri ir gandrīz katrā ģimenē. Vārda jēga bērnam vēl nav skaidra, taču «maģiskais» vārds piesaista. Lamāšanās ir verbālā agresija. Cik esmu runājusi ar vecākiem, visās ģimenēs ir bijis lamu vārdu periods. Pie tam ne vienmēr vainīgs ir bērnudārzs, kā nereti sliecas domāt vecāki. Lamu vārdus bērni noklausās arī filmās un no pieaugušajiem.
Uzņēmība pret agresivitāti tiek «kultivēta»
Zēni, skatoties agresīvās filmas, agresīvu uzvedību pārņem vairāk nekā meitenes. Vecāku attieksme un rīcība atšķirīgi ietekmē zēnu un meiteņu agresiju sociālā vidē. Pieņēmums, ka zēni ir stiprāki, meitenes – vājākas, sākas jau agrā bērnībā. Līdzīgi tiek spriests arī par spēļu mantiņām: zēniem – mašīnas, meitenēm – tikai lelles. Izrādās, kad bērns ir piedzimis, viņš sevi neapzinās ne kā zēnu, ne kā meiteni. Dzimuma identifikācija notiek četru piecu gadu vecumā, bet līdz tam brīdim mēs viņam jau esam uzspieduši – tu esi puika vai otrādi. Ģimenēs zēniem daudz ko piedod vairāk. Ir pieņemts, ka puikas kaujas, lamājas, meitenēm savukārt jābūt sievišķīgām, pieklājīgām. Tādējādi mēs paši, kaut neapzināti, veicinām zēnu agresīvu uzvedību. Ja sakaujas meitenes, tad sakām: meitenes taču tā nedara. Ja raud puika, aizrādām: vīrieši neraud.
«Neglītajam pīlēnam» nemēdz piedot
Reizēm pedagogi saka: atnāc, apskaties, mums trīs bērni ir «šausmoņi». Kad aizeju, es redzu trīs citus, kuriem ir vēl agresīvāka uzvedība, taču tos it kā nepamana. Tam pamatā ir subjektīvā attieksme: mēs daudz ko varam piedot skaistam bērnam, bet «neglītu pīlēnu» redzam vienmēr. Bieži ir tā, ka divi bērni izdarījuši vienu un to pašu nedarbu, taču viņi saņem atšķirīgu sodu. Vai atkal – uz izdarīto pedagogs un vecāki var reaģēt pilnīgi dažādi.
Bērnam mēs iemācām agresīvi uzvesties, jo parasti ieraugām viņu tikai tad, kad kaut kas slikts izdarīts. Ja viņš paveicis ko labu, atviegloti nopūšamies: viss ir kārtībā, un neko nepasakām. Mazais pierod – mani redz tad, kad esmu slikts. Labi – tad uz priekšu! Jo sliktāks būšu, jo labāk. Ļoti daudzi bērni tikai tāpēc uzvedas agresīvi, lai viņus sodītu, lai izvilktu klases priekšā, jo tad viņi jūtas kā varoņi. Jo ikdienā ir tā: viņš slikti mācās, zīmēšana nepadodas, sportā arī neveikls, neko nevar. Tad vismaz viņš ir kādam iesitis un tagad atradīsies piecas minūtes klases uzmanības centrā, viņš jūtas labs, viņš ir varonis.
Paklusēsim un nenosūdzēsim bērnu!
Vecāki mājās, skolotāji skolā, audzinātāji bērnudārzā var izmantot arī šādu taktiku: ja bērns kaut ko sliktu izdara, to neievērot. Bērns atjēgsies, sapratīs, ka nav vērts tā rīkoties, jo izdarītais ievērību neizpelnās. Savukārt, ja viņš būs paveicis kaut vai pašu mazāko labu darbiņu, kaut atkritumu spaini iznesis, mēs viņu paslavēsim visu priekšā. Ja vecāki nāk katru vakaru pakaļ bērnam un zina, ka viņiem atkal tūlīt teiks: jūsu Pēterītis ir tik reizes iekodis, iesitis, nu atkal viņš.., tad mamma un tētis, protams, ies mājās un mēģinās kaut ko darīt, jo viņi jutīsies vainīgi. Bērns tiks lamāts, iepērts, bet mazais turpinās darīt tāpat. Tāpēc bērnudārza grupās ar audzinātājiem vienojamies par tādu «politiku»: ja nav nekas briesmīgs izdarīts, vienkārši paklusēt un neteikt vecākiem. Ja nevari neko labu pasacīt, tad nesaki šoreiz arī to slikto. Ja ir kaut vai mazākais labais darbiņš, teiksim, bērns palīdzējis auklītei vai jauktā vecuma grupā lielais agresīvais kādam mazulim nācis talkā, tad obligāti tas ir mammai vai tēvam jāpasaka. Arī viņi tad jutīsies citādi un citādi domās par savu bērnu.
Haosā atrodas vieta agresivitātei
Reizēm vērojama galējība – uz nodarīto skatāmies caur pirkstiem. Tad bērns saprot, ka tā var darīt. Gan ģimenē, gan bērnudārzā un skolā ir jābūt noteikumu sistēmai, lai bērns zina robežu, kuru viņš vairs nedrīkst pārkāpt. Katrā klasē arī jābūt šādiem kārtības noteikumiem. Taču efekta nebūs, ja skolotājs noteikumus mājās skaisti uzrakstīs un pieliks pie sienas. Var veidot apli bērniem, kad katrs izsakās, kā gribētu dzīvot, kā vajadzētu darīt, kas nepatiktu. Ja bērni paši to formulē, tad var vienoties, kā viņi noteikumus pildīs. Teiksim, ja gribi runāt, jāpagaida, kamēr citi apklust, nedrīkst otru pārtraukt; ja vēlies kādu lietu, tad vispirms jāmēģina paprasīt. Tam jāsākas no mazotnes. Pirmais kārtības noteikums ir, kad mēs pirmo reizi sakām: aizej noliec savu klucīti. Kārtības noteikumi sākas ar savas ārienes, darba vietas sakārošanu. Haotiskā atmosfērā būs vieta arī agresivitātei.
«Lekcija» nelīdzēs
Vecāki parasti ir apņēmības pilni darīt visu, lai bērns kļūst labāks. Viņi iesāk, pirmās dienas veicas, tad kādā piektajā sestajā dienā notiek lūzums: bērns kļūst vēl nevaldāmāks nekā agrāk, un daudzi vecāki padodas. Taču jāņem vērā, ka tāda bērna reakcija būs tikai uz dažām dienām, pēc tam tiešām sāks parādīties rezultāti. Problēma ir tā, ka vecākiem ir ļoti grūti.
Pavisam nesen, stāvēdama pieturā, varēju noraudzīties uz kādu mammu ar piecgadīgu puiku. Mēs autobusu gaidījām kādas divdesmit minūtes, un šī mamma savam dēlam nepārtraukti «lasīja lekciju», kā vajag uzvesties, ka viņi tagad brauc ciemos, uzvedies labi, lai atkal nebūtu sūdzību. Šīs divdesmit minūtes bija tādas, it kā viņa uzstātos universitātē ar lekciju. Kāds bija rezultāts? Bērns iekāpa autobusā, piegāja vienai sievietei klāt un vienkārši iespēra. Viņš divdesmit minūtes bija klausījies, valdījies, un tad nāca acīmredzams rezultāts.
Ja bērnu tikai lamājam, nepārtraukti kontrolējam, strostējam, tad viņš tieši to darīs arī ar saviem vienaudžiem. Ja bērns ir tikai slikts, tad viņš nekad nezinās, ko nozīmē būt labam. Lekciju viņš nesapratīs.
Vilksim sirsniņu kalendārā!
Daudzi to uzskatīs par bērna uzpirkšanu, bet mājās četrgadīgam piecgadīgam var teikt: ja tu labi uzvedīsies, es nopirkšu tev konfekti. Tā vienkārši ir vienošanās. Un, ja bērns kaut uz to mazo brītiņu bijis labs, konfekte ir jānopērk. Varam arī mājās kalendārā sirsniņas vai puķītes zīmēt. Ja vienu dienu man par tevi nesūdzēsies, tad vai nu kaut kur brauksim, vai aiziesim – to izlemj ģimene pēc savām iespējām. Bērnam ir jāizbauda, ja izdarīts kaut kas labs, tad arī viņam no tā ir kāds labums. Ja kaut vismazākais labums ir sagaidīts, tad vilksim to sirsniņu kalendārā. Kopīgi var vērtēt: ir jau trīs sirsniņas, tad piecas, un bērns pamazām pierod pie tā.
Arī spilvens var palīdzēt
Kā tikt galā ar savu agresivitāti? Ir tāda metode – spilvenu dauzīšana. Runājot ar bērniem, dažs teic: jā, esmu tik nikns, ka kādu nosist varētu, tad es saku: nu iedomājies, ka tas ir tas, kam tu gribi iesist. Nu izkliedz visu uz to spilvenu! Tad bērns nomierinās, dusmas ir pārgājušas, un var sākt domāt, kas vispār notika.
Agresīvie bērni jāiesaista sportā – riteņbraukšana, laušanās, austrumu cīņas –, ne tikai ar domu, ka es iešu un izkaušos, bet ka tur ir vajadzīgs arī prāts. Līdz sešiem septiņiem gadiem bērni ir ļoti impulsīvi, viņi vispirms izdara un tikai tad domā. Tā ir vecuma īpatnība, ka bērni šajā vecumā nemāk emocijas apslāpēt. Daudz sliktāk būs, ja viņi savu agresivitāti vērsīs pret sevi. Tas izpaužas, iznīcinot savu zīmējumu, veidojumu vai izšuvumu, kaut arī tas ir izdevies labs. Lielāki bērni var izdarīt sev miesas bojājumu.
Bērnus nedrīkst atstāt bez uzraudzības, jo viņiem ir sliktas paškontroles spējas, pēc iespējas jāsamazina agresīvo situāciju iespējamība.
Bērni jāmāca, kā izturēties pret negodīgu rīcību, kā atbildēt uz nepatiesu kritiku, kā atteikties pakļauties nesaprātīgām pavēlēm, aizstāvēt savu viedokli.
