Arhitektūra ir žests. Ne katra mērķtiecīga ķermeņa kustība ir žests. Tāpat ne katra mērķim atbilstīga ēka ir arhitektūra.
Arhitektūra ir žests. Ne katra mērķtiecīga ķermeņa kustība ir žests. Tāpat ne katra mērķim atbilstīga ēka ir arhitektūra.
(Ludvigs Vitgenšteins.)
– Nav ne mazāko šaubu, ka nākotnē mājokļus varēs būvēt izplatījumā. Tas nekādā gadījumā nav arhitektūras mērķis, bet gan neizbēgamība, ko cilvēki maz apzinās, – atzīst arhitekts Imants Čaklais, kas savas profesionālās vīzijas saista ar 21. gadsimta Jelgavu.
Jelgavas pilsētbūvniecības koncepcija, kuru autors pieticīgi dēvē par pētījumu, kalpojusi arī kā maģistra darbs RTU Arhitektūras fakultātē.
– Neaicinu apspriest būvniecības ieceres. Agri vai vēlu pilsētā ieplūdīs investīcijas un sāksies būvniecība, tādēļ jābūt skaidrībai, kādu vēlamies redzēt Jelgavu. Pētījumā gūtās atziņas izmantojamas, formulējot attieksmi pret būvprojektiem.
Ar savām idejām I.Čaklais iepazīstina ne tikai interneta (skat. www.mitaubau.apollo.lv), bet arī izstāžu auditoriju. Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ekspozīcijas «Jelgava 21. gadsimta vīzijās» skicēs, anotācijās un Jelgavas centrālās daļas maketā varam iepazīties ar arhitekta piedāvāto pilsētas centra reģenerācijas koncepciju, kurā sīkāk iztirzāta Hercoga Jēkaba laukuma un Katoļu ielas apbūve, kā ar trim Jelgavas attīstības modeļiem.
Uzskatot, ka Domes apstiprinātais «Jelgavas teritorijas plānojums 1999 – 2010» izstrādāts samērā īsam laika posmam, jelgavnieks I.Čaklais vēlas skatīties tālākā nākotnē un nevairās oponēt «oficiālajām» nostādnēm.
Vai jūs nevarētu minēt piemēru, kad pēdējā laikā iecerēts fundamentāli mainīt pilsētas veidolu kaut vai vīzijas līmenī. Protams, vēl bez nodedzinātās Jelgavas «atjaunošanas».
– Pēdējos 20 gados tiek pārvērtēti pilsētplānošanas principi, šajā procesā iesaistot plašus sabiedrības slāņus. Modernas pilsētbūves piemēri ir Jaunā urbānisma kustība (New Urbanism) ASV, prinča Čārlza «Poundbury» projekts Dorčesterā (Lielbritānijā), tekstilrūpniecības pilsētas Norčēpingas pārtapšana kultūras centrā un daudzi citi. Arī vecpilsētu atkalapdzīvošanas fenomens Tallinā un Viļņā. Šis jautājums prasa nelielu atkāpi. Tā sauktā modernistu projekta ietekmē (propagandēja īpatnēju atgriešanos pie dabas – pārblīvēto pirmskara apbūvi aizstāt ar modernām augstceltnēm atklātā ainavā) daudzviet izdzisušas robežas starp pilsētu un laukiem. Ielas pārvērtušās par lielceļiem, bulvāri – par transporta artērijām, parki un laukumi – par nedefinējamām «ārtelpām». Zudusi pilsētas «centra» funkcionālā nozīme. Jo biroji, iepirkšanās, izklaides un sporta kompleksi pārsvarā izvietojušies gar galvenajām maģistrālēm ārpus pilsētas. Daudzi centru šodien apmeklē reti, jo gandrīz visas sabiedriskās aktivitātes var veikt piepilsētā. Tāpat pēckara periodā «internacionalizējies» arhitektūras veidols. Atšķirībā no koncentrētās pārapdzīvotības draudiem 19. un 20. gadsimta mijā mūsdienu cilvēku nomāc izolētība. 80. gados, kad «modernistu» shēmas arvien vairāk tika kritizētas, atdzima interese par vides kontekstu, kultūru dažādību. Pilsētu vēsturiskie «kodoli» tika pārvērsti labās darba un dzīves vietās, ierobežojot intensīvo satiksmes plūsmu ar gājēju ielām un koncentrējot tur kultūras iestādes, veikalus, restorānus. Patlaban neliels apartaments centrā ir daudz dārgāks nekā plaša savrupmāja piepilsētā.
Kāda būtu Jelgavas iedzīvotāju artava, lai sekmētu vīzijas pārtapšanu realitātē?
– Pirmkārt, apskatiet izstādi un atstājiet atsauksmes. Otrkārt, prasiet no pašvaldības vairāk atklātības un skaidrības. Treškārt, mēģiniet izprast plašāk savas vides vēsturisko kontekstu un atbildību par vidi kopumā. Būtu nejēdzīgi, ja kāds, maketā ieraudzījis sava daudzdzīvokļu nama vietā citu veidojumu, nostātos pret jebkādu pārveidi. Protams, tuvākajos gados pašvaldības iespējas rīkoties ar neapdomāti privatizētajiem namiem būs ierobežotas.
Vai jau ir zināms, kurš no trim jūsu ieteiktajiem pilsētbūvniecības variantiem Jelgavai būtu piemērotākais?
– Principiālu izvēli var izdarīt jau šodien – lai racionālāk izlietotu resursus. Pretējā gadījumā būvniecība var turpināt attīstīties stihiski, kā to lielā mērā paredz tagadējais Jelgavas attīstības plāns. Manuprāt, kompaktais*. Jaunākās tendences pilsētbūvniecībā liek domāt, kā apturēt transporta un apbūves zonu paplašināšanos, kas ļautu taupīt resursus. Šāds uzdevums prasa saprātīgi izmantot jau pašreizējo apbūvi.
Jūsu skatījumā nākotnē liela nozīme Jelgavas sabiedriskā transporta tīklā būtu meglavam**, kas turklāt kursētu pa īpaši izveidotu «gaisa tiltu». Vai attīstītajās valstīs pārvietošanās ar meglavu jau ir realitāte?
– Transporta plānojumu pētījumā sīkāk neiztirzāju. Katrā ziņā pievilcīga ir ideja par attālumu pārvarēšanu pa noteiktu gultni, ko nešķērsotu citi transporta līdzekļi. Kā gan vēl vieglāk to īstenot, ja ne paceļot transportu virs ielām! Meglavu visaktīvāk izmēģina Japānā. Taču jaunāko tehnoloģiju izstrāde ir dārga, tādēļ projekts vairāk saistīts ar ļoti ātra pārvietošanās līdzekļa (apmēram 500 km/h) iegūšanu.
Kāds būtu transporta ziņā visvairāk noslogoto ielu platums? Piemēram, Rīgas centrā 19. gadsimtā izbūvētās ielas ir ārkārtīgi noslogotas?
– Pamatā tāds pats kā šodien. Atkarībā no ielu hierarhijas varētu mainīties gājēju, zaļās zonas (par tādām šodien varam runāt nosacīti) un braucamās daļas proporcijas. Nepieciešams attīstīt vienvirziena un gājēju ielu, kā arī velosipēdistu joslu tīklu.
Jūsu izjūtas, dzīvojot šodienas Jelgavā?
– Pēcpadomju Jelgavas apbūvē vishaotiskākais ir tieši «ielas līmenis». Nedaudzie mēģinājumi pārveidot to katastrofālo segumu beigušies nesekmīgi. Jāpiezīmē, ka Latvijā izpratne par ielu kultūru aprobežojas ar labāk vai sliktāk ieklātu cementa flīzīšu segumu un formālu atkritumu urnu izvietošanu. Tas, ka tās pašas flīzītes var ieklāt pa diagonāli, nevis paralēli ietvei, ka tās var būt arī noapaļotas, piemēram, ielu stūros, ar profilētu iedziļinājumu lietusūdeņu novadīšanai, pie mums skaitās ekskluzīvi. Jelgavas arhitektūrai ir maz raksturīgu iezīmju. Stilistika – tradicionālas lauku ēkas veidols ar neadekvāti lietotiem materiāliem un eklektisku elementu «dekoru». Absolūtas bezgaumības piemēri atrodami Ģintermuižas ziemeļdaļā. Ar detaļu kultūru neizceļas sabiedrisko ēku jaunceltnes Atmodas un Mātera ielā. Tirdzniecības ēku rinda Driksas ielā jau ir interesantāka, kaut arī tās mērogs disonē ar apkārtējo «smagsvara» apbūvi. Nejēdzīgi apcirptie koku zari, tā vien šķiet, atstāj pēckara iespaidu. Stumbeņu slavināšanu pie mums sauc par pilsētas atveseļošanu. Diemžēl, kā daudzviet Latvijā, arī Jelgavā iespējams apstiprināt būvprojektu ēkai (turklāt sabiedriska rakstura, pilsētas centrā!) bez dzegas, ar šķībi greizi veidotu jumta pārkari bez notekām. Namu pirmos stāvus atvēlot komerciāliem veidojumiem, no pasūtītāja netiek prasīts sakārtot visu celtni, vismaz nokrāsot fasādi (viens no pēdējiem piemēriem – aptieka rajona slimnīcā Zemgales prospektā). Tā neapšaubāmi ir Domes Arhitektūras nodaļas nespēja ietekmēt pasūtītāju. Iespējams – aiz nepamatotām bailēm, ka pasūtītājs varētu atteikties no projekta.
* I.Čaklais, iztirzājot iepriekšminētos pilsētbūvniecības modeļu (kompaktais, ķekarveida un radiālais) priekšrocības un trūkumus, galvenokārt pamatojas uz transporta apsvērumiem. Pēdējos divos gadījumos ilsētas kopplāns varētu izpausties vai nu kā ķekarveida formā izkārtoti, no centra autonomi rajoni, vai arī apbūve tiktu pakārtota galvenajām maģistrālēm. Turpretim kompaktais modelis, kurā liela nozīme tiek piešķirta Jelgavas kā Zemgales novada centra (ne tikai administratīvā) faktoram, paredz vienmērīgi izvietotu apbūvi ap pilsētas centrālo daļu.
** Maza gabarīta viensliežu vilciens. Tā darbināšanā tiek izmantoti alternatīvie enerģijas avoti.
