Gada nogalē Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā noritēja atceres brīdis, pieminot kultūras darbinieku Gunti Krūmiņu – amatierteātru režisoru un Jelgavā pazīstamu žurnālistu. 29. decembrī viņam būtu apritējuši deviņdesmit gadi. “Līdz pēdējai stundiņai, pat tad, kad slimība tēvu bija piesaistījusi gultai, viņš nebeidza interesēties par projektiem un iecerēm. Domāju, ja viņam vēl būtu dots laiks, viņš daudz ko būtu paspējis izdarīt. Cilvēka vecumam nav tik lielas nozīmes. Cilvēks vecumā var saglabāt jauneklības nemiera garu,” atceres brīdī sacīja Gunta Krūmiņa dēls režisors Agris Krūmiņš. Viņa tēvs aizgāja aizsaulē 73 gadu vecumā 2004. gadā.
Uz skatuves kopš sešu gadu vecuma
Rakstos saglabājies Gunta Krūmiņa teiktais, ka teātri viņš sācis spēlēt sešu gadu vecumā. Tēlojot puisēnu, kas nes ziedus baronam, Guntis piedalījās Ā.Alunāna lugas “Kas tie tādi, kas dziedāja” iestudējumā Garozas skolā, kur strādāja viņa māte Hermīne Krūmiņa. Par skolotāju gatavojās kļūt arī Guntis, pēc kara iestājoties Jelgavas Pedagoģiskajā skolā. Tomēr drīz vien viņa dzīvē teātris un kultūras darbs guva virsroku. Dēls Agris stāsta, ka jaunībā tēvs mēģināja iestāties Latvijas Valsts konservatorijā, kur tolaik mācīja aktierus, taču viņu neuzņēma. “Žēl. Domāju, ka no tēva būtu iznācis labs aktieris,” piezīmēja dēls.
Pēc atgriešanās no padomju laikos obligātā karadienesta Guntis Krūmiņš strādāja par administratoru Jelgavas Kultūras namā un turpat spēlēja teātri, kā arī dažas izrādes veidoja kā režisors. Mākslas zinātnieks un Jelgavas teātra aktieris Māris Brancis atcerējās 1967. gadu, kad viņš kā Latvijas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma praktikants ieradās jaunuzceltajā pilsētas kultūras namā, kas padomju laika gaisotnē izskatījies “nemīlīgs pēc suņa”. Guntis viņu tur sirsnīgi pieņēmis, un drīz vien viņi kļuvuši par ģimenes draugiem. “Guntis sēdēja vienā kabinetā ar pūtēju orķestra diriģentu, Normunda Šnē vecotēvu Albertu Mucenieku, kurš caurām dienām ar roku rakstīja notis,” atmiņu pasākumā atcerējās Māris Brancis. Kopētāji tolaik kultūras darbiniekiem nebija pieejami. Vara baidījās, ka inteliģence tādā veidā varētu izplatīt rakstus ar pretvalstisku garu. Jelgavas teātrī Guntis Krūmiņš tolaik iestudēja vairākas lugas, no kurām vēl šodien Mārim Brancim palicis atmiņā “Eksāmens mīlestībā”. “Teātrī jau nav daudz partneru, ar kuriem tu jūties ārkārtīgi labi. Guntis man bija viens no tiem,” viņš piebilda.
Aktieri savu režisoru neaizmirst
Drīz vien Mārim Brancim Guntis Krūmiņš nodeva savu kultūras nama administratora amatu un sāka strādāt Jelgavas laikrakstā “Darba Uzvara”, ko arī “Zemgales Ziņas” uzskata par savu priekšteci. Paralēli tam kā aktieris viņš darbojās Lūcijas Ņefedovas vadītajā Ā.Alunāna Jelgavas teātrī, bet kā režisors citos amatierteātros. Gunta Krūmiņa dzīvoklī galda atvilktnē vēl aizvien glabājas 1986. gada Jelgavas rajona zonālās skates programma, kurā minēts, ka viņš režisējis Jelgavas ūdenssaimniecības celtniecības PMK 13 kultūras nama drāmas kolektīva iestudēto komēdiju “Viesnīca uz vienu diennakti”. Taču visilgākie gadi un arī lielākie radošie panākumi Guntim Krūmiņam bija Zaļenieku un Ozolnieku teātrī. Starp piemiņas brīža dalībniekiem bija arī abu teātru aktieri Līga Valtere, Anita Bernāne, Irēna Leitēna, Ivars Mozga, Ingus Vidiņš, kā arī režisore Dace Vilne, kas mantoja Gunta Krūmiņa darbu Ozolnieku teātrī. Laikā, kad Guntis strādāja ar Ozolnieku teātri, Ozolnieku Tautas nama direktors bija viņa dēls Raitis, kas tēvu pārdzīvoja tikai par pusgadu.
Agris Krūmiņš piebilst, ka, cildinot 2012. gadā Dailes teātrī iestudēto un jau astoņus gadus repertuārā neiztrūkstošo izrādi “Pirmā grēka līcis” (tā veidota pēc rakstnieka Ērika Hānberga stāstu motīviem), paliek ēnā fakts, ka pirmais “Pirmā grēka līcis” 1989. gadā tika iestudēts Zaļeniekos Gunta Krūmiņa režijā. Toreiz tas tika augstu novērtēts latviešu dramaturģijas skatē Jelgavā, Zaļenieku teātris šo iestudējumu rādīja arī Rīgā, Teātra muzejā un Dailes teātrī.
Aizstāvēja kolēģi
Atceroties tēvu sadzīvē, Agris Krūmiņš teic, ka viņš bija diezgan piekasīgs, tāds, kurš nemeklē samierināšanos, bet gan pretrunas saasina. “Pēc tam viņš notikušo ļoti pārdzīvoja, ar ko saistās viņa mākslinieka daba,” atminas Agris. Dēls uzsver, ka tēvs bija kaujiniecisks. Varēja iestāties par taisnu lietu un pret kaut kādām nejēdzībām. Turklāt to darīja ne tikai tāpēc, ka bija žurnālists.
Valerjans Ivanovs, kas 80. gados bija laikraksta “Darba Uzvara” žurnālists un arī Ā.Alunāna Tautas teātra aktieris, Gunti Krūmiņu atceras kā cilvēcīgu kolēģi, kurš, ja vajadzēja, atļāvās runāt pretī redaktoram Igoram Movelam. Valerjans Ivanovs stāsta: “Reiz, tas varēja būt 80. gadu pirmajā pusē, tika sasaukta sapulce, lai kauninātu avīzes atbildīgo sekretāru, arī jau nelaiķi, Arni Zvirbuli. Pateicoties Movela izsišanas spējām, Arņa ģimene Jelgavā bija dabūjusi dzīvokli. Taču nu “nepateicīgais” Arnis bija nolēmis atstāt “Darba Uzvaru” un braukt strādāt uz Rīgu, darboties sev tuvākā sporta žurnālistikā. Movels tad vēlējās, lai mēs, sevišķi jaunie, kam jau arī vajadzēja dzīvokļus un kas nākotnē arī pieļāva domu ņemt pēdu uz Rīgu, Arni publiski nosodām. Situācija bija ļoti nepatīkama. Sapulcei bija jāapstiprina ļoti negatīvs kolēģa raksturojums, kas viņam būtu jāiesniedz jaunajā darbavietā. Un tad Guntis Krūmiņš ironiski pateica: “Ar tādu raksturojumu jau vajag nošaut, nevis atlaist no darba.” Pēc Gunta vārdiem gaisotne sapulcē mainījās.”
Valerjans atceras, ka, sākoties atmodai, tieši Guntis ar redaktora Movela atbalstu “Darba Uzvarā” virzīja atmodas procesu. Valerjans uzsver, ka Guntim bija nozīmīga loma 50. gados vandaliski iznīcinātā Lāčplēša pieminekļa fragmenta atrašanā. “Darba Uzvaras”, vēlāk “Zemgales Ziņu” rakstos izpaudās Gunta Krūmiņa cieņa un iejūtība pret novadniekiem, jo īpaši kultūras darba veicējiem. Piemēram, 1996. gada janvārī “Zemgales Ziņās” publicētā viņa reportāža “Sniega lauku vidū stāv Daukšas…”, kas stāsta par to, kā jaunā Madlēnas un Tālivalža Bratkus ģimene uzņēmusies atjaunot Aspazijas dzimtās mājas, ir pilna sajūsmas un lirikas. Savukārt režisore Dace Vilne teic, ka Gunta Krūmiņa aprakstītās teātra izrādes un koncerti būtībā ir mūsu novada kultūrvēsture.
Atmodas laika un atjaunotās valsts sākuma sabiedriskajā dzīvē Guntis Krūmiņš izcēlās arī ar skaistuma un garīguma konkursa “Zemgales Zeltene” organizēšanu. Pirmā konkursa “Zemgales Zeltene 89” laureāte Inta Jankava atceras Gunta izdarību un godprātību. Atšķirībā no daudzviet rīkotajiem skaistuma konkursiem zeltenes tika skolotas un vērtētas ne tikai pēc ārējā skaistuma, bet arī inteliģences, prasmes labi veikt mājas darbus. Gunta Krūmiņa mājās vēl aizvien glabājas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikums desmitajam “Zemgales Zeltenes” konkursam, kas notika 2001. gada aprīlī. Vēlākos gados jau bez Gunta šis konkurss diemžēl nav noticis.
Savukārt Jelgavas Latviešu biedrības atjaunotājs Modris Ziemelis uzsver, ka bez valdes locekļa Gunta iniciatīvas un rosības biedrība nebūtu tāda, kāda tā bija un ir.
