Koķetēšana ap Eiropas un NATO prioritātēm valdības un Saeimas līmenī turpinās, un joprojām uzmanības degpunktā ir tieši valodas jautājums.
Koķetēšana ap Eiropas un NATO prioritātēm valdības un Saeimas līmenī turpinās, un joprojām uzmanības degpunktā ir tieši valodas jautājums. Šoreiz visa jezga saistīta ar NATO pausto prasību līdz Prāgas samitam novembrī vēlēšanu likumā pieņemt grozījumus, kas atceltu prasību par augstākā līmeņa valodas zināšanām deputātu kandidātiem. Kā zināms, Ministru prezidents Andris Bērziņš NATO ģenerālsekretāram Džordžam Robertsonam vēl nesen svinīgi solījās līdz minētajam datumam pieņemt grozījumus vēlēšanu likumā. Tādēļ šai sakarā Saeimas namā un valdības kabinetos sākusies rosība, jo iepriekš visas pozīcijas partijas bija noraidījušas iespēju grozīt vēlēšanu likumu. Turklāt diez vai potenciālie vēlētāji saprastu šādas aktivitātes, ņemot vērā to, ka valodas jautājums Latvijas politikā vienmēr bijis apveltīts ar Ahilleja papēža sindromu. Taču, lai jau šogad mēs sagaidītu uzaicinājumu iestāties NATO un politiķi varētu viens otram paspiest roku, secinot, cik labi pastrādājuši, bija nepieciešams meklēt risinājumus, kā vienlaicīgi izpildīt starptautiskās prasības un tai pašā laikā saglabāt augstu politisko reitingu. Protams, tautas kalpi jau nav ar pliku roku ņemami, un kārtējais risinājums arī šoreiz bija padomā. Koalīcijas partneri izstrādāja Satversmes grozījumus, kas paredz, ka deputātiem, stājoties amatā, jādod svinīgs solījums par godprātīgu savu pienākumu pildīšanu. Grozījumi arī paredz, ka darba valoda pašvaldībās un Saeimā ir latviešu valoda. Protams, var diskutēt, cik ļoti ir nepieciešami šādi Satversmes grozījumi. Ja Saeimā tiktu ievēlēts cilvēks vai cilvēki, kas nezina valsts valodu, visi, kas gribētu zināt arī viņu viedokli, būtu spiesti to uzklausīt krievu vai kādā citā valodā. Iespējams pat, ka atsevišķi kreisi orientēto politisko spēku pārstāvji parlamentā, pašvaldībās pat principa pēc vai pēc Ždanokas un tai līdzīgo aicinājumiem atteiksies lietot valsts valodu un nekādi Satversmes grozījumi nelīdzēs, jo par deputātiem šīs personas būs kļuvušas likumīgi. Arī tagad, pirms vēl ir izdarīti kādi grozījumi Satversmē vai vēlēšanu likumā, situācija nav tik droša, jo deputātu kandidātiem ir jāuzrāda tikai apliecība par valodas prasmi, bet nav reāli jāapliecina valodas zināšanas. Ņemot vērā to, ka mūsu valstī teju vai viss, tai skaitā pilsonība, ir pērkams, var secināt, ka arī valodas prasmes apliecības iespējams iegādāties. Pēc dzejnieces M.Zālītes ziņām, to varot izdarīt Daugavpils tirgū.
Tomēr Saeimas koalīcijas pārstāvji ir pārliecināti, ka tieši Satversmes grozījumi uzņemsies goda sardzes funkciju mūsu gānītajam, saudzētajam un slavētajam valodas likumam. Tieši tādēļ koalīcijas partiju Saeimas frakcijas, Jaunās kristīgās partijas deputātu grupa un Sociāldemokrātu savienības (SDS) frakcija pirmdien Saeimas prezidijā iesniedza koalīcijas partiju izstrādātos grozījumus četros Satversmes pantos, kas, viņuprāt, stiprinās valsts valodas statusu. Vēl nesen Sociāldemokrātu savienība visai asi kritizēja šos Satversmes grozījumus, taču tagad jau tos atbalsta. Iepriekš SDS neapmierināja, ka koalīcijas partiju izstrādātie grozījumi nostiprina valsts valodas statusu tikai Saeimā un pašvaldībās, taču neatrisina valodas jautājumu citās valsts institūcijās, piemēram, Valsts kontrolē, Valsts prezidenta institūcijā un Ministru kabinetā. Lai vai kā, tomēr SDS tagad ir atteikusies no paustās nostājas un atbalsta pozīcijas partiju ierosinājumu, kas, pēc Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājas Vinetas Muižnieces teiktā, pamatojas uz deputātu solījumu godprātīgi pildīt sava amata pienākumus, kas arī būšot šķērslis apstiprināt amatā personas, kas neprot valsts valodu. Taču to, cik ļoti mēs varam paļauties uz deputātu godaprātu, apliecināja nesenais skandāls ap deputātu kompensācijām par dzīvokļa īres un transporta izdevumiem.
Lai veiktu grozījumus Satversmē, nepieciešams divu trešdaļu Saeimas plenārsēdē klātesošo deputātu atbalsts, – ja sēdē piedalās pilnīgi visi deputāti, tad par grozījumiem jābalso 67. Tieši tādēļ arī valdošā koalīcija meklēja atbalstu pie Jaunās kristīgās partijas deputātu grupas (3 deputāti) un SDS frakcijas (5 deputāti). Proti, tās ir balsis, kuru viņiem pietrūka, lai būtu pilnīgi droši par apstiprinošu balsojumu tad, kad tiks lemts par Satversmes grozījumiem Saeimā. Tagad pozīcijas deputātiem ir 60 balsis, un, tām pieskaitot astoņas SDS un Jaunās kristīgās partijas balsis, iznāk nepieciešamais skaitlis – 68.
Interesanta šai sakarā ir Bojāra sociāldemokrātu (LSDSP) nostāja. Viņi arvien vairāk nosliecas uz kreiso virzienu, lai gan vēl 2001. gada pašvaldību vēlēšanās startēja uz nacionālas nots ar bijušās Tautas frontes līderi Daini Īvānu saraksta priekšgalā. Šis balsojums parādīs, kādas ir LSDSP prioritātes tagad un gatavojoties Saeimas vēlēšanām. Proti, ja LSDSP nobalsos pret Satversmes grozījumiem latviešu valodas statusa nostiprināšanai, tad visai droši varam secināt, ka 8. Saeimā LSDSP un politisko partiju apvienības «PCTVL» sadarbība turpināsies jau citā līmenī.
