Ir 1999. gada 23. septembris. Šajā dienā pirms piecdesmit gadiem vienā mirklī no skolnieka, kas kala nākotnes sapņus, es tiku pārvērsts par apcietināto, ko nakts tumsā sasietām rokām, iemeta smagās mašīnas kravas kastē.
Ir 1999. gada 23. septembris. Šajā dienā pirms piecdesmit gadiem vienā mirklī no skolnieka, kas kala nākotnes sapņus, es tiku pārvērsts par apcietināto, ko nakts tumsā sasietām rokām, iemeta smagās mašīnas kravas kastē. Apkārt sasēdās čekisti, un sākās brauciens uz nezināmo.
Kāds kirzas zābaks, piespiests manai sejai, neļauj kustēties. Nedaudz pagriezis seju, redzu, ka kāja uzlikta uz lāpstas. Sastingstu. Man ir tikai deviņpadsmit gadu! Izbraucot no Dobeles, redzu, ka pār mani pārslīd zeltots kļavas zars, kas, pilnmēness spozmes izgaismots, ir tik fantastisks, ka cenšos to ilgāk saskatīt. Zem auto riteņiem saceltie putekļi sagriežas vērpetē, paceļas gaisā un aizsedz kļavu un reizē ar to visu pagātni… Sāpīgs spēriens atgriež mani īstenībā. Vēl viens – un guļu atkal ar seju uz grīdas. Mašīna, lēkājot bedrēs, sāpīgi sit, putekļi lien mutē. Sāp sadauzītās vietas, asaro acis. Varbūt no putekļiem, varbūt no nākamā mirkļa. Mirkļa, kad aprausies dzīve. Tas būs bezgala īss mirklis, kad svins ieurbsies ķermenī, kad stās pukstēt sirds, juks doma un iestāsies bezgala garā nakts…
Varbūt bēgt? Celties kājās, lēkt pāri bortam un skriet naktī, skriet uz brīvi? Muļķības. Nevaru ne pakustēt, kad apkārt ieroču stobri un bezjūtīgas sirdis. Atliek vienīgi gaidīt un ļaut, lai fiziskās sāpes nomāc garīgās. Mašīna palecas un smagi krīt. Šķērsojam Bērzi pie Miltiņiem, ceļš ved uz Jelgavu. Apstājamies, apkārt ir nedzirdēts klusums. Laikam pirmsnāves vēstnesis. Te būs tā vieta, kur aprausies dzīve… Sēdošie sāk celties kājās, kāpj man pāri, uzmin, nolamājas rupjiem vārdiem, kāpj ārā no mašīnas. Gaidu mirkli, kad mani cels kājās un vedīs pēdējā ceļā. Kaut tikai nesāpētu, kaut tikai nesāpētu! Ar mani tikai viens sargs. Mēģinu sevi uzmundrināt: Guntar, kas ar tevi? Vai ļausies, lai tāpat vien tevi pieved pie bedres un nogalē? Bēdz! Celies kājās un bēdz! kaut mirkli, bet būsi brīvs! Es nespēju sevi atraut no mašīnas grīdas, liekas, esmu ieaudzis tajā. No nevarības, no kauna pašam par sevi esmu sācis izplūst asarās. Kožu lūpās, lai sāpētu, lai to nedzirdētu tie, kas tur lejā tērgā, lielīdamies ar saviem varoņdarbiem. Noskrapšķ borts. Viss, iešaujas prātā, nāk pēc manis. Bet viņi sasēžas atpakaļ, ierūcas motors un mašīna atsāk ceļu. Taču ko man maksāja šīs dažas klusuma minūtes! Piecdesmit verdzībā pavadītu gadu. Salauztu dzīvi un bezgalīgus «nedrīkst».
Tagad dzīve pagājusi, bet šis notikums atmiņā spilgts, kā vakar noticis. tas nekad neizgaisīs. Tāpēc ik gadus šai 23. septembra vakarā braucu uz Dobeles pusi pie it kā savām kļavām, kas mani pavadīja pēdējās. Eju pāri grāvim un pieploku tām, apskauju tuvākās jau resno stumbru. Cik raupja tev kļuvusi miza, bet aizvien tikpat silta un labestīga kā toreiz. Roka cenšas atrast kādu zināmu sarētojumu, no kura vēl joprojām stīdz ārā dzeloņdrāts asums. Tevi, mana kļava, tāpat saistīja drātīm kā bezgala daudzus latviešus. Ne tikai tur tālumā, bet arī te, Dzimtenē, kur drātis vija caur sirdi. Mana kļava, mana rudenīgi nosarkusī kļava! Mums vienāds bijis liktenis, mēs abi esam izturējuši. Vai tu spēj sevī noslēpt pārdarījumu un nelūgta piedot? Es nespēju būt tik labestīgs. Man sūrst. Sūrst visu mūžu, it sevišķi vēl tagad, kad redzu, ka brīvības, par kuru mēs bijām gatavi atdot sevi visu, nav. Pārmaiņas – jā –, bet kad apkārt visu pērk un pārdod, iemaina, iztirgo, – nē – par tādu brīvību mēs necīnījāmies. Kā cilvēki degradējušies, kā noplicinājuši savu dvēseli! Ne velti 50 gadu kalpojuši varai, kas vēlējās izveidot tādu paaudzi. Tas ir izdevies. Tas, kas nodarīts ar paaudzi latviešu, nav aizmirstams. Atceries! Piecdesmit gadu! Kokam tā ir tikai daļa mūža, bet cilvēkam – viss mūžs…
Ir dziļa nakts, kad spēju atrauties no stumbra un atgriezties savā sagandētajā dzīvē. Ai, dzīve dzīvīte, cik tu mums esi bijusi nežēlīga!
mani arestēja 1949. gada 23. septembrī Dobelē.
