No upes, lūkojoties uz Jelgavu, daudz kas izskatās citādi.
Aizvien rudenīgi pelēcīgāks kļūst Lielupes vilnis, tomēr līdz pat oktobrim turpinās gan jahtu, gan laivu, gan arī ūdensvelosipēdu sezona. Šodien pie pils notiks piena paku regate, par kuras draudzīgumu dabai gan var diskutēt, taču nav šaubu, ka daudziem jelgavniekiem atpūta un izklaide pie Lielupes ir mīļa. Jaunieši meklē iespējas«Sveicināti! Mēs esam dežurantes! Varbūt vēlaties braukt ar ūdensvelosipēdu?» Jelgavas jahtklubā smaidot sveicina piecas laipnas vidusskolnieces, kas bariņā sasēdušas nojumē pie galdiņa, no kura labi var pārskatīt jahtu un motorlaivu piestātni. Var just, ka meitenēm šeit patīk. Lūkojoties Lielupes viļņos, viņas, šķiet, izbauda aizejošās vasaras beidzamās brīvdienas un droši vien gara acīm redz savus sapņu kuģus. Neba citādi teiktu, ka šeit atrodas tāpēc, ka vēlas burāt. «Nākamajā sezonā domājam atjaunot burātāju skolu. Mums ir vairākas junioru jahtas. Tikai pašu junioru šogad palicis mazāk. Viena kompānija, kā pabeidza vidusskolu, tā devusies prom uz augstskolām pa visu Eiropu,» stāsta jahtkluba komodors jeb vadītājs četrdesmitgadnieks Aleksandrs Jakovļevs, kurš sevi jahtā atceras jau no divu gadu vecuma. Viņa tēvs sešdesmit astoņus gadus vecais Viktors Jakovļevs ir vecākais Jelgavas burātājs. Nākamgad, kad būs pabeigtas strādājošā pensionāra gaitas, veterāns domājot uzņemties jauno burātāju apmācību. Komodors piebilst, ka jahtklubā netrūkst arī sieviešu darbu. Piestātnē sapulču telpā, ko dēvē par kompānijas kajīti, atrodamas ne tikai skrūvspīles, bet arī šujmašīna, ko lieto buru remontam.Ceļš uz jūru ir vaļāJelgavas jahtklubā apvienojušies divdesmit burātāju, bet piestātnē stāv vienpadsmit jahtas. Sešas ir tā saucamās «Mikro» klases, kas, pēc A.Jakovļeva atzinuma, ir labas gan sportam, gan atpūtai, makšķerēšanai. Šo jahtu priekšgalā ir četras guļvietas, bet aizmugurē var piekārt motoriņu. Tās pārvadājamas ar treileri, ko velk vieglā automašīna. Jāpiebilst, ka no Jelgavas ar jahtu, kāda stāv pie piestātnes, tālāk par Kalnciemu neaizceļosi – masta gals aizķers tiltu. Rīgas – Liepājas šosejas tiltam, kas būvēts 1960. gadā, laikā, kad Lielupē bija intensīva kuģu satiksme, ar «Mikro» klases jahtu cauri var izbraukt, vienīgi noņemot mastu un lietojot motoru. Tomēr A.Jakovļevs priecājas, ka šovasar Lielupe kļuvusi burātājiem draudzīgāka. Proti, pagājušā pavasara palos gan jūrmalnieki, gan arī kalnciemnieki un jelgavnieki bija uztraukušies, lai Lielupes grīvā neveidotos ledus sastrēgums, kas aizturētu palu ūdeņu krišanos. Tad nu šovasar Lielupes grīva beidzot tika iztīrīta un padziļināta, kas ir ļoti svarīgi arī burātājiem. Mazinoties kuģu un jahtu satiksmei, beidzamos pārdesmit gados jūra Lielupes muti ar smiltīm bija aizskalojusi tā, ka tai mierīgā laikā zvejnieku zābakos varēja pārbrist pāri, un, protams, no forvatera jeb kuģu ceļa vairs ne vēsts. Savukārt izeju jūrā caur Buļļupi (Lielupes veco ieteku Daugavā) jahtām nosprostoja elektrības vadi. Tā nu 27. jūlijā jelgavnieki Valērijs Vahmjaņins, Sergejs Vasiļjevs, Valentīns Ivanovs un kapteinis A.Jakovļevs ar jahtu «Nord», startējot no Jūrmalas un izejot jūrā caur Lielupes grīvu, divdesmit dienās veica ceļojumu uz Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu, Ālandu salām, Somijas ostām Turku un Hanko, kā arī igauņu salām. Kā atceras kapteinis, posmā starp Irbes jūras šaurumu un Stokholmu nācās piedzīvot stipru vētru (tas pats ciklons, kas Līvānos un Daugavpilī gāza kokus un rāva jumtus), kurā vēja stiprums sasniedza 26 metrus sekundē. Buras tika samazinātas līdz minimumam, un pēc sešpadsmit stundām stihijas varā viss beidzās laimīgi. Vēl šoruden Lielupē jahtām notiks sezonas noslēguma regate, bet 25. septembrī jahtu pavadībā stafetes peldējumā četru kilometru distancē līdz Pils salas galam došoties «Jelgavas roņi», kam nu sezona tikai sāksies. Pēc ūdensvelosipēdiem stāvēja rindaNe viens vien jelgavnieks vasarā Jelgavas jahtklubā iegriezies, lai kaut uz stundiņu noīrētu ūdens velosipēdu. Tie ir gan piecvietīgi, gan divvietīgi – kopā vesels ducis. Ūdensvelosipēdi it labi noder gan mierīgai, vilnīšu skalošanās pavadītai divu draugu sarunai, gan peldoties un azartiski šļūcot pa slīpni ūdenī. Jūnijā un jūlijā velosipēdistu bijis vairāk nekā braucamo, tagad augusta vēsajās dienās – otrādi. Tomēr silta atvasara vēl var gadīties. Jelgavas jahtklubam ir tradīcija 1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, vizināties ar ūdensvelosipēdiem uzaicināt Jelgavas Sociālā aprūpes centra bērnus. Kas zina, varbūt arī no viņiem izaugs kāds jahtas kapteinis! Runājot par dažām jaudīgajām, greznajām motorlaivām, kas īrē Jelgavas jahtkluba piestātni un izskatās pēc peldošiem birojiem, A.Jakovļevs stāsta, ka vairākas pieder veiksmīgiem Rīgas un Jelgavas uzņēmumiem. Tagad gan krīzes laikā to spēcīgos motorus, kuri stundā aprij pat četrdesmit litru degvielas, darbināt ir īpaši dārgs prieks. «Šie laivotāji sestdienās rītus piestātnē sāk ar degvielas kannu stiepšanu. Burātājiem vienkāršāk – kaut tikai mazliet būtu vējš, un vari jau doties ceļā,» stāsta komodors. Laivotāji nav organizētiPils salā simts metru aiz jahtkluba piestātnē stāv pašizgatavots kuģītis «Eks», kura kapteinis un īpašnieks ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Ēriks Tilgalis. Runājot par kuģošanu un atpūtu uz ūdeņiem, viņš atzīst, ka iestājies panīkums. Tomēr savu reizi «Eks» izlaiž loku pa Lielupi, Driksu, lai priecētus draugus un kolēģus. «Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit Lielupē pie Jelgavas vai ik brīdi varēja redzēt kādu motorlaivu, tagad sestdienās un svētdienās labi ja pēc pusstundas satiksi kādu pretimbraucēju,» teic Ē.Tilgalis. Nemana arī ūdensslēpotājus, kas septiņdesmitajos gados pretī pilij bija ierīkojuši pat peldošu tramplīnu. Mūsdienās degviela dārga, ar naudu daudziem trūcīgi un arī laivu tagad mazāk. Ē.Tilgalis atceras, ka padomju laikos visas motorlaivas bijušas paramilitārās organizācijas «OSVOD» uzskaitē, pats viņš vadījis šīs organizācijas struktūrvienību Lauksaimniecības akadēmijā. Laivu īpašnieki gatavoti palīdzības sniegšanai slīcējiem, tos bijis paredzēts izmantot arī iedzīvotāju aizsardzībā plūdu gadījumā. Kā tas padomju laikā mēdza būt, «OSVOD» daudz kas tika darīts «ķeksīša» pēc un reālajā dzīvē neieviesās, taču kaut kādā mērā mūsdienās šo pieredzi varētu izmantot un pilnveidot. Zēģelētājiem ir sava savienība, laivotājiem un kuteru īpašniekiem tādas nav. Pērnvasar piecās dienās no galvaspilsētas līdz Jelgavai jollās (laivās ar buru un airiem) atkuģoja liela grupa Rīgas, Ogres un Jūrmalas tā saukto jūras jaunsargu. Arī Jelgavā, kuras apkārtnē ir visblīvākais upju tīkls Latvijā, varētu veidoties šāda jauniešu vienība, kur būtu iespēja gūt zināšanas drošā kuģošanā un laivošanā. Taču pagaidām tādas nav. Upe aizaug ar meldriemVaram priecāties, ka neatkarības gados Lielupes ūdens kļuvis tīrāks (par to jau atmodas laikā cīnījās Jelgavas Vides aizsardzības klubs). Tomēr Driksā pie Jelgavas vēl saglabājušās vairākas kanalizācijas caurules, kur ūdens ieplūst «pa taisno», tādēļ peldēties tajā mēdz tikai derības noslēguši studenti. Lielupes laivotājs un makšķernieks ar vairāk nekā pusgadsimta pieredzi Aldis Hartmanis ir nobažījies, ka Lielupe un tās pieteka aizaug. Agrāk daudzviet pie ūdens ērti varēja pieiet makšķernieki, šodien Lielupe, sevišķi augšpusē pie Staļģenes un Aučiem, daudzviet plūst cauri meldru biezoknim. Lietpratēji spriež, ka tam daļēji par iemeslu varētu būt lietusūdeņos izšķīdušo minerālmēslu noplūde no intensīvi apsaimniekotajiem labības laukiem. Savukārt mazās upītes līdz neizbraukšanai esot pārveidojuši bebri. Agrāk, piemēram, pa ievām apaugušo Misu ar laivu mierīgi varēja aizkuģot līdz Dalbei, bet tagad bez cirvja un motorzāģa tālāk par franču skanstīm (Napoleona kara laika ierakumiem pie Misas ietekas Iecavā) diez vai tiksi. Arī zivju esot krietni mazāk. Kādreiz Lielupē vienā reizē gadījies noķert pat piecus zandartus, tagad tie esot retums. Godīgiem makšķerniekiem lielu skādi nodarot maluzvejnieki ar saviem tīkliem, tajos A.Hartmanim reiz pat gadījies sapīties, apgāzt laivu un noslīcināt motoru ar spiningu. «Frīdai» arī vecumā liela piekrišana«Kad siltā sestdienas pievakarē piedāvāju ģimenes kafejnīcas «Zemnieka cienasts» viesiem pavizināties ar kuģīti, piesakās vismaz puse, turklāt vairumā pieaugušie, nevis bērni,» stāsta motorlaivas «Frīda» īpašnieks un kapteinis Artis Jansons. Stājoties pie «Frīdas» stūres, viņš cienīgi uzliek galvā kapteiņa cepurīti, ar to pasažieriem liekot manīt, ka uz viņa kuģa visam jābūt pilnīgā kārtībā. Patiesībā ar «Frīdu» tik vienkārši vis neesot. Tā uzvedoties kā mīļa, taču arī diezgan untumaina vecmāmiņa. Pirmais untums atklājies pirms diviem gadiem, kad pirms deviņdesmit gadiem būvēto motorlaivu A.Jansons tikko bija iegādājies. To Spuņupē laivu tirgū pērkot, tūlīt varējis redzēt, ka kuģa korpusam ir nolobījusies laka. Viņam kā vīram, kurš savās mājās pats izgatavojis mēbeles, tas licies sīkums. Taču, kad Artis pie laivas restaurēšanas tā īsti ķēries klāt, atklājies, ka par jaunu jāizgatavo ap pusotru simta koka detaļu. Laivas atjaunošana ilgusi divus gadus. Šajā laikā viņš iepazinies ar lieliskiem koka kuģu būves speciālistiem Mērsragā un citos jūrmalas ciemos. 19. gadsimtā līdz pat tvaikoņu laikam, kas jūrniecībā sāka dominēt 20. gadsimta sākumā, latvieši tur uzbūvējuši ap divsimt burinieku, kas, gūstot labu peļņu, vagoja pasaules jūras un okeānus. A.Jansons teic, ka šīs prasmes jūtamas arī šodien veco meistaru mazmazdēlos, kas, strādājot ļoti pieticīgos apstākļos, dabūjot gatavas fantastiskas lietas, ko, piemēram, pērkot bagātnieki savai atpūtai Vidusjūrā. «Pasaulē koka kuģi ir elitāra manta. Es neesmu bagāts, taču man rokas ir īstajā vietā. Tādēļ par ļoti draudzīgu cenu esmu ticis pie «Frīdas», kas tagad izskatās diezgan cienīgi,» stāsta Artis. Viņš slavē arī Jelgavas dīzeļmotoru meistarus, kas esot salabojuši laivas septiņdesmitajos gados ražoto «Volvo» dzinēju, kurš, starp citu, «ēdot» tikai trīs litrus degvielas stundā. No upes skatoties, viss ir citādi«Frīdas» ātrums nepārsniedz piecus sešus mezglus (ap 10 kilometru stundā), toties pietiekot laika apjūsmot dabasskatus. Vienīgi putnu balsis nevarot dzirdēt – dīzelis tomēr nav klusiņām pukšķošais tvaika dzinējs. Kuģojot pa Iecavu no Jelgavas uz Ozolniekiem, Artim gadījies vērot, kā medījot lidinās zivju gārņi un krastā kokus grauž piesardzīgie bebri. Pīles pat neesot vērts pieminēt, to esot simtiem. Kādai pīļu mammai viņš paspējis saskaitīt divpadsmit mazuļu. Savukārt iebraucot Lielupē, ne viens vien pasažieris apjūkot, kur tad ir Jelgava. No upes viss izskatās krietni citādi nekā tad, ja brauc pa ceļu ar auto. Savukārt kāziniekus vizinot, esot svarīgi izbraukt zem tradicionālajiem septiņiem tiltiem. Pusotras stundas laikā viņš ar «Frīdu» to varot paspēt. Atjaunotā motorlaiva ūdenī nolaista tikai jūlija vidū, taču, pēc A.Jansona aplēsēm, ar to līdz augusta beigām paspējuši pavizināties vairāki simti interesentu. Atceroties, kā iesācis savas kuģinieka gaitas, Artis teic, ka ir pateicīgs sievai, jo pirms trim gadiem tieši viņai laivu tirgotavā Spuņupē nobružātā «Frīda» bija tā iepatikusies, kas pusceļā uz Jelgavu vajadzējis mašīnu griezt riņķī un ar pārdevēju vienoties par darījumu. Pie sava nosaukuma motorlaiva tikusi, jo pirkuma nedēļā Frīdai bija vārda diena.
