Nedaudz pa kreisi no ieejas Tērvetes ainavu parkā, pārgājis šauru laipiņu, ekskursants ieraudzīs mežu ieskautos Tērvetes kalnus. Viena no skaistākajām vietām ir Tērvetes pilskalns, ko sauc arī par Cukurkalnu.
Nedaudz pa kreisi no ieejas Tērvetes ainavu parkā, pārgājis šauru laipiņu, ekskursants ieraudzīs mežu ieskautos Tērvetes kalnus. Viena no skaistākajām vietām ir Tērvetes pilskalns, ko sauc arī par Cukurkalnu. Šī vieta ir seno zemgaļu centrs. 13. gadsimtā zemgaļu valdnieki Viesturs un Namejs cīnījās ar vācu krustnešiem, pils gāja no rokas rokā. 1286. gadā vācu ordenis Tērvetes pilskalna tuvumā zemgaļu Svētajā kalnā uzcēla savu koka pili. Drīz pēc tam zemgaļi savu pili nodedzināja un aizgāja uz Lietuvu. Tad arī vāciešiem savu Svētā kalna pili vairs nevajadzēja, pēc tās nopostīšanas viņi aizvācās atpakaļ uz Rīgu. Pēc daudziem gadu desmitiem zemgaļu pilskalna ziemeļu pusē ordeņa mestrs Eberhards uzcēla mūra pili, ko nosauca par Kalnmuižas pili. 1335. gadā lietuvieši un zviedri to nopostīja. Vēlāk tā tika atjaunota un pārbūvēta. Šajā pilī tika parakstīts līgums par Kurzemes hercogistes sadalīšanu Fridriham un Vilhelmam Ketleriem. Medību sezonā pilī bieži viesojās pats hercogs Jēkabs.
Ziemeļu kara laikā Kārļa XII karaspēks, šaudams no Svētā kalna ar lielgabaliem, Kalnmuižas pili nopostīja. Bet kopš tiem laikiem Svēto kalnu sauc par Zviedru kalnu.
Tērvetes pilskalna dienvidu daļa, ko sauc par Klosterkalnu, apdzīvota un nocietināta bijusi jau veselu gadsimtu pirms mūsu ēras.
Daudzās takas un taciņas gan augšup, gan abpus Tērvetes pilskalnam liecina, ka tūristu un interesentu te netrūkst pat karstajās vasaras dienās. Bet pavisam burvīgs skats Tērvetes ainavu parkā paveras rudens iekrāsoto lapu laikā.
No bukleta «Dobeles novads»
