“Kopš 1996. gada šī ir pirmā reize, kad lūdzam sabiedrības atbalstu, jo līdz šim esam iztikuši ar pašu nopelnītajiem līdzekļiem un ziedojumiem, bet pašlaik izveidojusies situācija, ka mēs kā valsts iestāde esam spiesti sākt vākt ziedojumus,” stāsta LLU Veterinārmedicīnas fakultātes (VMF) Klīniskā institūta vecākā laborante Unda Ģēģere.
Mazo dzīvnieku patversmei, kas daļēji izvietota fakultātes teritorijas C korpusā (suņu māja ir atsevišķi, tas ir G korpuss), būs jāatrod cita vieta, jo C korpusu, kur mīt kaķi, atrodas veterinārais bloks un sanitārās telpas, gaida lielas pārmaiņas – tur notiks pārbūve, lai izveidotu eksperimentālu dzīvnieku pētniecības centru, kas nepieciešams katrai universitātei, lai tā varētu iziet akreditāciju. Šo projektu fakultāte gaidījusi ilgi, un tikai nupat uzzinājusi, ka Pārtikas un veterinārais dienests devis savu akceptu izveidot šādu centru, kas būs ne tikai vienīgais Latvijā, bet arī Baltijā, sarunā iesaistās VMF dekāns Kaspars Kovaļenko. Projektu finansēs Eiropas Savienība, un tā izmaksas varētu būt aptuveni divi miljoni eiro.
Patversmes kaķiem jābūvē jaunas mājas
C korpusa pārbūvi plānots sākt nākamā gada pavasarī, un atlikuši aptuveni pieci mēneši, lai dzīvnieku patversmes kaķiem, veterinārārstiem un saimnieciskajam personālam uzbūvētu jaunas ēkas. Problēma ir tā, ka šim mērķim trūkst finansējuma – 40 000 eiro –, tāpēc fakultāte lūdz pašvaldību, uzņēmēju un iedzīvotāju atbalstu, ziedojot šim mērķim naudas līdzekļus. LLU ziedojuma konta rekvizīti: LLU, reģ. Nr. 90000041898, Valsts kase, TRELLV22XXXX, LV85TREL916003C00000, ar norādi – VMF Mazo dzīvnieku patversmei.
Fakultātes teritorijā ap suņu māju darbiniekiem ir iecere uzbūvēt moduļu mājas kaķiem, kur varētu ierīkot arī apskašu kabinetu, un saimniecības bloku. Tāpat Mazo dzīvnieku patversme kalpotu kā prakses vieta veterinārmedicīnas studentiem, bet nākotnē plānots izveidot arī patversmju veterinārmedicīnas studiju programmu, stāsta U.Gēģere.
Pašlaik Jelgavas, Ozolnieku un Olaines pašvaldības pērk patversmes pakalpojumus, šāda patversme būtu vajadzīga katrā novadā, turpina U.Ģēģere, piebilstot, ka tas būtu arī lauciņš, kur darboties biedrībām – strādāt ar iedzīvotājiem. Kad “Ziņas” viesojās patversmē, to apmeklēt bija pieteikušās piecas skolas, bet viens bērnudārzs interesējies, kas patversmei būtu vajadzīgs.
Patversmes telpās nonākušas akcijas laikā “Rimi” veikalos saziedotās dzīvnieku barības kastes, par ko patversmes vadība ir ļoti pateicīga, taču šobrīd svarīga ir ne tik daudz dzīvnieku barība, bet gan finanšu līdzekļi jaunu ēku būvniecībai, uzsver U.Ģēģere. Kā vienu iespēju viņa redz veikt pārskaitījumus LLU ziedojumu kontā, bet otru – vērsties pie uzņēmējiem ar nodibinājuma “Dzīvnieku policija” starpniecību, līdzekļus vēlāk novirzot LLU ziedojumu kontā.
Atbildīgie dienesti ne vienmēr ir uzdevuma augstumos
Staigājot pa Mazo dzīvnieku patversmes teritoriju, Unda stāsta par tās ikdienu, atgādinot, ka patversmes dzīvniekus drīkst pieņemt tikai no dzīvnieku ķērājiem, valsts vai pašvaldības policijas, bet ne tieši no iedzīvotājiem. “Tas bieži rada dažādas konfliktsituācijas, jo iedzīvotājiem, zvanot dzīvnieku ķērājiem vai policijai, bieži vien tiek atteikts. Tad cilvēki paši noķer dzīvniekus, atved pie mums, konfliktē, un mēs esam spiesti tos pieņemt,” problēmu skaidro U.Ģēģere, minot kādu gadījumu, kad cilvēkiem atteikts braukt ķert dzīvnieku, pamatojot ar to, ka privātmāju rajonā dzīvnieku ķeršana nenotiekot. Tad iedzīvotāji paši noķēruši runci, kuram asaro acis, atveduši uz klīniku, par veiktajām procedūrām samaksājuši 70 eiro.
Atbildīgie dienesti nereti aicinot slimu kaķīti atstāt tur, kur viņš ir, arī suni uz ceļa, bet kur tad paliek likuma norma, ka dzīvnieku nedrīkst atstāt bezpalīdzīgā stāvoklī, un kas ir tie speciālisti, kuri pa telefonu var izvērtēt situāciju, retoriski vaicā Unda. Patversmē nonāk daudzi dzīvnieki, kuri nav čipoti, vai arī čips ir, taču tas nav reģistrēts datu centrā. Par šiem pārkāpumiem dzīvnieka īpašnieku var saukt pie administratīvās atbildības, viņa atgādina.
Cilvēku nežēlībai nav robežu
Patversmē ir gan pamesti kaķus, kuri gaida jaunas mājas un saimniekus, gan suņi, kuri izrādījušies nevienam nevajadzīgi. Mūsu uzmanību piesaista kāds dobermanis – tik kaulains, ka var saskaitīt katru tā ribu! Suns nāk no Olaines. “Novest dzīvnieku līdz tādam stāvoklim nevar vienā dienā,” cilvēku nežēlību komentē Unda, rādot arī vairākus citus suņukus, kas patversmē nokļuvuši pēdējās nedēļās no tuvējām Jelgavas ielām. Tāpat patversmē nonāk sašauti dzīvnieki un tādi, kuriem ķēde kaklā iegriezusies tik dziļi, ka galva gandrīz norauta. Nereti veterinārās klīnikas veterinārārsti, naktī braucot uz izsaukumiem, fakultātes teritorijā atrod kādu pie žoga piesietu, atstātu dzīvnieku, vai arī pie klīnikas durvīm atrod pamestu kasti ar kaķiem vai suņiem, un dažiem šādiem “dzīvnieku īpašniekiem” netrūkst nekaunības pēc tam zvanīt uz klīniku vai patversmi un jautāt, vai dzīvnieki ir atrasti, un vai nevarētu dabūt atpakaļ viņiem tik dārgo kasti…
Taču situācija nav tik bezcerīga, 95 procenti dzīvnieku no patversmes tiek paņemti un atrod jaunas mājas. U.Ģēģere ir īpaši pateicīga VMF ārvalstu studentiem, kuri dzīvniekiem sameklē jaunas mājas Francijā, Anglijā, Spānijā, Zviedrijā un citur, arī lieliem, veciem un agresīviem dzīvniekiem. Tāpat teju katram fakultātes darbiniekam mājās ir suns vai kaķis no patversmes, pat vairāki.
Patversmē sastaptā veterinārārste Alīna Visocka pauž atbalstu patversmju veterinārmedicīnas mācību programmas ieviešanai, skaidrojot, ka ikdienā nereti saskaras ar nestandarta situācijām un arī vakcinēšanas sistēma patversmju dzīvniekiem ir citādāka. Dzīvnieki, tos transportējot, ir pārdzīvojuši stresu, un ir vajadzīgs laiks, lai tie pierastu pie jaunās vietas. “Sākumā dzīvnieks var būt agresīvs, bet paiet divas trīs dienas, un izrādās, ka būs mīļš kaķītis,“ atklāj Alīna.
