Kārlis Ulmanis 1935. gadā vārdadienā uzdāvināja savai skolai grāmatas un aicināja arī citus ziedot savām skolām dažādas mācībām noderīgas lietas. Kā šonedēļ raksta «Latvijas Avīze», jau pirmajā gadā Draudzīgajam aicinājumam bijuši 50 tūkstoši sekotāju. 1937. gada sākumā esot aprēķināts – ja saliktu rindā uzdāvinātās grāmatas, kuru skaits pārsniedza 700 tūkstošus, tās sniegtos no Rīgas līdz pat Klaipēdai. Lai gan, kā raksta jau minētā «Latvijas Avīze», Ulmaņlaikos ziedotāju vidū bijuši arī valsts uzņēmumi un ziedojumu sadali vadījis īpašs birojs Izglītības ministrijas paspārnē, tomēr, šķiet, jau tad galvenais bija mudinājums dzīvē stabilitāti guvušiem cilvēkiem būt dāsniem pret vietu, kas devusi pamatu viņiem un turpina skolot nākamās paaudzes. Šādā veidā pirms piecpadsmit gadiem atjaunotā tradīcija turpinās arī šodien. Bez trokšņa un nealkstot uzmanības, grāmatas savām skolām dāvina gan sabiedrībā zināmi cilvēki, gan tādi, kuru vārdi avīžu slejās neparādās. Tāpēc žēl, ka Draudzīgā aicinājuma vārds tiek izmantots arī tam sabiedrisko attiecību pasākumam, ko katru gadu 28. janvārī izpilda Jelgavas Dome. Protams, prieks, ka skolas tiek pie jaunām, par pašvaldības naudu pirktām grāmatām, bet vai tas ir Draudzīgais aicinājums, vai tas ir tas mecenātisms, uz kuru rosināja Kārlis Ulmanis? Parūpēties par savu skolu nodrošinājumu ir vien katras pilsētas, novada, pagasta pienākums. Ja Jelgavas Domes vadībai rūp, lai pilsētā augtu zinātkāri, gudri, grāmatas mīloši bērni, tā vispirms varētu atrast kādu fondu, kas palīdzētu mazajiem jelgavniekiem tikt pie jaunām – plašākām, gaišākām, skaistākām – telpām bērnu bibliotēkai «Zinītis».
