Bija nacionālromantiskā jaunlatviešu kustība. Bija radikālāk noskaņotā Jaunā strāva. Bija liesmojošais Piektais gads.
Bija nacionālromantiskā jaunlatviešu kustība. Bija radikālāk noskaņotā Jaunā strāva. Bija liesmojošais Piektais gads.
Šīs ir tikai dažas epizodes latviešu tautas nacionālās atbrīvošanās cīņu vēsturē, kas šodien 1. maija kalendāra lapiņā ļauj izlasīt ierakstu: «Latvijas Republikas Satversmes sasaukšanas diena.»
Latvijas valstiskuma juridiskās apliecināšanas iespēja radās tad, kad dubulta nacionālā jūga nomocītais latvietis aiz sevis bija atstājis degošas pilis, naidu pret paverdzinātājiem un «strādnieku valsti» austrumos no sevis. Visi latviešu strēlnieki, kas bija ierauti Pirmā pasaules kara virpulī un tam sekojošajos sociālajos nemieros, cīnījās par labāku dzīvi. Gan tas, kas sturmēja Kronštates un Jaroslavļas cietokšņu mūrus vai forsēja Sivašu, vai vīzēs tērpts stājās pretim vācu spēkiem pie Cēsīm.
Gadsimtu mijas sociālā un nacionālā nevienlīdzība daudzus latviešus «savas zemes stūrīša» meklējumos jau bija aizvilinājusi prom no dzimtās zemes. Dažu Sibīrijas plašumos, citus Dienvidamerikas mūžamežos. Eiropas impēriju sadalītās nacionālā mazākuma tautas gandrīz jau bija samierinājušās ar savu likteni, un pasaules koloniālā sistēma šķita nesatricināma.
Atpalikusī Krievija šim «pīrāgam» tika klāt samērā vēlu, toties visai vērienīgi. Lai realizētu savus ekspansionistiskos nodomus, tai nevajadzēja doties tālos jūras sirojumos, pietika ar kaimiņtautu paverdzināšanu. Ģenerāļa Skobeļeva iekarojumi Vidusāzijā, grāfa Šeremetjeva sirojumi Baltijā, carisma asinspirts Kaukāzā. Šodien viens otrs mēģina šos «varoņdarbus» pasniegt gandrīz kā labas gribas žestus. Tautas ar pilnīgi atšķirīgām etniskām, reliģiskām un kultūras tradīcijām tika iekļautas šajā varmācīgajā un pretrunu plosītajā impērijā.
Tomēr gadsimta sākumā sašķobījās arī šis pretdabiskais konglomerāts. Baltijas tautas bija pirmās, kas cīņā ar pretvaru izgāja ar nacionālās atbrīvošanās ideju. No Vakareiropas ienākusī sociāldemokrātiskā kustība šeit izvirzīja ne tikai sociālekonomiskas prasības, bet cēla tautas arī nacionālajai atmodai.
Piektais gads bija šīs cīņas kulminācijas brīdis, kurā tikko organizatoriski izveidojusies Latvijas sociāldemokrātija pirmo reizi nācijas pastāvēšanas laikā par savu stratēģisko mērķi līdzās sociālajai vienlīdzībai izvirzīja arī savas tautas nacionālkulturālo autonomiju. Toreiz maldu ceļš par «proletariāta diktatūru» un «permanento sociālistisko revolūciju» vēl nebija sākts. Taču postā dzītais cilvēks bija gatavs noticēt arī šiem utopiskajiem sapņiem. To, ka šo mērķu sasniegšanai var nonākt līdz miesīga tēva nodošanai bendēm, nacionālajam nihilismam un masu slepkavībām, neviens vēl neparedzēja. Genocīds pret cilvēci šķirisko un nacionālo pazīmju sakarā vēl bija tikai priekšā.
Sakiet, ko gribat, bet nav latviešiem veicies ar saviem «kultūrnesējiem» kā no Rietumiem, tā Austrumiem. Vieni radīja brūno mēri nacismu, otrie tā sarkano dvīņubrāli boļševismu. Un abi, katrs pēc saviem «kritērijiem», iznīcināja tik daudz cilvēku, cik kari un epidēmijas nespēja visā civilizācijas pastāvēšanas vēsturē.
Pasaules sabiedriskās domas maldi ne uz mirkli nav pārtraukuši sociāldemokrātiskās domas evolūciju, un tur, kur šie politiskie spēki ir guvuši atbalstu un pārstāvniecību valstu lēmējinstitūcijās, to sabiedrībā valda sapratne, samērā taisnīga ienākumu sadale un pilsoniskais miers. Šinī sakarībā 1. maija kalendāra lapiņu rotā arī otrs uzraksts: Darba svētki. Laikam neviens negrasīsies noliegt, ka pasaules labklājības pamatā ir darbs un tā radītā produkta sadales mehānisms savukārt ir katras valsts attīstības spogulis. Kā tajā šodien atspoguļojas atjaunotā Latvijas valsts, tās radīšanā aktīvi piedalījusies sociāldemokrātija, aicinu visus rūpīgi papētīt.
Latvijas sociāldemokrātu Jelgavas organizācija ielūdz visus pilsētniekus Darba svētkos un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienā 1. maijā plkst.10 pulcēties pie latviešu dižgara un sociāldemokrātijas patriarha Raiņa pieminekļa Raiņa parkā. Pasmēluši atziņas Tautas dzejnieka vārsmās, dosimies uz pilsētas muzeju, kur, nolikuši ziedus pie Ģederta Eliasa pieminekļa, godināsim šīs sociāldemokrātu dzimtas un tās Zemgales novada domubiedru ieguldījumu Latvijas valsts dibināšanā un izaugsmē.
Noliecot galvas Lāčplēša pieminekļa fragmenta priekšā, atcerēsimies tos mocekļus, kas, būdami uzticīgi Latvijas valstij un demokrātijai, atdeva visdārgāko savu dzīvību. Plkst.11 Centrālajā laukumā diskutēsim par šodienas iekšpolitisko situāciju valstī, ārvalstu draudiem mūsu Tēvijai un citiem aktuāliem jautājumiem. Našķu un humānās palīdzības preču dalīšanas nebūs, bet tos, kas uzskata, ka varam iztikt ar saviem darba augļiem un piedevām tos taisnīgi sadalīt, ar nepacietību gaidām savā pulkā.
