Jau parīt – 5. jūnijā – «ies vaļā» «Lediņu» nometne. Aiga Dzendoleto, kā jau pieklājas nometnes vadītājai, vēl steidz paveikt pēdējos darbus un atzīst: – Mana vasara paiet «Lediņu» ritmā.
Jau parīt – 5. jūnijā – «ies vaļā» «Lediņu» nometne.
Aiga Dzendoleto, kā jau pieklājas nometnes vadītājai, vēl steidz paveikt pēdējos darbus un atzīst: – Mana vasara paiet «Lediņu» ritmā.
Ja katru dienu jārūpējas par nometnes sagatavošanu un īpaši tik īsu brīdi pirms atklāšanas, protams, nevar par to nerunāt. Arī šoreiz, lai kā arī mēs censtos
spriest par citām lietām, atkal atgriežamies pie «Lediņiem», jo tur Aiga ar savu ģimeni dzīvo gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Draugi un paziņas viņus apbrīno, jo patiesībā bez baltā, nometnes vajadzībām galīgi nobrauktā «golfiņa» ģimenei tur nekas nepieder. Kādu dienu var izrādīties tā, ka viņu darbs «Lediņos» vairs nevienam nebūs vajadzīgs un no iemīļotās, skaistās vietas būs jāaiziet. Taču Aiga tagad par to nedomā un saka:
– Par to es uztraukšos rīt, – un jokojoties piebilst, – kad mani atlaidīs!
Vasaras rīts
– Es neesmu nekāda pārspīlētā dabas mīļotāja, bet šo skaistumu visapkārt nevar nemīlēt. No rīta ceļos agri – ap sešiem –, izeju ārā: putni dzied. Jauki ir jebkurā gadalaikā. Interesanti, ka pirmo reizi dzīvē es saku, ka putni nevis dzied, bet kliedz. Kad viņi četros no rīta sāk pie loga vidžināt, uzreiz pamostos, jo man ir ļoti trausls miegs. Ir bijis tā, ka man zvana no Pasaules dabas fonda un prasa, kas jums tur fonā skan. Putni dzied tik skaļi, ka zvanītāji domā – ieslēgts magnetofons.
Es no laukiem esmu atnākusi uz pilsētu. Zaļeniekos dzīvojām daudzstāvu mājā, kur tuvākais mežs bija Zemgales līdzenuma otrā galā, bet tagad mitināmies gandrīz lauku sētā. Daba šeit tiešām ir brīnišķīga – vāveres dzīvo, stirnas atnāk. Vēl dabu izbaudīt izdodas pāris dienās vasarā, kad katru gadu kopā ar ģimeni kaut kur aizbraucam. No šīs tradīcijas nekad neatsakāmies. Arī šogad Jāņus svinēsim kaut kur izbraukumā.
Vasaras diena pirms dzīvošanas Mežciemā
– Ar mani viss vienmēr notiek mazliet nenormāli. Pati pie tā jau esmu pieradusi, un mana ģimene arī. Man tas patīk. Tieši tā bija arī ar «Lediņiem». Kad apprecējāmies, nolēmām, ka nedzīvosim pie vecākiem. Nonācām Zaļeniekos un pavadījām tur piecpadsmit gadu. Ne es, ne mans vīrs Uldis īsti nevarējām Zaļeniekos atrast savu vietu, turklāt vēl vīrs strādāja Rīgā.
Reiz biju seminārā «Jundā», un man ļoti iepatikās tur valdošā gaisotne – radošais gars. Iepatikās tik ļoti, ka «Jundas» vadītājai Silvijai Andersonei teicu, ka gribētu tur strādāt. Tovakar braucu mājās un domāju: kas mani raustīja aiz mēles tādas muļķības teikt, ko viņa tagad domās. Tajā nedēļā ar vīru spriedām, ka Zaļeniekos mums vairs nav ko darīt un tur nevienam neko vairs pierādīt nevarēsim. Vīrs man jautāja, kur es gribētu dzīvot. Zināju, ka tā noteikti nebūs Rīga, Jelgava arī ne. Toreiz neapdomīgi atbildēju, ka varbūt Mežciemā. Tā arī palika, un par šo jautājumu vairāk nerunājām. Pagāja dažas dienas, un piezvanīja Silvija, lai piedāvātu mums dzīvot un strādāt «Lediņos». Visticamāk, ja pirms tam nebūtu bijis sarunas ar vīru, es šo piedāvājumu noraidītu. Pati pirms tam biju teikusi, ka gribētu dzīvot Mežciemā. Ja reiz biju prasījusi un man tika dots, vai varēju atteikties? Pēdējā laikā vairākkārt bijusi tāda izjūta, ja es kādam lūdzu, lai kaut kas notiek, pēc neilga laika tā arī ir. Arī abas meitas uzreiz piekrita dzīvot «Lediņos». Meiteņu vienīgais jautājums bija, vai tur varēs turēt suni. Protams, uz to mēs atbildējām apstiprinoši.
Vasaras diena pirms nometnes
– Nezinu, kas šogad ir noticis – liekas, visi jelgavnieki pēkšņi grib, lai viņu bērni vasaru pavadītu «Lediņos». Daudziem jāatsaka. Pa mobilo tālruni nezvana bieži, bet parastā zvans skan nepārtraukti.
(Acīmredzot, lai to pierādītu arī mums, pēc neliela brītiņa iezvanījās mobilais tālrunis. Protams, zvanīja, lai pieteiktu bērnu uz nometni. Aiga pukojas, ka to vajadzēs izslēgt, citādi miera nebūs.)
Cilvēki dusmojas, ka es atsaku, bet tiešām vairāk vietu jūnijā un jūlijā nav. Jau esam pieņēmuši 125 bērnus, un tas ir ļoti daudz.
Nav viegli uzturēt kārtību, ja viņu ir daudz. Saulainā laikā varbūt īpašu problēmu nebūtu, bet, ja līst lietus, «Lediņos» nav tik plašu telpu, kur varētu uzturēties, piemēram, divi simti bērnu. Turklāt, nometnes dalībnieki arī ar kaut ko jānodarbina, nevaru taču teikt: – Nu, bērniņi, jūs pazīmējiet vai palasiet, kamēr līst.
Pašlaik vēl daudzas lietas darāmas. Man gan nekad negribas visu paveikt līdz galam, jo bērniem ir jāatstāj vieta izaugsmei, viņiem nevar visu dot jau gatavu. Jau sen esmu pārliecinājusies, ka viņiem ir fantastiskas idejas, pieaugušie nemaz tādas lietas nevar iedomāties.
Vasaras diena nometnē
– Šogad viss būs veltīts svētkiem. Mūsu leģenda ir šāda: pelēkā ikdiena sastrīdējusies ar svētkiem, un bērniem tie ir jāsamierina. Mācīsimies kopā gaidīt un svinēt svētkus. Nedēļas garumā nometnes dalībnieki gatavosies kādiem svētkiem, bet piektdienā mēs tos svinēsim. Pirmā nedēļa būs veltīta sālsmaizes vai prezentācijas svinībām, un piektdienā mēs svinīgi atklāsim «Lediņu» strūklaku. Otrā nedēļa būs izlaidumu nedēļa, pēc tam būs gadatirgus, randiņu nedēļa, gatavošanās valsts svētkiem un citu jauku lietu svinēšana, arī Ziemassvētki vasaras vidū.
Galvenais, ko mēs gribētu, – lai bērni saprot, cik svarīgi ir pašiem būt gataviem svinēt svētkus. Kā kultūras darbinieku mani vienmēr ir uztraucis, ka bērniem neesam iemācījuši, ka viņiem pašiem ir jāiet un jāpriecājas, jādara viss, lai būtu jautri, nevis jāgaida, ka kāds cits to izdarīs viņu vietā. Vēl bērni mācīsies sagādāt prieku vienkārši tāpat. Manuprāt, mēs visi par maz protam dāvāt citiem svētkus bez iemesla – kad nav, piemēram, 8. marts vai Ziemassvētki.
Vasaras vakars
– Mana ģimenes dzīve ir tik ļoti savijusies ar nometnē pavadāmo laiku, tāpēc esmu priecīga par vakariem, sestdienām un svētdienām. Tiesa gan, arī brīvdienas bieži vien paiet darbā. Televizoru es skatos, kad gludinu veļu, grāmatas lasu īsajā brīdī pirms gulētiešanas, līdz aizmiegu. Priecājos, ka vismaz pagaidām šī nav diennakts nometne, laikam tai neesmu gatava veltīt vēl vairāk laika. Tomēr nometne man sniedz milzīgu gandarījumu. Domāju, jebkurš saprot, ka naudu šeit nopelnīt nevar. To visu darīt var tikai fantastiskās izjūtas dēļ, ka kādam tevis paveiktais ir ļoti vajadzīgs. Man tikai gribētos vairāk laika veltīt ģimenei, savām meitām. Ceru, ka ar laiku tas izdosies.
