– Mans rīts sākas ar to, ka sasveicinos ar saviem darbiniekiem, uzrunāju viņus vārdā, apjautājos par veselību. Uzskatu, ka tas dod iedvesmu visai dienai.
– Mans rīts sākas ar to, ka sasveicinos ar saviem darbiniekiem, uzrunāju viņus
vārdā, apjautājos par veselību. Uzskatu, ka tas dod iedvesmu visai dienai. Mans pienākums ir katram darbiniekam paspiest roku, – stāsta firmas «Auto FANS» īpašnieks Ainārs Rīders.
Gaviļnieks atzīst, ka pašam vislabāk patīk, ja viņu uzrunā vārdā:
– Neesmu dzimis priekšnieks, tāpēc nav pieņemi, ja mani sauc par priekšnieku.
Ainārs uzskata, ka tajā laikā, kad viņš piedzimis, šis ir bijis modes vārds un lielākā daļa viņa vecuma cilvēku ir vai nu Aigari, vai Aināri. Pats zinot vismaz kādus desmit savus vārdabrāļus.
Uz jautājumu, vai visi Aināri ir līdzīgi, viņš atbild:
– Iespējams, ka mēs esam līdzīgi, jo tas bija laiks, kad visi tika vienādi audzināti, nonivelēti. Tomēr mans dzīves moto nav tāds kā daļai latviešu – kaut tikai otram ietu sliktāk. Gluži pretēji, ja kādam ir veicies, es parasti mēģinu analizēt, kāpēc tas tā ir, un savas neveiksmes cēloņus nemeklēju ārējos apstākļos, bet gan sevī.
Jau kopš bērnības Aināru saistījusi tehnika. Vectēvam, pie kura viņš dzīvojis vasarās, bijis mopēds. Un to, puika būdams, Ainārs remontējis. Jau no desmit gadu vecuma viņam bijis savs mopēds, salikts no dažādiem metāllūžņiem. Vēlāk Ainārs pabeidzis Rīgas
2. tehnisko skolu, ir startējis gan triālā, gan motokrosā.
Domājot par nākotni, šīs dienas gaviļnieks atzīst, ka nekad negribētu kļūt par miljonāru.
– Tā kā mans hobijs ir makšķerēšana, nespēju iedomāties, ka vajadzētu atpūsties miesassargu sabiedrībā. Tagad es to varu darīt savā nodabā un ne par ko neuztraukties. Nauda rada drošības izjūtu, tomēr tā nav mans mērķis. Un, ja nekādas lielas katastrofas nenotiks, varu teikt, ka esmu nodrošinājies vismaz nākamajiem pieciem gadiem, – stāsta gaviļnieks.
Tuvākajā nākotnē Ainārs gribētu iemācieties angļu valodu, lai gan pats atzīst, ka mācībās ir ļoti slinks. Tāpēc šis uzdevums ir atlikts uz rudeni.
