No rītdienas Jelgavā būs skatāma dobelnieces Aijas Princes gleznu izstāde.
“Man jau ir jautājuši, kāpēc manās gleznās ir tik daudz ceriņu. Manu vecāku mājās auga ceriņi, no tiem tad arī palikušas vienas no spilgtākajām bērnības atmiņām,” stāsta Aija Prince, kuras gleznu izstāde “Veltījums Latvijas simtgadei” no rītdienas līdz 30. novembrim būs skatāma Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa kāpnēs. “Protams, daudz iedvesmas gūts arī slavenajā Pētera Upīša iekoptajā Dobeles ceriņu dārzā.”
Tas arī pašsaprotami, jo gleznotāja, mākslas pedagoģe un ainavu arhitekte A.Prince tūlīt pēc dzimšanas 1956. gadā no Tukuma pārcēlusies uz Anneniekiem, bet tagad dzīvo Dobeles novada Auru pagasta Liepziedu Pērkonos pie pašas pilsētas robežas. Arī šajā sakoptajā dārzā, rūpes par kuru Aija dala ar dzīvesbiedru žurnālistu Andreju Galzonu, pavasaros līdz ar citām puķēm un ēdamiem labumiem zied ceriņi, kamēr māja pilna ar gleznām. Lai gan gleznotāja kautrīgi aizbildinās ar zināmu nesakārtotību, gatavojoties topošajai Jelgavas izstādei, nolemjam, ka sarunai visrošinošākā vide būs tieši mākslinieku darbnīcā.
– Ar ceriņiem jums saistās vēl kāda vēsture.
Mans brālis ilgus gadus strādā Dobeles autobusu parkā par šoferi, un reiz viņa komandai tika piešķirts liels sniegbalts autobuss. “Man ir ideja šo skaisto autobusu padarīt vēl skaistāku,” ierosināja brālis un lūdza manu palīdzību. Tā nu pēc vienas gleznas tapa “Ceriņu” pasažieru autobuss, kas tagad diendienā redzams, kursējot pa mūsu pilsētas ielām un maršrutā Dobele–Rīga. Protams, idejas īstenošanai vajadzēja naudu (es par savas gleznas izmantošanu neprasīju neko), un atbalstītāji atradās. Tā tapa savdabīga Dobeles dāvana Latvijai deviņdesmit gadu jubilejā.
– Tas notika pirms desmit gadiem. Vai nav kāda iecere iemūžināt arī strauji tuvojošos mūsu valsts simtgadi?
Man ar Dobeles novada pašvaldības Būvvaldes vadītāju Jāni Kukšu ir noruna radīt ko tādu, kas paliks pilsētai. Bet vēl jāpadomā, kas tas būs – piemēram, apgleznotie māju gali drīz vien apnīk vai arī mēdz gluži vienkārši nodrupt. Katrā ziņā tas būs kas paliekošs.
– Jūs esat mācījusies ainavu arhitektūru, dārzkopību un ko tik vēl ne. Kā galu galā nonācāt pie glezniecības?
Pēc vidusskolas mācības tika turpinātas Bulduru Dārzkopības tehnikumā ainavu arhitektūras specialitātē. Latvijas Lauksaimniecības (toreiz vēl – akadēmijas) Agronomijas fakultātē apguvu dārzkopību, bet jau gadu tūkstošu mijā nolēmu papildināt savas zināšanas daiļo mākslu jomā un Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē ieguvu mākslas pedagoģijas bakalaura, vēlāk arī maģistra grādu.
– Iegūtās zināšanas nepalika tikai vaļasprieka līmenī, bet vadāt pat divas glezniecības studijas.
Vienu no savām privātstudijām 2014. gadā izveidoju Dobelē, bet otra no 2015. gada rudens darbojas Jaunpils pilī. Kopš 2017. gada aprīļa Jaunpils studija otro reizi rādīja savu veikumu Jaunpils muzeja izstāžu zālē. Vasarā manā vadībā gleznotāji pulcējas darbam plenēros.
– Jūsu studisti galvenokārt ir pieaugušie?
Pamatā jā, lai gan ir arī bērni. Atzīšos, ka man pat vairāk patīk strādāt ar pieaugušajiem, bet ne tāpēc, ka nemīlētu bērnus. Ar jaunajiem censoņiem esmu nostrādājusi desmit gadu. Ar viņiem ir interesanti tad, ja jaunajam cilvēkam pašam ir tuva šī nodarbe, nevis tā ir tikai vecāku uzspiesta vēlme. Man patīk situācija, kad varu kaut ko iemācīt, lai būtu maksimāla atdeve no manas un audzēkņu puses, nevis vienkārši atsēdēta stunda. Mācu gan klasiskās glezniecības pamatus, gan ļauju pašiem radoši izpausties.
Esmu maksimāliste, man patīk iet uz rezultātu. Tiesa, starp pieaugušajiem ir arī tādi, kas vienkārši bauda procesu. Ir arī tādi, kas, atnākot uz studiju, atzīst, ka ieradušies tikai pavērot, jo paši jau neko nemāk. Tomēr lielākajā daļā gadījumu interese rodas. Cilvēks atnācis mēģināt pazīmēt it kā uz pāris stundām, bet aiziet tikai pēc piecām. Tātad cilvēks ir iegājis procesā. Tas ir “forši”, ja vien laiks atļauj. Kas grib, tie nāk, ir tādi, kas nāk jau visus studijas pastāvēšanas trīs gadus.
– Abas ir privātstudijas?
Jā, no novadu vadības vai kādas citas puses neviens tās nefinansē. Bet es negribu mest akmeni nevienā dārziņā. Protams, tas būtu jauki, ja dome šādu pasākumu līdzfinansētu, kā tas ir Jelgavā. Bet iespējas ir tādas, kādas nu ir. Varbūt ar laiku kaut ko tādu izveidosim. Bērniem savukārt ir Mākslas skola.
Tagad gatavojamies Ražas svētkiem (mūsu saruna ar A.Princi notika dienu pirms šā notikuma, kad studisti vēl nebija ķērušies pie gleznošanas darbiem Dobeles baznīcas dārzā – red.). Iecerēts, ka katrs varēs nākt un gleznot. Ja vajadzēs, esmu gatava sniegt padomus.
– Kā jums pašai sākās šī gleznošanas indeve?
Man gleznošana sākās no bērna kājas, vēl pirms ainavu arhitektūras un citām studijām. Kad biju mazs skuķēns, man vienmēr bija kāds zīmējamais pie rokas. Anneniekos dzīvoju netālu no skolas. Bērnudārzā negāju, jo uzraudzīja vecmāmiņa. Kad nu tika apdarīti viņas uzdotie darbi, varēju stundām zīmēt. Otra vecmāmiņa dzīvoja gleznainā vietā pie Zebrus ezera.
Atceros, sēdēju grāvī un sapņoju kļūt par gleznotāju. Bet Mākslas akadēmijā tiek tikai to lielo gleznotāju bērni. Ja netiktu akadēmijā, varētu kaut ko radoši darīt dārzā, piemēram, ko potēt vai krustot. Ja nu neizdodas ne šis, ne tas, galu galā varētu strādāt arī par skolotāju. Sanāca tā, ka esmu darījusi visus trīs darbus. Divdesmit astoņus gadus potēju augļu kokus, par kuriem uzcēlu šo māju.
Paralēli gleznoju. Atceros, mācījos piektajā klasē, kad tika izsludināts Margaritai Stārastei veltīts zīmējumu konkurss. Iesūtījām darbus, un es republikas mērogā dabūju pirmo vietu. Pat biju šo faktu piemirsusi, un, kad atklāja manu pirmo izstādi, mana toreizējā zīmēšanas skolotāja atnesa žurnālu “Zīlīte”, kurā bija publicēts mans konkursa uzvarētājas zīmējums.
Atceros, ka nekādi nevarēju saprast tos jauniešus, kas vēl izlaiduma klasēs nespēj atbildēt uz jautājumu – kas tu gribētu būt? Man uz šo jautājumu atbilde bija skaidra jau piektajā klasē.
– Kāpēc tomēr izvēlējāties ainavu arhitektus?
Tāpēc, ka pēc astoņgadīgās skolas beigšanas mamma teica, lai ejot uz vidusskolu – kas esot tepat tuvumā. Nevajag tik agri doties tālu pasaulē. Mūsu ģimene arī nebija no ļoti turīgajām.
Pēc vidusskolas gan stingri nolēmu, ka došos mācīties vismaz uz lietišķās mākslas skolu Liepājā. Bet tur man pateica, ka es ar savu vidusskolas izglītību nākot nedaudz par vēlu – uzņemot jau pēc pamatskolas. Tad nu es “sabuntojos” un, šķirstot dažādus katalogus, atradu, ka Bulduru tehnikumā ainavu arhitektos māca arī gleznošanu.
– Tomēr galu galā bez īstām gleznošanas studijām nepalikāt.
Vispirms vēl bija Jelgavas posms. Bet, kad man bija jau četrdesmit gadu, beidzot nolēmu, ka pienācis laiks mācīties to, ko pati gribu vislabāk. Izstādes gan man bija jau pirms tam, un viens otrs pedagogs pat teica, ka man vairs šeit neesot ko darīt – es jau visu zinot.
– Vai studiju vadīšana netraucē radošajai darbībai?
Drīzāk pat palīdz. Es ļoti daudz dabūju domāt, stāvot pie citu darbiem. Gan par kompozīciju, gan par tumšā un gaišā attiecībām. Laika ziņā tas mani atrauj no radošā procesa, bet nevar jau tā, ka visu laiku tu tikai glezno un glezno. Tādā gadījumā esmu gatava mesties kartupeļu laukā vai citos dārza darbos, kas arī ir mana aizraušanās.
Šķiet, ka citu darbu analīze no gleznieciskā viedokļa palīdz arī pašai. Vēl man patīk restaurēt darbus, ko esmu apguvusi pašmācības ceļā.
– Kā tam visam atliek laiks?
Es agri ceļos un pusseptiņos no rīta eju peldēt. Ne tikai vasarā, jo esmu satikusies ar tā saucamajiem “roņiem”. Arī padziedam. Mūsu pašu mājā ir dibināta folkloras kopa “Pudurs”. Šad tad arī padzejoju, pirms gadiem desmit iznāca mans dzejoļu krājums “Pieskāriens”. Bet, ja jāatzīstas, esmu gleznojusi arī naktīs.
– Jums jau nav gleznoti tikai ceriņi un citi ziedi vien, tā žanru bagātība ir visai daudzveidīga.
Bijuši arī akti, bet tie jau palaisti dzīvē, tāpat kā portreti. Bet sniegotā ainava, ko redzat, veltīta manas mazmeitas piedzimšanai.Jelgavas izstādē, tā kā tā ir veltīta Latvijas jubilejai, mans iedvesmas avots, lai arī tas izklausītos pierasti un ikdienišķi, ir daba. Daba, ko mēs nekādi nevaram pārspēt. Es tajā smeļos un veldzējos.
