Šodien Rīgā noslēdzas jau par stabilu tradīciju kļuvušais garīgās mūzikas festivāls, kas asociējas arī ar spožāko Latvijas operdziedātāju priekšnesumiem.
Šodien Rīgā noslēdzas jau par stabilu tradīciju kļuvušais garīgās mūzikas festivāls, kas asociējas arī ar spožāko Latvijas operdziedātāju priekšnesumiem. Pastāvīgos pasākuma apmeklētājus nav atstājis vienaldzīgus Aivara Krancmaņa vārds, kas saistīts arī ar Jelgavu. Diemžēl šogad viņa dziedājums festivālā nebija dzirdams.
Tā bija neliela, krēslaina telpa Latvijas Nacionālās operas lielajā namā, kur būtu vēl noslēpumaināk un tumšāk, ja istabiņu ik pa brīdim neizgaismotu dziedoņa smaids. Tas, ka A.Krancmanis nepiedalās festivālā, noteikti nenozīmē to, ka būtu apsīkusi vēlēšanās dziedāt. «Tagad ir daudz labu jauno izpildītāju, un jādod iespēja arī viņiem uzstāties,» teic operdziedātājs, kas pats gan neatteiktos no koncertēšanas, bet ne no viņa vien viss atkarīgs. Galvenokārt to izlemj pasākuma organizatori un diriģenti.
Pašlaik Aivars Krancmanis uzmanību velta muzikālajam projektam, kas paredz Romualda Kalsona operu «Pazudušais dēls» ierakstīt kompaktdiskā. «Ierakstīt sāksim septembrī, tagad noris aktīvs mēģinājumu periods,» viņš stāsta.
Jāņa Lūsēna «Putnu operā» viņš tēlo Dorntonu – Mortonu, kas uzdodas par muižas viltus mantinieku, Džoakīno Rosīni izrādē «Seviļas bārddzinis» dziedonis iejūtas mūzikas skolotāja Bazilio tēlā, kas arī neizceļas ar pozitīvo, jo par kārtīgu samaksu gatavs izdarīt jebko, bet Zigmāra Liepiņa rokoperā «Parīzes Dievmātes katedrāle» Aivars Krancmanis spēlē vienu no savām sapņu lomām – mācītāju Klodu Frolo. «Šis tēls ir pārvērtību pilns. Sākumā tas ir pozitīvs, taču lugas beigās mācītājā notiek psiholoģiskās cīņas, viņš mainās,» stāsta operdziedātājs. Viņa atveidotie tēli nav «baltie jēriņi», bet drīzāk «sliktie zēni». «Pozitīvās lomās varoņi vienkārši ir labie, viņi nav tik interesanti kā intrigu, nemiera un darbības pilnie negatīvie tēli,» teic dziedonis. Viņam patīk raksturu lomas, tādēļ pagaidāma vēl neizsapņots tēls, kura ādā Aivars Krancmanis vēlētos iejusties, ir Mefistofelis.
Kādas ir šīs kāpnes, pa kurām pretī sasniegumiem augšup devies operdziedātājs? «Visu savu apzinīgo mūžu līdz vidusskolai nodarbojos ar sportu,» stāsta viņš. «Tad nejauši sāku mācīties spēlēt klavieres, ģitāru, darbojos pūtēju orķestrī. To darīju bez tālejoša mērķa – paša prieka pēc.» Lielais notikums, kas pārvērta dziedoņa dzīvi, bija skolas izlaidums, kur Aivars uzstājās: spēlēja ģitāru un izpildīja kādu dziesmu. Priekšnesums izpelnījās atzinību, un paziņas viņam ieteica noteikti turpināt nodarboties ar dziedāšanu. «Mudinājums iespaidoja tik spēcīgi, ka tam paklausīju,» atceras dziedātājs. Un te nu viņš ir – profesionāls operdziedonis ar spēcīgu balsi!
Aivars Krancmanis savu nodarbošanos salīdzina ar sportu: lai sasniegtu panākumus, nepieciešami regulāri treniņi, nemitīgi jāstrādā – balss jāuztur «formā» –, taču nepieciešami arī atslodzes brīži. Tos operdziedātājs labprāt pavada Mūzikas akadēmijas sporta zālē, kur pa laikam uzspēlē basketbolu, vai arī kārtīgi izkurinātā pirtī, pēc kuras miesu var atveldzēt ar ledainu ūdeni. Reizēm viņš apciemo radus Jelgavā. «Pats neesmu dzīvojis šajā pilsētā,» teic viņš, taču atmiņas par to saistās ar patīkamiem koncertiem un tēvu, kas bija jelgavnieks. Arī abas māsas savulaik dzīvojušas šeit. Tagad palikusi tikai jaunākā – Ingrīda. Zani savā pusē pārvilināja Rīga.
«Jelgava ir patīkama,» teic dziedātājs: «Ja salīdzina, kāda pilsēta bija pirms divdesmit gadiem, var just attīstību. Tā kļuvusi sakoptāka, svaigāka.» Turklāt Dieva prāts ir neizdibināms: «Nevar zināt, uz kuru pusi vedīs dzīves ceļi, varbūt tieši uz Jelgavu.»
