Ar Sv.Annas draudzes mācītāju Kasparu Kovaļovu sarunājas Ernests Treijs.
– Kā nokļuvāt Jelgavā?Pēkšņi Jelgavas draudze palika bez mācītāja. Sākumā īsti negribēju nākt; Tukuma draudze arī negribēja mani laist projām. Bīskapam teicu, ka nākšu tikai ar diviem noteikumiem: «Tu man atstāj Lestenes draudzi un nevis aicini mani, bet sūti.» Pirms tam studijas mani aizveda uz Vāciju, un es meklēju iespējas kalpot tur. Atgriezos, jo bez Latvijas vienkārši nespēju. Pēc kāda laika arhibīskaps Elmārs Rozīts piedāvāja iespēju kalpot Vācijā, bet es to vairs nevēlējos, un šī vieta tika Sv.Annas draudzes toreizējam mācītājam Tālim Rēdmanim.– Kāda bija jūsu bērnība, ko gribat pateikt par savu ģimeni? Lielāko savas dzīves daļu esmu pavadījis Ķengaragā. Mammu un vecomāti zaudēju, kad man bija 18 gadu. Paliku viens ar desmitgadīgu māsu un divpadsmitgadīgu brāli. Eduards nu strādā apsardzē, bet Kristīne vada Gunāra Kalniņa gospeļkori «GG Choir». Abi ir kristīti, brālis atrodas ticības procesā, bet māsa arī iesvētīta. Sieva Diāna ir mana lielā dzīves mīlestība, un mums abiem svarīgākais ir sevi un visus mūsu tuviniekus ielikt Dieva rokās. Dēliņš Jānis iet kristīgajā bērnudārzā. – Kas jūs iepazīstināja ar ticību? Vecāki bija pilnībā nekristīgi. Ticības posms sākās 1989. gadā, kad krustmātes onkulis Gunārs, kurš kalpoja par luterāņu mācītāju Dienvidvācijā, atbrauca uz Latviju. Ko tādu es redzēju pirmoreiz – cilvēku, kurš neprasa, bet dod – neatšķaidītu mīlestību. Viņš mūs visus trīs nokristīja Jēzus baznīcā Rīgā pie Zinātņu akadēmijas, un tā kļuva par manām otrajām mājām un ģimeni. Man toreiz bija 12 gadu. Iesvētīts tiku 17 gadu vecumā. Svētdienas skolā satiku sev līdzīgus cilvēkus, klīdām pa pagalmiem. Toreiz Rīgas Stacijas laukums vēl bija drūms, devāmies pie cigarešu tirgotājiem un prostitūtām, stāstījām par Dievu. Reiz piegājām pie diviem galvastiesu garākiem zēniem, kas parasti nelaida garām bez naudas vai cigaretēm. Viens mūsos klausījās kā aptaurēts un tad krievu valodā teica: «No vienas puses, tev vajadzētu sadot, bet kaut kas ir tajā, ko tu stāsti.» Aizvedām viņu uz baznīcu, un viņš sāka nākt uz draudzi.– Kā izjutāt aicinājumu kļūt par mācītāju? Gribējāt līdzināties savam onkulim?Grūti pateikt. Jaunieša vecumā tā bija sajūsma. Pirmā mīlestība pielīdzināma sērfotājam, bet ticība, protams, nav emocijas. Tas ir meklējums, kas iet pa kalniem un lejām. Kad pirmoreiz gāju pie sava mācītāja, viņam teicu, ka arī vēlos kļūt par mācītāju. Viņš ļoti sabijās un atbildēja, ka ir arī citi veidi, kā kalpot Dievam. Iestājos Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tas bija arī gads, kad zaudēju vecākus. Tad atcerējos mācītāja vārdus iesvētes dienā: «Būs brīži dzīvē, kad jutīsies viens un nebūs neviena drauga, uz ko paļauties. Bet atceries, ka tu nekad neesi viens – Jēzus ir ar tevi.» Toreiz, būdams par sevi augstās domās, nolēmu, ka vecais mācītājs nesaprot, ko runā. Kad visu zaudēju, sapratu, ko viņš ar to domā.– Kāds varēja būt cits dzīves ceļš? Vēlāk nāca militārais posms, kad es kā Jona muku no Dieva un draudze sāka uztraukties par mani. Meklējot finanses, nokļuvu Zemessardzē un galu galā iestājos Aizsardzības akadēmijā, bet tad nonācu atpakaļ pie kalpošanas, ko sāku pirms deviņiem gadiem. Mana pirmā bija Pūres draudze. – Kā jūs definētu kristietības būtību?Dot – neprasot, kas man par to būs. Esam radīti attiecībām. Kas ir visnelaimīgākais cilvēks – tas, kam viss ir. Daudzi bagātie sportisti nodzeras. Tikko nomira Vitnija Hjūstone. Laimīgs nav tas, kam ir daudz, bet tas, kuram vajag maz, bet galveno. Kristus ir vienīgā šīs pasaules cerība. Skolas, slimnīcas, pansionāti – to visu aizsāka baznīca. Palasiet, kā dzīvo Kalkutā, Bombejā. Un ko darīja Hitlers? Visus vājos un slimos apšāva.– Kas jūs pašu pārliecina, ka Dievs ir? Neesat šaubījies par to?Man nekad nav vajadzējis sev to pierādīt. Tā ir balss sirdī. Mums ir dots Svētais Gars, bet vai tajā klausāmies? Šaubījušies ir visi, arī es – par paļāvību, vai Viņš palīdzēs. – Vai, jūsuprāt, ticība ir pilnīgi nemateriāla? Vai jums ir svarīgi zināt, kā izcēlusies Zeme, dzīvība?Ir interesanti, bet ar to var «iebraukt dziļā mežā». Uz trīs dienu semināru tika sasaukti kopā fiziķi, metafiziķi un pat teologi, lai diskutētu par radīšanas teorijām. Secinājums bija, ka zinātne un reliģija vienmēr runās dažādās valodās. Problēma ir tā, ka kristietim gribas būt Dieva advokātam. Svētie Raksti nav vērsti uz faktiem, bet ir telpiski, cilvēkā atverot noslēpto dievišķo avotu. – Ko domājat par modes lietām, piemēram, ekstrasensiem?Mēs nezinām to virtuvi, aiz tā stāv milzīgs darbs. Domāju, tādas spējas ir jebkuram, bet tās nedrīkst izmantot šādā veidā. Cilvēks ir mazs Dieva klons – radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Šodien mēs zinām, ka ar pareizu diētu un vingrinājumiem arī tieva meitenīte var kļūt par kultūristu. – Kāpēc arvien vairāk cilvēku pievēršas ezotērikai, mistiskajam? Kāpēc viņi tā vietā risinājumus nemeklē baznīcā?Man šķiet, ka cilvēkiem arvien vairāk un vairāk pietrūkst laika. Ezoteriskās lietas šķiet pievilcīgas un neprasa daudz laika. Cilvēki meklē kaut ko jaunu, kaut kur tālumā, tikai ne tur, kur vajadzētu. Bet patiesā laime un aizraujošais ceļojums sākas savā sirdī, kad ielaid tajā Dievu. Bet tas atkal liek cilvēkam uzticēties un ielaist vissvētākajā vietā – sirds centrā. Kāda uzņēmēja pirms tam, kad pievienojās lūgšanas grupai, desmit gadu bija pavadījusi ezoteriskos meklējumos. Pēc gada viņa teica, ka nu viss iepriekš iegūtais tagad šķiet zaudējums, jo nu viņa ir atradusi, ko meklēja, – Dievu.– Vai jums ir kādi hobiji?Makšķerēšana. Grāmatas – bet drīzāk kā nepieciešamība. Katru gadu pielikt vismaz vienu balli pašizaugsmei.– Vai jums patīk eksperimentēt? Dzirdētas pozitīvas atsauksmes no vidusskolēniem, kurus rosinājāt svētīt citam citu, uzliekot rokas.Ja godīgi, ne visai. Eksperimentos eksperimentu pēc cieš cilvēki. Es izmantoju tikai pārbaudītas lietas. Minētā roku izplešana nav nekas jauns. Izraēlieši, kad no rīta tuksnesī devās ceļā, pacēla rokas cits pret citu, lai viens otru svētītu.– Kā esat iejuties Jelgavā?Pašā sākumā bija mazliet dīvaini, gadījās pārpratumi, jo cilvēki pie mācītāju maiņām apjūk, vasarā apjautājās un bezmaz vai gaidīja, kad es pazudīšu, jo tikko jau bija jauns mācītājs un ātri aizgāja (Aivars Gusevs – red.). Sv.Annas baznīca man nāca vīzijas veidā kā ķieģeļu kaudze. Šai baznīcai karā tieši centrā trāpīja bumba, palika milzīgs krāteris. Uzradās mācītājs Šmits, apņēmīgs un stingrs. Viņš esot licis katram garāmgājējam paņemt vienu ķieģeli, mājās notīrīt un atnest atpakaļ. Aiz katra ķieģeļa stāv viens cilvēks. Turklāt viņiem nebija saistvielas, bija atraduši cukurfabrikā kaut kādu saldo kaļķi, tādēļ baznīcu vasarās grauž lapsenes. Sanāk, ka lielākā daļa ķieģeļu vienkārši sakrauti kaudzē, bez saistvielas.– Vai jūsu jaunība ir ieguvums vai šķērslis? Lutera akadēmijā man iedeva labu ceļamaizi – jūs neesat garīgie tēvi, drīzāk brāļi. Esi patiess. Misionāra pamatnoteikums – ja gribi kādu mācīt, iemācies viņa valodu. Lai pilnībā iejustos, vajadzīgi kādi divi trīs gadi. Biju saaudzis ar tukumniekiem, tagad šī draudze lēnām pieķeras man un es savukārt saaugu ar to. – Vai lielāka draudze nozīmē arī lielāku atbildību?Es tā neteiktu, jo man nekad nav bijis tik daudz talantīgu cilvēku blakus. Pilnīgi cita draudze, fantastiska, cilvēki pilnīgi citādi. Pagājušajā mēnesī pavadījām mūžībā bijušo draudzes priekšnieku Vili Ozolu. Kad sāku kalpot, viņš man novēlēja: «Es jums novēlu kā Konrādijam 50 gadu nokalpot šajā baznīcā!» Kad sāku taisnoties, ka neesmu gatavs tik ilgi kalpot, viņš paskaidroja: «Tas nav, lai jūs pagodinātu vai izceltu, bet gan milzīgs gods atrasties šajā baznīcā un kalpot.» Viņa panākumu atslēga bija katru sīkāko uzdevumu dzīvē uztvert kā lielu cieņu un godu. Nevis jābūt labam tēvam un labam vadītājam, bet es drīkstu tāds būt. Tāpēc draudze ir liela atbildība un liela cieņa. Šo izjūtu esam zaudējuši. Ir milzīgs gods būt latvietim un dzīvot šajā zemē. – Vai sadūšoties un atnākt uz baznīcu varētu palīdzēt dažādi jaunievedumi, piemēram, kino vakari, īpaši koncerti vai pasākumi?Līdzšinējie pasākumi bijuši vērsti tieši uz jaunatnācējiem, taču šie centieni ir izgāzušies. Draudze nav čomu pulciņš. Viens no galvenajiem mērķiem ir iesaistīt kalpošanā tos, kas jau ir draudzē. Runājot par luterāņu konfesiju, tā ir vissarežģītākā no visām, jo tajā nav stutes un starpnieku. Cilvēki iepazīst un paļaujas uz pieredzi, ko saņem caur maņām. Un tieši šā iemesla dēļ ir grūti paļauties uz to, kas nav redzams, un to, ko saucam par paļaušanos jeb ticību. Cilvēki grib smaržas, gleznas, skaņas, arī sajūtu saviļņojumu, bet Jēzus dod nevis to, ko cilvēki grib, bet to, kas viņiem ir vajadzīgs, sevi pašu. Cilvēkiem ir vajadzīga pestīšana, ticība un mīlestība. Ja jautājam, vai dzīvē varam kādam uzticēties un cik tālu kāds ir manis dēļ gatavs iet, tad vienmēr jāparaugās uz Jēzus krustu, kas ir labākais atgādinājums par to.
