Deviņi gadi neatlaidīgu treniņu – tik ilgs laiks nepieciešams, lai vienkārša meitene no Platones pagasta sasniegtu otru augstāko sporta dejošanas klasi.
Deviņi gadi neatlaidīgu treniņu – tik ilgs laiks nepieciešams, lai vienkārša meitene no Platones pagasta sasniegtu otru augstāko sporta dejošanas klasi. 17 gadu vecajai Janai Pogožeļskai tas izdevies, dejojot Jelgavas sporta deju klubā “Liesmiņa”. Protams, tam pamatā bijusi arī spēja uzturēt attiecības ar savu partneri.
“Kopā ar mammu bieži skatījāmies sporta dejas. Viņa avīzē izlasīja sludinājumu, ka “Liesmiņā” uzņem jaunus dejotājus. Mamma jautāja, vai vēlos tikpat skaistas kleitas, kā rāda televīzijā. Es piekritu.” Pēc šāda īsa dialoga Jana pirms deviņiem gadiem piepulcējās sporta dejotāju saimei. Tētis meitēnu aizveda uz pirmo treniņu. Jauniņajiem tika sarīkota sapulce, kurā pedagogi sniedza pirmo informāciju par dejām. Tie, kas kaut ko zināja, varēja iziet priekšā un padejot. Janai jau tad bijis ko rādīt. “Izdejoju valša “kvadrātiņu” – tādi bija mani pirmie soļi. Sāku divreiz nedēļā no Platones braukāt uz Jelgavu. Pirms tam dzirdējām, ka esot partneru trūkums. Kopā ar vecākiem pierunājām dejot puisi no Platones – Aivi Petriku,” iesākumu atceras jauniete.
Pa solītim uz augšu
“Pirmās nodarbības nešķita grūtas, bet, kad pavēroju tos, kas dejo jau gadu… Nevarēju saprast, kā var atcerēties tik daudz figūru un soļu. Tomēr vēlāk izrādījās, ka tas ir vienkārši. Turklāt man ļoti patika pirmā skolotāja Ingrīda Spiridonova,” atceras Jana.
Pirmo sacensību kristības viņa izbaudīja “Liesmiņā”. Klubā regulāri tika rīkotas šādas meistarības pārbaudes. Aiz muguras bija nepilni divi treniņu mēneši, bet tas neliedza saņemt izcilu vērtējumu. Pirmā deja, ko Jana iemācījās, bija lēnais valsis. “Iesācējiem jādejo divas standartdejas un divas Latīņamerikas dejas. Sasniedzot attiecīgu meistarību, pārceļ uz nākamo klasi. Iesācēju klasei seko E4, E6, katrā tiek pievienots pa vienai standarta un Latīņamerikas dejai,” skaidro sportiste. D klasē jau jāizpilda astoņas dejas. Tikai C klasē sportisti paši var izvēlēties, ar kādu programmu iziet uz deju grīdas.
Pāriet uz nākamajām klasēm iespējams, ja sportists sacensībās savācis nepieciešamo punktu skaitu. “Ar Aivi dejoju iesācējos, līdz mūs pārcēla uz E4. Ātri savācām visus punktus, lai tiktu E6. Tad man “pielika” tagadējo partneri Eināru Lazdiņu, kurš jau bija D klasē. Līdz ar to ietaupījās vesels gads, jo partnera kvalifikācijai pielīdzina arī otru dejotāju,” vienīgo priekšrocību “pakāpienu” pārvarēšanā atklāj Jana. Tik straujš lēciens sākumā sagādājis meitenei grūtības. “Visas variācijas bija daudz sarežģītākās nekā iesācējos, bet pāris mēnešos izdevās līdzsvarot meistarību,” viņa saka.
Iekļaujoties C klasē, pāris uzmanību koncentrēja Latīņamerikas deju apguvei. Klubā kā skolotājs atgriezās bijušais dejotājs Toms Birkavs, kas uzņēmās viņus trenēt. Jana atceras, ka pēc gada, kas pavadīts C klasē, iestājies kritisks brīdis. “Gribējās visu pamest. Treniņos vairs necentāmies, un tas atspoguļojās arī rezultātos. Vienā dienā visi sasēdāmies kopā – ģimenes un treneri. Apņēmāmies, ka beidzot kaut kas jāmaina. Sastādījām plānu, izvirzījām mērķus, un pamazām mūsu sniegums sāka progresēt. Divu gadu laikā C klasi tomēr pārvarējām.”
B klasē dejotāji “uzturējās” tikai gadu un tika uzņemti otrā augstākajā – A klasē.
“Tagad treniņos, lūkojoties uz iesācējiem, redzu, cik liels darbs paveikts un kā tas izpaužas meistarībā. Uzskatu, ka deviņi gadi, lai iekļūtu A klasē, ir normāls laiks. Protams, varējām to izdarīt ātrāk, bet, tā kā netrenējamies Rīgā, tas ir labs temps. Kādēļ Rīga? Pirmkārt, tur ir vairāk augsta līmeņa pedagogu. Otrkārt, klubos ir daudz meistarīgu pāru. Trenējoties līdzās, ir uz ko paskatīties, un tas palīdz attīstīties, jo ir nepārtraukta konkurence. “Liesmiņā” trenerei Aijai Rogai mēs ar Eināru esam vienīgais A klases pāris – nav “sparinga” partneru. Pagājušogad trešdienās braukājām uz Rīgu trenēties, tāpēc arī tik ātri savācām punktus A klasei. Turpināt mācīties galvaspilsētā, šķiet, neizdosies, jo tam nepieciešami lieli līdzekļi,” atzīst Jana.
Partnerattiecību ētika
Pārī ar Eināru Jana dejo jau piecus gadus. Tik ilgi uzturēt labas attiecības neesot nemaz tik viegli. Sākumā daudz strīdējušies. “Laika gaitā mums izdevies sadzīvot. Varam bez asumiem pārrunāt jebkurus jautājumus. Sporta dejās bieži izjūk talantīgi pāri, jo nespēj pieņemt partnera rakstura īpatnības. Nav nekādas mācības par to, kā pārim turēties kopā. Kā mana pirmā dejošanas skolotāja teica: “Ja tev ir slikts garastāvoklis, neuzvel to partnerim!” Mūsu raksturi ir diezgan atšķirīgi. Palīdz “apbruņošanās” ar pacietību. Es parasti cenšos paklusēt, jo Einārs visu treniņu var nepārtraukti “vārīties”. Ja neatbildu, viņš nomierinās. Sapratni palīdz uzturēt mūsu kopīgais mērķis – sasniegumi dejošanā. Pašlaik man puiša nav, bet droši vien attiecībās ievērošu tādus pašus principus, ko izmantoju dejošanas praksē. Viens otram aizrādām, bet tas notiek pieklājīgi un bez pārmetumiem. Ja nenodarbotos ar dejošanu, varbūt būtu grūtāk veidot attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem,” pieļauj Jana.
Nepatīk grimēties
Tie, kas vērojuši sporta dejošanu, pamanījuši, ka meitenes sacensībām uzliek krāšņu, bieži vien pārspīlēti uzkrītošu grimu. Tas mainījis Janas attieksmi pret krāsošanos ikdienā. “Ārpus dejošanas meikapu negribu lietot, es to nevaru vairs “panest”, jo sacensībām esmu tā nogrimēta, ka pēc tam pat acis sāp. Pārņem patīkamas sajūtas, kad pēc uzstāšanās to visu noņemu. “Nomālēšanos” sacensībām neuzskatu par tik ļoti nepieciešamu, galvenais, lai dejotāja izskatās skaisti, – pārspīlēti nedabiska seja noteikti nav labākais variants. Domāju, ka tiesnešiem tas arī diez ko nepatīk. Matu želejas nākas lietot lielos apjomos. Man tās smēres drausmīgi nepatīk! Tomēr ar nostiprinātiem matiem daudz vieglāk dejot.”.
Jana spriež, ka puišiem “no ielas” sporta dejotāji nav jāuzskata par skaistuma paraugiem. Frizūras, mākslīgais iedegums un apspīlētie tērpi paredzēti sportam. Jauniete nedomā, ka parādīties uz ielas tādā izskatā būtu “forši”.
Ilgie gadi dejošanā Janas garderobi nav mainījuši. Viņa galveno uzmanību pievērš praktiskumam: “Galvenais, lai es justos ērti, jo daudz iznāk braukāt apkārt. Augstpapēžu kurpes man nepatīk, treniņos tajās esmu pietiekami nostaigājusi – labāk “botītes” uzvilkt.
Citu cilvēku viedoklim par manu izskatu uzmanību nepievēršu. Nedomāju, ka arī man vajadzētu jaukties tajā, kāds ir otrs, – lai ģērbjas, kā pašam patīk. Protams, kaut ko pieklājīgi ieteiktu, bet neuzspiestu. Svarīgi, lai abi kopā labi izskatītos.”
Iemācās ne tikai dejot
“Sākot dejot, esmu iemācījusies plānot savu laiku, kļuvusi mērķtiecīgāka. Ja kaut kam pieķeros, tad zinu, uz ko eju. Attīstījusies neatlaidība – no jaunām nodarbēm neatkāpjos pēc pāris dienām. Desmit gadu sporta dejošana mantojumā atstāj skaistu stāju. Tagad skolā klases priekšā jūtos daudz drošāk nekā agrāk,” Jana uzskaita ieguvumus.
Protams, liela priekšrocība ir dejotprasme arī vienkāršās ballēs. Pamatskolas izlaidumā Jana esot dejojusi visu nakti. “Dancojot ballēs, man nav svarīgi, vai vīrietis ir trenējies sporta dejošanā. Būtiskākais, lai puisim ir ritma izjūta un viņš nekāpj uz kājām. Ja partneris spēj prasmīgi mani vadīt, nevis otrādi, var kārtīgi izdejoties. Esmu pamanījusi, ka latvieši ir pasīvāki dejotāji nekā krievi. Cittautieši ir karstasinīgāki,” puišus, kas vēlas viņu ballē uzlūgt, iedrošinot pati jauniete.
Kopš Jana iesaistījusies sporta dejošanā, stiprinājušās viņas ģimenes saites. “Visi mani ļoti atbalsta, sevišķi tēvs. Ja ne viņš, lūzuma brīdī būtu aizgājusi no sporta. Tētim sporta dejošana kļuvusi ļoti tuva, lai gan sākumā tā nebija. Brīžiem šķiet, ka viņš tajā ir iekšā vairāk nekā es. Tāds atbalsts man ir ļoti svarīgs.”
* * *
Šovasar Janas partneris dosies piepelnīties uz Angliju. Viņas prātu māc bažas, ka rudenī būs grūti atkal sadejoties. “Pietiek ar pāris nedēļām bez treniņiem, lai pamatīgi “ierūsētu”. Sagaidīsim Eināru mājās, un tad jau manīs, vai turpināsim…” Jana nopūšas.
***
Par Janu
Deju partneris Einārs Lazdiņš:
Jana ir labs cilvēks. Viņas pozitīvākā īpašība ir atsaucība – nekad neatteiks, ja kaut ko lūgšu. Vienīgais, kas man nepatīk, ir viņas jaunais vaļasprieks volejbols. Šķiet, tas traucē dejošanai.
Tētis Vladislavs Pogožeļskis:
Janai mazliet traucē vēlme visu izdarīt perfekti. Esmu runājis ar augsta līmeņa dejotājiem, viņi atzīst, ka labākos rezultātus sasniedz brīžos, kad izdodas pilnībā atslābināties un nedomāt par katru solīti. Tomēr prieks vērot, cik meita ir neatlaidīga un uzcītīga. Turklāt Jana kļuvusi pašpārliecinātāka un nesamulst, ja jāuzstājas skatītāju priekšā.
Janas Pogožeļskas sasniegumi
– 1. vieta Latvijas Sporta deju federācijas (LSDF) 2006. gada reitingā C un B klasē Latīņamerikas dejās.
– 22. vieta 420 pāru konkurencē LSDF 2006. gada reitingā jauniešu vecuma grupā visām klasēm.
Uzziņai
Standartdejas:
lēnais valsis (apzīmē ar burtu V), Vīnes valsis (W), tango (T), fokstrots (F) un kviksteps (Q).
Latīņamerikas dejas:
samba (S), ča–ča–ča (Ch), rumba (R), pasadoble (Pd) un džaivs (J).
