«Dzīvi nodzīvot – nav lauku pāriet,» māca krievu sakāmvārds, ko bieži lieto, runājot par laulāto draugu attiecībām. Jo vairāk tiecies, runājies ar laimīgiem ilgus gadus laulībā dzīvojošiem pāriem, jo skaidrāk saproti, ka «jūtu ķīmija» un pirmā skata kaisles klikšķi, ar kuriem bieži vien sākas mīlestība, taču nedarbojas pastāvīgi pusgadsimtu no vietas. Psiholoģiskais svārsts ceļ cilvēciskās attiecības augšā un laiž lejā. Es nezinu tādu pāri, kurš desmit, divdesmit, piecdesmit un vairāk gadus būtu nodzīvojis bez strīdiem un krīzēm. Pirms trim gadiem man bija gods būt klāt, kad bīskaps Antons Justs 70. kāzu jubilejā svētīja jelgavniekus Jāzepu un Pudenciju Batņas. Vēlāk jautāju abiem par apbrīnojamo saticības ilgumu. Jāzeps runāja par to, ka katru dienu saule taču nespīd. Tomēr cilvēkam jāsaprot, ka aiz mākoņiem tā ir. Patiesība pavisam vienkārša, bet labi, ja kāds ik pa laikam to atgādina. Šajos Pilsētas svētkos iedibinātā jaunā tradīcija pulcēt un godināt katra nākamā gada zelta pārus būtībā ir vēl viens šīs vienkāršās patiesības atgādinājums. Pazīstamais sabiedrības pētnieks profesors Roberts Ķīlis gan atzīst, ka laulība zaudē aktualitāti kā ekonomisks un sociāls institūts, jo cilvēki var izdzīvot vieni, nesaistoties ar kādu laulību attiecībās. Agrāk vīrs strādāja, pelnīja maizi, sieva audzināja bērnus, darīja mājas darbus. Tagad attīstītajās valstīs vīram vakariņas nav jāatstāj cepeškrāsnī, jo viņš atnāks mājās paēdis kādā bistro. Jautājums paliek vienīgi par bērniem, kuriem ir vajadzīgs gan tēvs, gan māte. Ja viņu ģimenē ir vairāk par diviem trim, Ķīļa akcentētajam pieņēmumam vismaz šodienas Latvijā nevajadzētu darboties. Un būtu labi, ja cilvēcisku apsvērumu dēļ tas nedarbotos arī tad, kad daudziem jūtami klāsies labāk.
