Lolita Andriševska izlases vārtos domā par katru ripu, bet treneres darbā – ko jaunu var dot saviem audzēkņiem.
Pilnā sparā rit pasaules čempionāts hokejā, un Latvijas izlase ļoti grūtā mačā pret mājiniekiem šveiciešiem ceturtdien svinēja jau savu trešo uzvaru, kurā milzu loma neapšaubāmi bija vārtsarga Edgara Masaļska fantastiskajai spēlei. «Uzbrucēja kļūdu var glābt aizsargs, aizsargam aizmugurē ir vārtsargs, bet aiz vārtsarga – vairs neviena,» Latvijas sieviešu izlases vārtu sargātāja un Jelgavas Ledus sporta skolas trenere Lolita Andriševska atzīst, ka šis postenis komandā ir īpaši atbildīgs un ar psiholoģiski lielu slodzi, taču tieši tāpēc – ļoti interesants.Pirms dažām nedēļām viņa atgriezusies no pasaules čempionāta otrās divīzijas spēlēm Itālijā, kur mūsu meitenes izcīnīja zelta medaļas, vietu pirmajā divīzijā, bet Lolita vēl arī turnīra labākās vārtsardzes titulu un piemiņas balvu. Bilstu, ka uz «lielā» čempionāta fona sieviešu izlases panākums palicis tāds mazāk ievērots, bet viņa pasmaidot attrauc, ka tas ir likumsakarīgi.Meitene hokejiste – kāpēc ne?Kopš «padsmitnieces» gadiem Lolitai bijis skaidrs, ka viņas dzīve saistīsies ar sportu, turklāt ļoti paticis hokejs. «Tolaik bija neiedomājami, ka meitenes, kā pašlaik mūsu skolā, varētu trenēties zēnu komandās. Slidoju uz dīķiem, spēlēju ar puikām pagalmā, gāju skatīties «Dinamo»,» Lolita atceras, ka reiz kādas spēles pārtraukumā atskanējis paziņojums par sieviešu komandas dibināšanu. Tas bija 1989. gadā, kad Uldis Opits un Andrejs Zaķis «Daugavas» stadionā sapulcēja pirmo interesentu grupu. Sākot no desmitgadīgām meitenēm līdz studenšu vecumam – tik raibs bija sastāvs, bet, atskatoties vēsturē, Lolita to sauc arī par Latvijas sieviešu hokeja aktīvāko posmu.Sākumā vēl formu nekādu – vārtu sargātāja ar daiļslidošanas slidām kājās un ķiveri bez aizsargmaskas pirmajā treniņā dabūjusi ar ripu pamatīgi pa aci, taču stingro apņēmību nostiprināties šajā postenī starpgadījums nav spējis iedragāt.Spēļu pieredze sākumā krāta pret puišu komandām, vēlāk par sparingpartneri kļuvusi jaundibinātā sieviešu vienība Ukrainā. Pirmajā oficiālajā valstsvienības mačā Lolita sargāja vārtus 1993. gadā. «Eiropas čempionāta kvalifikācijā ukrainietēm zaudējām, taču viena no komandām atteicās, un tā tomēr tikām. B grupas turnīrs norisinājās Kijevā, un mēs to vinnējām. Ukrainietes palika pēdējā vietā, bet mēs savu vienīgo zaudējumu piedzīvojām tieši pret viņām,» šīs atmiņas lieku reizi apliecina, ka sporta spēlēs iznākums nav prognozējams pēc komandas tehniskās un taktiskās meistarības vien.Lolitas vecāki sākumā pret meitas sportisko izvēli izturējušies skeptiski. «Īpaši jau tētim bija iebildumi pret hokeja it kā nesievišķīgo dabu. Patiesībā jebkurš sporta veids augstā līmenī šādā aspektā nav sievišķīgs, un neredzu, ar ko hokejs būtu citādāks,» Lolita aizstāv savu iecienīto spēli, kurā turklāt nav atļauti spēka paņēmieni, bet meiteņu sejas saudzē ķiveres ar aizsargiem. Pirmais elks – Artūrs IrbeLolita nenoliedz, ka gan meistarība, gan psiholoģiskā noturība krājas sūrā darbā. «Jo esi meistarīgāks un labāk sagatavojies, jo vari būt pārliecinātāks par savām spējām, zini, ko attiecīgajā situācijā sagaidīt.» Ikdienas treniņi un spēles bijis arī viņas pilnveidošanās ceļš, bet ne tikai. Pēc vidusskolas meitene iestājusies Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai Sporta spēļu katedrā specializētos hokejā. Pārsvarā puišu valstībā tomēr jau priekšā bija arī divas sieviešu izlases spēlētājas – Linda Kalniņa (Zaķe) un Lolitas nu jau arī pašreizējā kolēģe treneres amatā Eva Dinsberga.«Anatomija, fizioloģija, psiholoģija – protams, ļoti noderīgas lietas,» ieguvumus, kas nākuši līdzās treneres diplomam, vērtē Lolita.Vēlāk sarunā tiek pieminēta arī izlasītā Ņūdžersijas «Devils» vārtsarga, NHL labākā «bullīšu» ķērāja Martina Brodēra grāmata. «NHL ir īpašs, un grāmata ļoti interesanta – par vārtsargu treniņiem, spēles stilu, kas pēdējos gados ļoti mainījies, un Brodēra paša pieredzi.»Viņas pirmais elks bijis Artūrs Irbe. «Labs vārtsargs ir puse no komandas, viņa veiksmīgā spēle dod ticību pārējiem,» tā viņa par leģendāro Latvijas izlases «mūri». Nesen Lolitai izdevies sarunāt divus treniņus pie Artūra Rīgā, kas bijis notikums un ieguvums gan pašai, gan diviem jaunajiem Ledus sporta skolas vārtsargiem Denijam Romanovskim un Kristapam Kupferam.Aug līdz ar puikām Kopš 2001. gada Jelgavā atvērās ledus halle, līdzās vairākiem vīrieškārtas pārstāvjiem par hokeja trenerēm mūsu pilsētā sāka strādāt Latvijas sieviešu izlases spēlētājas Lolita Andriševska un Eva Dinsberga. Šogad Latvijas jaunatnes čempionātā abu trenētās Jelgavas Ledus sporta skolas U12 un U13 komandas izcīnījušas zelta medaļas.«Manuprāt, pats nozīmīgākais šajā panākumā ir komandas kopīgais gars. Vienībā var būt viens vai divi līderi, kas atnes uzvaru atsevišķā spēlē, bet visu čempionātu bez pārējo atbalsta uzvarēt nevar,» trenere atklāj, ka komandas devīze, ar kuru prātā sākas katrs mačs, ir «viens par visiem, visi par vienu».Uz jautājumu, vai pašas darbošanās valsts izlasē un treneres darbs sirdī ieņem līdzīgu vietu, Lolita atbild, ka abas lietas viena otru brīnišķīgi papildina. «Kad dažkārt sporta skolas treniņā uzvelku formu un iestājos vārtos, redzu un varu vērtēt viņu darbību laukumā no «iekšpuses»,» ar saviem aizbilstamajiem piedzīvojot katru dienu citas situācijas, viņa atklājusi, ka trenera darbs ir vēl interesantāks, nekā iepriekš domāts.Bet teiciens par «augšanu līdzi puikām» tomēr nebūs īsti precīzs, jo katrā komandā spēlē arī pa kādai meitenei. «Protams, jārēķinās ar viņu psiholoģisko atšķirību, dažreiz apdomīgāk jāizvēlas aizrādījuma variants,» bilst trenere, tomēr citādi meitenes kolektīvā tiekot uzņemtas līdzvērtīgi un draudzīgi.Jauno Jelgavas hokejistu vidū Lolita un Eva acīmredzot jau iekarojušas autoritāti, bet kā kolēģi no citiem klubiem novērtē mūsu komandu un līdz ar to arī treneru uzvaras? «Dažādi. Ir arī tādi, kas pēc spēles nepaspiež roku, bet tā jau ir viņu problēma,» pasmaida Lolita.Vaļasprieki pakārtotiDarbdienas – pašas un bērnu treniņos, nedēļas nogales – spēlēs, tā ir aizritējusi hokeja sezona. «Ko brīvajā laikā?» Lolita pārjautā, un pirmā doma – tāda brīvā laika vaļaspriekiem tikpat kā nesanāk. Tomēr pamazām atklājas, ka hokeja trenerei patīk paceļot, patīk lasīt grāmatas, patīk apmeklēt teātra izrādes un nesen redzēts «Spēlmanis» Dailē, patīk vasarā izjāt ar zirgu un viens tāds viņai draudzīgs esot saimniecībā netālu no Siguldas. Bet šodien Lolita ar kolēģi, bijušo Latvijas izlases vārtsargu Juri Klodānu ir Baltkrievijā, Brestā, kur Ledus sporta skolas 1995. – 1996. gadā dzimušo komanda piedalās starptautiskā turnīrā.«Kas zina, vai tur būs iespēja sekot mūsējo spēlēm Šveicē,» tikko jaušama bažīga nots šķita ieskanamies viņas balsī pirms došanās ceļā, kad tikko beidzies mūsējo sekmīgais mačs pret Austriju un tik daudz svarīgu brīžu vēl priekšā. Bet tas uz netveramu mirkli, jo trenere tūlīt smejot ņem rokā telefonu, lai paziņotu Denijam, ka viņš zaudējis derībās par spēles rezultātu un tāpēc pelnījis no viņas piecus knipjus.
