Par latviešu (un ne tikai latviešu) piedzīvojumiem Prāgā pēc šāgada pasaules hokeja čempionātā piedzīvotās «biļešu jezgas» varēs runāt daudz un ilgi.
Par latviešu (un ne tikai latviešu) piedzīvojumiem Prāgā pēc šāgada pasaules hokeja čempionātā piedzīvotās “biļešu jezgas” varēs runāt daudz un ilgi. Četri vakar pilsētas Domē sastaptie fani Arvis, Ainārs un divi Jāņi, kuriem tā arī neizdevās piepildīt visas uz braucienu liktās cerības, tomēr saka – arī pozitīvās emocijas nevar aizmirst, nākamgad brauksim atkal.
Kā lielākajai daļai Latvijas līdzjutēju, arī tai gandrīz 50 cilvēku kompānijai, kas naktī no 22. uz 23. aprīli ar autobusu izbrauca no Jelgavas, biļešu uz spēlēm nebija. Robežu šķērsošana notika raiti, arī šoferu atpūtai ceļā obligātās astoņas stundas pavadītas bez stresa – ar tējošanu, kafijošanu, kāršu spēli un “vietēja rakstura” totalizatoru. Pirmās spēles dienā pulksten deviņos, nebraukuši uz viesnīcu, letiņi no Jelgavas vieni no pirmajiem ieņēma rindu pie kasēm. Tālāk – fanu četrinieka stāstījums.
Viss izpirkts vai rezervēts
Pie kasēm – haoss. Uzrakstu nekādu, par biļetēm ne vārda. Pa sānu ieeju pie administratora noskaidrojam, ka kases būs atvērtas desmitos un biļetes gan jau būšot. Pūlis veidojās arvien lielāks. Vācieši, šveicieši, austrieši – visādi stāvēja. Lodziņu atvēra tikai divos pēcpusdienā. Uz Latvijas – Čehijas spēli biļešu vairs nebija.
Gaidītāji sašutuši. Ap 30 cilvēku bariņš gājām pa tuneļiem blakus ēkā “meklēt taisnību”. “Viss izpirkts vai rezervēts” – tas bija vienīgais, ko uzzinājām. Varbūt pirms pašas spēles vēl “izmetīšot”.
Tomēr ne pirms spēles, ne pat pēc pirmā puslaika biļetes tā arī neparādījās. Par 100 eiro gan tirgoņi “no rokas” piedāvāja, bija arī, kas pirka, bet mums pēc ilgās gaidīšanas tas šķita netaisnīgi un dārgi.
Teltī un krodziņos
Līdzās hallei bija liela alus telts, tur varējām spēli noskatīties. Tomēr arī šajā teltī, tāpat kā jebkurā vietā, kur bija uzstādīti TV ekrāni, svarīgi bija ieņemt vietas laikus, jo vēlāk jau varēja netikt iekšā.
Dažiem izdevās iekārtoties Šveika krodziņā, kur vēl varējām ieņemt labas vietas un izbaudīt gaisotni vietējo līdzjutēju klātbūtnē.
Prieks, ka šādā situācijā latvieši bija savstarpēji izpalīdzīgi. Tā Rodijs pēc sarunām ar vietējiem sadabūja 20 biļetes uz spēli pret Vāciju, par ko viņam mūsu lielais paldies. Tomēr liela daļa arī otro maču noskatījās pārpildītā teltī. Jānis bija dabūjis divas biļetes. Tuvāko draugu bariņā tika sarīkota “mešana uz kapeiku”, un, lai arī pats ieguvējs palika bešā, nenovīdības nebija.
Cenas turēja vietējie
Iesaistoties biļešu medīšanas procesā, vērojām pārsvarā “no rokas” pārdevējus. Bija jau starp viņiem arī pa kādam vācietim vai citam “ārpusniekam”, bet cenas “turēja” savējie. Svarīga persona šķita kāds vīrs garā mētelī ar diviem mobilajiem telefoniem, pa kuriem viņš regulāri sazinājās.
Viens otrs no mūsējiem nopirka biļetes arī par 100 eiro, bet, kad vairākas stundas esi pasekojis “procesiem”, tad 400 – 500 kronu vērtu biļeti tomēr nepirkt par 2000 kronu jau bija principa jautājums.
Tikai čehu valodā
Uz trešo spēli pret Kazahiju beidzot visiem bija kasē pirktas biļetes. Salīdzinot ar tām, kas bija izplatītas iepriekšpārdošanā, šīs izskatījās atšķirīgas. Vispār redzējām vismaz trīs veidu biļetes, ej nu saproti, kura īsta, kura viltota.
Pasaules čempionāts ir augstākā līmeņa starptautisks pasākums, taču biļešu otrā pusē drukātie noteikumi bija tikai čehu valodā. Zinājām jau, ka pie ieejas būs sīka pārbaude, arī fotoaparātus aizliegts ienest. Apsargi iztaustīja katru ar rokām, metāla priekšmeti bija jāsamet kastītē, pašam jāiet caur detektoru. Vienu mūsu klātbūtnē izveda laukā, pielika pie sienas… Nu nē, ne jau nošāva, viņam bija jāatstāj līdzpaņemtais fotoaparāts. Pie ieejas, kur mēs gājām, “taustītājos” bija gan sievietes, gan vīrieši, bet citur – tikai vīrieši. Vienai mūsu dāmai gan nācies protestēt par tādu “izmeklēšanu”. Protests tūlīt arī respektēts.
Viesnīca un ēšana – pa pirmo
Apmetāmies pārdesmit kilometru no Prāgas, Kladno. Viesnīca bija laba, apkalpošana laipna, virtuve – līdzīga mūsējai, vienīgi čehu īpašā bezgarozas maize atšķirīga. Biļešu jezgas dēļ neizdevās visas plānotās ekskursijas, tomēr šajās dienās paspējām gan izjust čehu tautas garu, gan redzēt skaistākās vietas Prāgā un Karlšteinā. Tūlīt pēc spēles pret kazahiem posāmies uz māju. Pārējās spēles jau skatījāmies katrs savās mājās. Nākamgad priekšā Insbruka!
