Kāda ir pirmā doma, izdzirdot vārdu biodegviela? O, tas taču ir tik zaļi un ekoloģiski.
Kāda ir pirmā doma, izdzirdot vārdu biodegviela? O, tas taču ir tik zaļi un ekoloģiski. Ja jums liekas tieši tā, tad varat būt apmierināti, jo Saeima šonedēļ trešajā lasījumā akceptēja biodegvielas likumu. Tagad “zaļie” var berzēt rokas. To darīt var arī tie, kas šo likumu “izbīdīja” mērkaķa ātrumā sava biznesa interesēs. Runas un atsaukšanās kārtējo reizi uz Eiropu lai paliek viņu pašu retorikas ziņā. Vairums taču nav tās direktīvas lasījuši un nezina, kas tad īsti ir prasīts obligāti, kas – rekomendējoši. 2003. gada maijā pieņēma jaunu Eiropas direktīvu. Tā paredz, ka līdz šā gada beigām biodegvielas līmenim jāsasniedz divi procenti no visas tās benzīna un dīzeļdegvielas kopējās energoietilpības, kas transporta vajadzībām laists tirgū. 2010. gadā tam jābūt jau 5,75 procenti. Runa ir par bioetanolu no graudiem un biodīzeļdegvielu no rapša. Tātad tas nozīmē, ka bioloģiskas izcelsmes piemaisījumi nav jāpievieno pie visas pārdodamās degvielas, bet biodegvielai jāveido divi procenti no kopējā pārdodamās degvielas daudzuma. Turklāt jāzina, ka biodegviela neizbēgami vienmēr būs dārgāka par fosilo degvielu, kas savukārt nozīmē, ka tās ražotāji un realizētāji nevarēs iztikt bez valdības atbalsta. Mehānisms darbosies tikai uz nodokļu maksātāju rēķina. Piemēram, akcīzes nodokļa samazināšana, kas neizbēgami novedīs pie kopējo budžeta ieņēmumu sarukšanas. Protams, ja tirgus nebūs aizpildīts, ņemot vērā ES principu par preču un pakalpojumu brīvu kustību, to momentā aizņems citi.
Tie, kas braukuši pa Rietumeiropas ceļiem un izmantojuši viņu degvielas uzpildes staciju pakalpojumus, zinās, ka atrast kādu, kurā varētu iegādāties biodegvielu, nemaz nav tik viegli. Ja arī tādu staciju izdodas sameklēt, nemana, ka tieši pie aparāta, kas izsniedz biodegvielu, būtu nostājusies gribētāju rinda. Kaut arī biodegviela parasti maksā kādus desmit eirocentus mazāk nekā fosilā. Jājautā – kāpēc ekonomiju mīlošie eiropieši neizmanto piedāvātās iespējas? Viena no atbildēm ir tāda, ka autoražotāji to nerekomendē darīt, pirms dzinēji nav pārveidoti darbināšanai ar biodegvielu. Un šāda pārbūve nav lēts prieks. Protams, pašmāju biodegvielas ieviesēji atteiks, ka Latvijā jauno automašīnu īpatsvars ir vēl neliels, bet vecā autiņā vari liet kaut ēzeļa čuras.
Biodegvielas ieviešana pašmāju izpildījumā tā vien liek domāt, ka bez noteiktu biznesmeņu lobija nebūs iztikts. Pirmkārt, visai aktīvi šo likumu Saeimā bīdīja cauri “Jaunais laiks” un Tautas partija. Interesanti, ka viens tagad otrajā plānā aizgājis “Jaunā laika” vadītājs pamazītēm kļūst par lielāko rapša audzētāju, tātad arī biodīzeļa ražotāju. Tajā pašā laikā ar Tautas partiju cieši saistītais spirta ražotājs “Jaunpagasts plus” nesen Iecavā uzbūvējis bioetanola ražotni. Ir arī ziņas, ka dažs labs biodegvielas likuma izstrādātājs cieši saistīts ar firmām, kuru plānos ir nodarboties ar šāda degvielas veida ražošanu un izplatīšanu. Pārāk daudz sakritību, lai to nevarētu uzskatīt par zināmu likumsakarību.
Principā viena šāda likuma pieņemšana vēl neko nedod. Katrs likums sāk funkcionēt tad, kad izstrādāti noteikti reglamentējošie akti. Piemēram, Ministru kabineta noteikumi par to, kā, kas un kad varēs nodarboties ar šo biznesu, kādi būs biodegvielas kvalitātes standarti un daudz kas cits. Zinot līdzšinējo praksi, ka jebkura veida bizness ir cieši saaudzis ar politiku, ka neatšķirsi, kas ir kas, māc visai pamatotas aizdomas, ka tiekam pamatīgi apčakarēti. Rezultātā izrādīsies, ka no visa labi cerētā pasākuma, ieskaitot skaļi deklarēto palīdzību zemniekiem, patieso labumu (peļņu) gūs vien visai šaurs interesentu loks.
