Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Mūsu lasītājs Gaidis Beitiņš “Zemgales Ziņām” nodeva sava tēva un, domājams, ne vienam vien zināmā latviešu valodas un literatūras skolotāja un skolu direktora Viļņa Beitiņa (1932–2005) manuskriptu, kas ir mūža nogalē tapis stāsts par savu dzimtu un sabiedrisko dzīvi Salgales apkārtnē, Šķibē, kā arī citviet. “Neesmu rakstnieks, un tāpēc manis rakstītajā nav vērts meklēt daiļliteratūras vērtības. Kāpēc rakstu? Varbūt tā ir mānija, apmātība, indeve, bet varbūt vēlēšanās saglabāt kaut ko no tā, kas ar mani dzīvē noticis. Citu mantu mūžā neesmu sakrājis, lai atstātu pēc nākamiem. Bet ar to, kas ar mani noticis, esmu bagāts diezgan. Neciešams būšu tiem, kas dzīvo tikai šodienai un ar skatu nākotnē, bet kas nezina un negrib zināt, kas mēs bijām un no kurienes nākam, un kas nejūt vajadzību apciemot vecvecāku kapu vietas.
Katrā ziņā nerakstu tāpēc, ka sevi būtu iedomājies par kādu sevišķu varoni vai mūžā īpašus darbus paveikušu. Esmu tikai viens no kara un pēckara laika paaudzes tūkstošiem, kam visiem bija līdzīgs liktenis un mūžu garās Padomju Savienības okupācijas apstākļi.
Manu vecāku un vecvecāku stiprā puse vai iemīļota nodarbe gan nav bijusi rakstīšana. Tāpēc viņu atstātās rakstu liecības ir ļoti skopas. Tik vien gadās kā mājas bēniņos atrast kādu vecu mušu notraipītu kalendāru, kas savā laikā caur muguru izvērtā aukliņā gadu nokarājies pie virtuves loga stenderes un kurā nedēļas datumiem blakus tīrā ailē ar ķīmisko zīmuli neveiklā, bet rūpīgā rokrakstā īsi ierakstīts: “Mētra pie buļļa”, “Aitas aptekas”. “Apsēti mieži”, “Iesētas bietes”, “Cūku bēres” un tamlīdzīgi. Bet šie skopie ieraksti man ir ļoti dārgi. Es tos lasu lēni un ilgi un iztēlojos, kādas manu mīļu priekšteču rūpes un darbi aiz tiem slēpjas. Par savas dzīves rūpēm un darbiem tāpēc ar šo esmu centies atstāt nedaudz plašāku ieskatu. Ceru, ka atradīsies kaut nedaudzi, kas to lasīs ar interesi un izpratni.
Personu vārdus, kā arī māju un vietu nosaukumus neesmu mainījis. Tas Salgales pagasta nostūris, no kura nāku, kolhozu laikos pilnīgi nopostīts, un bijušo māju vietas norāda labi ja pa vientuļam vecam kokam lauku vidū. Lai vismaz šajās lapaspusēs saglabājas šo māju un vietu nosaukumi, pa kurām skraidīju bērnu dienās. Lai saglabājas to cilvēku vārdi, kas dzīvē bija mani draugi un mazāk draugi. To viņi, kā vieni, tā otri ir pelnījuši.”
Manuskriptu publicējam saīsināti. Dzimtas pārstāvji pamatoti uzskata, ka ne viss Viļņa Beitiņa rakstītais, jo īpaši par cilvēkiem un viņu attiecībām, būtu nododams plašai sabiedrībai. Taču bērnības un jaunības atmiņas, vietu apraksti varētu būt interesanti plašam lasītāju lokam. Varbūt kādu tas arī pamudinās ar cieņu un pārdomām pierakstīt savu dzimtas vēsturi un atstāt šo pierakstu par stiprinājumu un arī mācību nākamajām paaudzēm.
Vilis pēc kara vecākus nepazina
Mans vecaistēvs Juris Zelmenis bijis muižas kalps Garozas muižā (tā atrodas Bauskas novada Mežotnes pagastā, nevis Garozā, kas atrodas Ozolnieku novada Salgales pagastā) un ar krietni kuplu ģimeni kā tolaik visiem latviešiem. Dēli viņam uzauguši trīs. Vecākais – Jēkabs, vidējais – Jānis un jaunākais – Vilis. Meitas arī trīs – Berta, Anna un Austra, bet trīs – Alma, Tāle un Mīle – mirušas maziņas un atdusas Žagarnieku kapos. Mana māte Austra bijusi pats jaunākais bērns ģimenē. Viņa dzimusi 1910. gadā, tāpēc tikko atcerējās, ka, l914. gadā sākoties karam, vecākais brālis Jēkabs viens no pašiem pirmajiem saņēmis iesaukšanas pavēli. Tā viņai brāli arī vairs nebijis lemts redzēt, jo viņš kritis 1916. gada Ziemassvētku kauju priekšvakarā, kad latviešu strēlnieku pulku lielais uzbrukums vēl tikai tika gatavots. Liktenīgi granāta bija iekritusi tieši zemnīcā. Māte visu mūžu atcerējās, ka Jēkabs bijis mīļš un labs brālis, jo vienmēr māsām pircis kleitiņas un kurpītes, kaut gan, pie saimniekiem strādājot, nekādu lielo algu nepelnījis. Vidējais brālis Jānis iesaukts dažus mēnešus vēlāk un visu karu izgājis bez skrambas, pārstaigādams Krievijas plašumus un palīdzēdams Ļeņinam taisīt revolūciju. Pēc kara atgriezies neatkarīgajā Latvijā un tad atkal vairākkārt slepus pār robežu aizgājis atpakaļ uz Padomju Savienību pie saviem lielinieku draugiem. Beidzot apprecējis šķirteni lietuvieti Annu ar puisīti Laimoni, pēcāk piedzimuši vēl mani brālēni Vilnis un Aivars, bet pats onkulis Jānis līdz otrā kara beigām bija nostrādājis nabadzīgā smilšainā un purvainā Garozas pusē par rentnieku.
Kad 1915. gada pavasarī vācieši iebruka Kurzemē un parādījās pie Jelgavas, vecaistēvs no Garozas muižas kunga saņēmis zirgu ar visiem aizjūgiem un ratiem, lai dotos bēgļu gaitās uz Vidzemi. Pa ceļam ļaužu un pajūgu drūzmā un steigā noklīdis un pazudis arī jaunākais dēls Vilis. Tas bijis vēl viens trieciens vecaimātei Annai, kam jau divus dēlus karš bija aizsaucis. Bet ar to viņas sāpju mērs it kā nebija diezgan pilns! 1917. gada vasarā Vidzemē, kur mitinājās Zemgales bēgļi, Zelmeņi caur paziņām saņēma vēsti, ka viņu dēls Jēkabs Ložmetējkalnā kritis jau pirms lielajām kaujām. Atradās paziņas, kas dzirdējuši aculiecinieku stāstus, ka Jēkabs apbedīts lielajā brāļu kapā zem ozola, kur pārējie Valmieras pulka kritušie. No visa tā vecāmāte kļuvusi dīvaina – tikai raudājusi un domājusi, līdz kādu dienu pavisam nozudusi. Atradusies vien pēc kāda mēneša, kad apciemojusi dēla kapu pie Ložmetējkalna ozola. Tagad viņa bijusi atkal parasta, jo bija atvadījusies no dēla, bet, lai to izdarītu, gājusi pāri frontēm, ierakumu līnijām, satikusies ar ienaidniekiem un draugiem.
Vidzemē vecaistēvs no karavīriem pret pārtiku iemainījis sudraba pulksteni ar baltu ciparnīcu un zelta rādītājiem “Perret and Fils Brenets, anno 1843”. Tas vectēvam laiku rādīja līdz mūža beigām, tika novēlēts man un tikšķ manā priekšā vēl tagad. Es to sajūtu kā gluži materiālu saiti, kā fizisku tiltu starp paaudzēm un nodošu kādam no saviem mazdēliem.
Kad karš pierima, Zelmeņi atgriezās savā Mežotnes pusē, un mājupceļā atradās arī dēls Vilis. Māte labi atcerējās sarunu, kā pie viņu ģimenes pulciņa pienācis kāds jauneklis un jautājis: “Vai jūs neesat mani vecāki?”– “Vai tu neesi Vilis?”
Liktenīgais namdaris Voldemārs Beitiņš
Kad neatkarīgajā Latvijā pēc pirmā kara veikta zemes reforma, vecaistēvs tās pašas Garozas muižas laukos saņēmis trīspadsmit hektāru aramzemes un māla kleķa kalpu mājas “Līlavas”, jo viņš Latvijas neatkarībai bija ziedojis savu vecāko dēlu. No mājas nekā prātīga nebija, tā jau bija pussagruvusi, bet zeme bija auglīga. Visu nācās būvēt no jauna – dzīvojamo māju, laidaru, lauku šķūni un malkas šķūnīti. Vecaistēvs par celtniekmeistaru (namdaris?) salīga apkārtnē jau zināmu būvētāju Voldemāru Beitiņu. Zelmeņa vecākās meitas Berta un Anna jau bija izprecinātas un aizgājušas savā dzīvē. Mājās vairs bija tikai jaunākais dēls Vilis un meita Austra, gados vien nedaudz pāri divdesmitiem, izskolota Apguldes mājturības skolā. Voldemārs, būvējot jaunsaimniecības ēkas, bija izdarījis izvēli, tā ka viņam vairs nebija citas izejas. Tā 1931. gada rudenī jaunajā pusbūvētajā Līlavu mājā bija kāzas Voldemāram Beitiņam un Austrai Zelmenei, bet jau nākamā gada 2. aprīlī es še ievilku pirmo elpu. Vispriecīgākā par mazdēlu bijusi vecāmāte (mātes māte) Anna.
Vecaistēvs (tēva audžutēvs) kokamatnieks Jānis Stakle-Buholcs man tikpat kā nav saglabājies atmiņā, jo ļoti maz mums iznāca satikties. Spēju iztēloties viņu vairāk pēc fotogrāfijām – garu vīru kuplām ūsām. Vecāmāte (tēva māte) arī bija Anna un ar savu jaunāko meitu Olgu dzīvoja Garozas muižas pils pirmā stāva istabā ar vienu logu zem otrā stāva balkona uz parka pusi, tā ka istaba visu dienu bija puskrēslā. Viņu vecaistēvs Jānis bija apprecējis, kad viņai jau bijis zēns – mans tēvs Voldemārs, piedzimis 1903. gada 29. augustā no kāda Kārkliņa. Tolaik vecāmāte dzīvojusi pie Iecavas Dzelzāmurā, Klubaru mājās. Mans tēvs vēl mēdza stāstīt, kā, puika būdams un ganos iedams, tur kāvies ar čūskām, kuru Dzelzāmura mežos bijis fantastiski daudz.
Vecāmāte algu nesaņēma
Mani pirmie dzīves gadi aizritēja vecātēva Līlavās, kur mūsu ģimene – tēvs, māte un es – apdzīvojām vienu palielu istabu mājas dienvidaustrumu stūrī. Vispār jau mājā bez mūsu aizņemtās bija tikai vēl viena istaba, kurā dzīvoja vecaistēvs ar vecomāti un onkulis Vilis. Vēl bija virtuve ar maizes krāsni un plīti. Viss mājas rietumu gals palika neizbūvēts, tur nebija ne starpsienu, ne griestu, ne grīdu – kā šķūnī. Vecamtēvam pietrūka līdzekļu būvi turpināt un pabeigt, bet pats nepieciešamākais dzīvošanai bija uzcelts. Uz mūsu istabu bija durvis no vecātēva istabas, bet varēja arī no āra ienākt caur mazu pieliekamo no mājas neizbūvētā gala. Tēvs parasti visu nedēļu nebija mājās, jo strādāja kaut kur uz būvēm. Es pēc patikas rotaļājos gan pagalmā grants kaudzē, gan vectēva istabā, gan, protams, arī savā.
Vecomāti kā pa sapņiem atceros tikai no pāris epizodēm, ka viņa slima guļ lielā gultā un es pār segām rāpjos pie viņas… Bet tad – kādu satraukumu mājā, rosību un – zārku nav iespējams ienest istabā pa durvīm, jo tās pārāk šauras, jāieceļ un jāizceļ pa logu. Es rūgti raudu, ka man tagad jāaprok vecāmāte, bet nav lāpstiņas. Vecāmāte bija nomirusi no plaušu karsoņa tagad, kad māja tikpat kā uzbūvēta, kad bērni aizlaisti savās dzīvēs, kad jau varēja just, ka dzīve kļūst vieglāka, kad varētu papriecāties par mazbērniem… Tā vecāmāte nesaņēma atalgojumu par sūri grūti nostrādāto mūžu. Vēl jāpasaka, ka vecāmāte bijusi izcila biteniece. Ne tādā nozīmē, ka par tām daudz ko būtu zinājusi, bet dravošana viņai padevusies gan. Māte atcerējās, ka viņi, būdami kalpu ģimenes bērni, kam kāda nu kuru reizi bijusi pārtika, medu ēduši no spaiņiem. Vispār bijis ieskats, ka medus ir produkts, kurš piemērots saliešanai, pārnešanai un uzglabāšanai tikai spaiņos. Bet vecaistēvs bites grūti pacietis, sacīdams, ka tad jau viņš vairs savā mājā nevar justies kā saimnieks, ja nedrīkst iet, kur un kā iedomājas. Bet es atceros dzirdējis, ka bites padodas tikai labiem cilvēkiem.
Skaistais velosipēds bija neaizvietojams
Pēc vecāsmātes aiziešanas saimniekot palīgā nāca vectēva māsa Līze. Viņa, vecmeita būdama, bērnus neieredzēja ne acu galā. Bet, tā kā es biju vecātēva mīlulis, viņai nekas cits neatlika kā mani paciest, taču draugos ar Līzi mēs nebijām. Ēdamgalds vectēva istabā vienmēr bija apkrauts ar manām rotaļlietām, papīriem, krāsām. Kad Līze nāca ar ēdienu, viņa bez brīdinājuma visu manu mantību ar vienu rokas vēzienu noslaucīja uz grīdas. Tad es klusēdams visu vācu kopā. Vectēvs satikšanas labad arī neko nedrīkstēja teikt.
Šad tad pie vectēva viesojās viņa brālis Jānis, pasīks, pīpes dūmos nokvēpis vecītis. Viņš diezgan nabadzīgi dzīvoja Tetelē savā mazā mājelē kopā ar dēliem un meitām, kas nez kāpēc nebija izprecējušies un aizgājuši savās dzīvēs. Dienā Jānis mūsu pagalmā pie malkas šķūnīša cirta žagarus, zāģēja un skaldīja malku, bet vakaros sēdēja virtuvē plīts priekšā uz klucīša, ar pirkstiem lika no kurtuves paņemtu kvēlojošu oglīti uz pīpes, pakšķināja lūpām un stāstīja, stāstīja. Viss stāstītais bija patiesi notikumi, ko viņš pats bija piedzīvojis vai viņam stāstījuši cilvēki, kas nu noteikti nemeloja.
Jaunībā Jānis bija strādājis uz Lielupes baržām (liellaivām – red.). Kas tik nebija pieredzēts! Viņš sīki zināja, kā kurš noslīcis vai citādi aizgājis bojā, bet tad rādījies un spokojies, un dzīvajiem nedevis miera, līdz nekas cits neatlicis kā līķi izrakt, nocirst tam galvu, ielikt to pašam starp kājām un tad atkal aprakt. No tā brīža bijis miers uz visiem laikiem. Tam visam bija jātic, un brīnišķīgi baisi bija ticēt. Kad tāds nostāstu vakars beidzās, no katra tumša kakta uz mani raudzījās spoka acis, un gulēt es ieritinājos blakus mātei lielajā gultā, nevis savā gultiņā, kur nu drošības nebija nekādas.
Vīru darbus saimniecībā darīja mātes brālis Vilis, sieviešu darbus – māte un Līze, bet pa vasaras sezonas laiku pieņemta dienestmeita. Reizēm līga arī kādus gabaldarba darītājus, piemēram, biešu retināšanai. Tā te allaž strādāja arī mana tēva pusmāsa Olga, kas vēl nebija precējusies un dzīvoja pie savas mātes Garozas muižā. Viņa bija tik jauna un svaiga, sīciņa un skaista, gandrīz kā manis paša māte, ka es pavisam sakautrējos, kad viņa mani uzrunāja vai pieglauda. Taču pats galvenais, ka viņai bija jauns un skaists velosipēds ar krāsainiem aizsargtīkliņiem abpus pakaļējam ritenim. Velosipēdu viņa man atļāva stumdīt, un es iemācījos to stūrējot balansēt, tā ka varēju, sēdēdams uz stangas lejā pie lielā zobrata un rokas turēdams uz augšu pie ragiem, nobraukt lejā līdz akai. Vēlāk tādu ierīci ar īstiem velosipēda riteņiem, bet koka rāmi man pagatavoja tēvs. Ripināt varēja tāpat, bet nebija ne tuvu tik skaists.
Siltās un saulainās vasaras svētdienās mēs ar māti mēdzām apciemot vecomāti (mātes māti) Kranču kapos. Vispirms pa ceļam iegriezāmies Garozas muižā pie tēva mātes Annas, kur mums pievienojās Olgas tante. Tad pa gājēju taciņu devāmies pāri laukiem uz kapiem. Kapu valnis bija cieši apstādīts kuplām cilvēka auguma eglītēm, vasaras saulē sildījās dzeltenu ķieģeļu zvana tornis ar spožu skārda jumtu, smaržoja puķes un dzīvžogi, un es dīdījos ap māti, traucēdams viņai ar Olgas tanti izrunāties. Viņas apsprieda, ka slikti bija izrīkojušies kapu saimnieki, ļaudami tik cieši blakus vecaimātei ieglabāt kādu nespējnieku mājas večiņu. Māte mani atstūma, un es apvainojos. Nelikdamies par viņām vairs zinis un lūpu uzmetis, pētīju kādu kukaini vai ziediņu. Tik pēkšņi man ievajadzējās, ka neko vairs nepaspēju ne teikt, ne darīt, kad jau tecēja gar kāju uz leju un kurpē iekšā. Māte mani satvēra un ripeniski aizrāva uz vaļņa eglītēm, un rāja, ka neesmu laikus prasījies. “Te nu bija ciemiņš vecaimātei!”
Turpinājums sekos
