Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 50. un 60. gados.
Teātra spēlēšana Salgalē
Organizējām teātra spēlēšanu arī pieaugušajiem, kur palīdzēja Emburgas Tautas nama vadītājs Imants Freidenfelds. Nospēlējām “Ziņģu Ješkas uzvaru”, “Ļauno garu”. Skola bija kļuvusi par sava veida kultūras centru, kur vakaros nāca ne tikai televīziju skatīties (te bija vienīgais aparāts apkārtnē, citur nebija pat elektrības), bet arī iestudēt lugas. Aktieri vispirms bija paši skolotāji – Pēteris Brencis, Skaidrīte Supe, Jānis Jēkabsons, Stabu pienotavas vadītāji Endzeļi, kolhoza brigadieris Osvalds Bērziņš, Skursteņi – vecs pāris no purva nabadzīgām mājām –, mūsu auklīte Zenta Galeniece un citi. Direktors Jēkabsons skolā atteicās no savas guļamistabas, un ar viņa rīkojumu tika izlauzta zāles gala siena. Tur tika izbūvēta maza skatuvīte. Kalējs Stakle, kas dzīvoja netālu kaimiņos, Buļļos, smēdē nokala speciālus enkurus ar trīšiem un āķiem priekškara uzkāršanai. Pašu samta priekškaru nopirka un sašuva skolotāja Mirdza Miltoviča. Nu mums bija savs Salgales mazais drāmas teātris. Pastāvīgas suflieres un izrādes vadītājas bija Gaida un skolas direktora kundze Aija. Taisījām pat izbraukuma viesizrādes – uz Rubu ar “Ziņģu Ješku”, uz Vircavu ar bērnu “Sprīdīti” un citur. Brīvdabas izrādi “Ziņģu Ješkam” uztaisījām Grāvendāles gravā pie Lielupes.
Pa jau zināmu ceļu
Vienlaicīgi šajā laikā sākās lielā fotografēšana. Skolai bija iegādāta fotoaparatūra un materiāli. Iekārtoju laboratoriju, kur pavadīju daudzas stundas. Bildes tapa veselām kaudzēm dažādām klašu dienasgrāmatām, skolas vēsturēm, izstāžu stendiem un gluži personīgam priekam un arhīviem. Bija jau arī jāgatavojas un jāvada klasē stundas, jālabo burtnīcas. Darbojās mūsu naturālā saimniecība, un vismaz divreiz dienā bija jāiet uz kūti pie govs un cūkām. Saprotams, ka garlaikoties nebija kad.
Bet Gaida bija izdomājusi otru bērniņu. 1959. gada 2. augustā piedzima meita Daira. Vārds bija mātes izvēlēts. Visa notikuma scenārijs bija jau ar Gaidi iestrādātais – Gaida laikus aizbrauca pie draudzenes mākslas zinātnieces Ausmas Belmanes uz Jelgavu, no kurienes pēdējā brīdī ar “ātrajiem” uz slimnīcu. Pēc dzemdībām es ierados ar taksi – nu jau pēc abām (Viļņa Beitiņa dēla Gaida viena no pirmajām bērnības atmiņām ir tāda, ka jaunpiedzimusī māsa Daira un māte mājās uz Salgali tika atvesta ar kaimiņa vieglo automašīnu “Moskvič” – red.). Meitenīte bija tik jauka, tik baltu un apaļu vēderiņu un ciskiņām, kādas ne viena vien skaistule varētu apskaust. Un auga apbrīnojami vesela, ne reizes nesagādājot uztraukumus ar kaut kādu slimošanu. Nesalīdzināma ar brāli, kas jau pirmajā mēnesī vecākiem bija darījis sirmus matus. Nopirku visdārgāko krievu spoguļkameru un fotografēju bērnus visdažādākajās nodarbībās un pozās.
Ar “Javu” cita braukšana
Arī pēc meitas piedzimšanas joprojām braucu ar to pašu veco motociklu, ar kuru necik tālu gan neuzdrošinājos doties. Labi ja līdz Emburgai, bet līdz Iecavai jau ar bailēm no inspekcijas.
Kamēr es mācījos Rīgā, Gaida Iecavas vidusskolā bija izskolojusi četrpadsmit gadu par sevi jaunāko māsu Guntu. Tā tagad bija iestājusies universitātes ģeogrāfos. Vasarā Gunta brauca dzīvot pie mums, reizumis līdzi atvedot studiju biedreni un draudzeni Kitiju, ļoti dzīvīgu un dziedošu meiteni. Viņas dziedāja tolaik mūsu pusē pavisam nedzirdētu dziesmu par jaunību un sārto vīna kausu. Kad abas meitenes bija atbraukušas uz Iecavu, es ar motociklu devos viņām pretī atvest vienu pēc otras uz Kaspariem. Viņas apbrīnoja manu prasmi izvadīt smago spēkratu starp šausmīgi izdangātā ceļa bedrēm. Meiteņu toreiz dziedātā dziesma manī viesa bezgalīgas skumjas, skumjas, ka rudens salnās būs jānovīst dzīves laukam, par kuru es nebiju pārliecināts, ka tas īsti kaut kad man bija uzziedējis.
Vienu gadu centīgi krājām naudu jauna motocikla iegādei un sakrājām tūkstoš rubļu. Rīgā, Daugavmalā, nopirkām “Javu”, praktiski jaunu, bija noripojusi tūkstoš kilometru. Prieks neaprakstāms, jo tas nebija salīdzināms ar veco dzelzi un vispār krievu braucamdaiktiem. Motors strādāja klusi un mierīgi kā šujmašīna, gaita bija līgana arī pāri bedrēm un bedrītēm, un koku saknēm.
Nu sākās lielo ekskursiju laiks. Abi ar Gaidu pasūtījām uzšūt vienādas brezenta jakas un ādas cepures, iegādāju jātnieka bikses un zābakus – tā ka forma bija pieklājīga un atbilstoša. Telti vienmēr ņēmām līdzi. Braucām, kamēr diena. Tad rīkojām nometni un gulējām kā čigāni. Latviju tā izbraukājām krustu šķērsu. Lieliski interešu biedri mums bija Dzidra un Laimonis Grīnfeldi. Ar viņiem kopā vairākkārt izbraucām pa Karpatiem, vienreiz pat caur Moldāviju līdz Krimas piekrastei. Šīs ekskursijas nebūt nebija dārgas, jo viesnīcās nedzīvojām, benzīns bija lēts, tāpēc varējām atļauties nedēļām klaiņot pa pasauli. Mājas saimniecību arī vienmēr atradām, kam uzticēt. Tās bija bērnu auklītes vai Gaidas māsa Gunta. Katra jauna mācību gada atsākums septembrī lika pārtraukt šo tūristu un ekskursantu dzīvi un atgriezties klasē pie skolēniem, pie ikdienas darbiem un nedarbiem.
Redakcijas atkāpe
Viļņa Beitiņa dzīvesstāsts “Aizejošās dienas atblāzma” turpinās līdz divtūkstošajam gadam. Tālāk tajā ir daudz tieši tuviniekiem rakstītā, kas, pēc viņu uzskatiem, nav publicējams. No tālākā laika pierakstiem publicēšanai tiek nodoti atsevišķi fragmenti, kas nav tik personīgi, toties interesanti vēsta par 60.–90. gadu notikumiem un noskaņu, kas ir aktuāli vēl šobaltdien.
Lai lasītājs varētu saprast aprakstītā kontekstu, jāpastāsta, ka 1962. gadā Vilnis Beitiņš kopā ar ģimeni no Salgales pagasta pārcēlās uz Glūdas pagastu un sāka strādāt Šķibes skolā. Pārcelšanās iemesls bija saistīts ar krīzi abu laulāto attiecībās. Viens no šo attiecību izjukšanas objektīvajiem iemesliem varēja būt tas, ka 1924. gadā dzimusī Gaida, agrākā Viļņa skolotāja, bija astoņus gadus vecāka par vīru. Daudzi Gaidas vecuma puiši bija krituši karā, izsūtīti vai devušies trimdā. Varētu būt, ka dzīvesvietas maiņa Beitiņu pārim bija kā mēģinājums “sākt visu no sākuma”. Un bija arī vēlēšanās dzīvot labākos apstākļos. Šķibes skola atradās tolaik slavenā kolhoza “Nākotne” ciematā, kurp veda asfaltēti ceļi, turpretī Salgales skola – pagasta nomalē. Pavasarī un rudeņos turp nokļūt varēja vienīgi zirga pajūgā.
Emocionāli šķiršanās no dzimtās vietas Vilnim Beitiņam nebija viegla. Viņš rakstīja: “Emburgas ceļš rudeņos un pavasaros bija neizbraucams. Sevišķi pēc tam, kad kāda pavasara šķīdonī te izgāja cauri vesela kolonna krievu tanku, bet ceļu neremontēja neviens. Gāju prom pavisam no savas bērnības pasaules. Visas agrākās aizbraukšanas no Salgales man bija bijušas īslaicīgas – pēc izglītības, ko ieguvis, vienmēr atkal atgriezos atpakaļ. Meža ceļš no Kaspariem caur priežu un egļu audzi, takai blakus starp sveķainiem egļu stumbriem lokoties un pār koku saknēm klūpot, izved uz māju laukmalu, no kuras atklājas skats uz Muižzemniekiem un Runčiem, bet vēl tālāk pāri laukiem uz Rausējiem un Avotniekiem. Tas bija mans skolas ceļš, šis pārskatāmais pagasta nostūris – mana bērnības un skolas laiku pasaule. Muižzemnieku skursteņi tagad bija sabrukuši, tikai vietā, kur atradās mājas pamati, jautās nātrēm un sīkiem krūmeļiem apaugusi gruvešu kaudze. Bet dārzā vēl dzīvas bija dažas ābeles ar sārtiem ābolīšiem. Liepu rinda gar lauku ceļu pie bijušās mājas gan pazudusi, bet mežmalā kara laikā saraktie ierakumi apauguši jaunām, sulīgi zaļām garskujainām priedītēm. Varenie vāciešu būvētie bunkuri ceļmalā pie Runčiem bija nojaukti, pārsedzes baļķi pazuduši, palikušas tikai trīs nātrēm un krūmiem pusaizaugušas bedres. Torīt, kad pirmajā skolas dienā šaubu un neziņas pilnu sirdi blakus mātei pa šo ceļu biju gājis uz skolu, takas malā lapsa bija izkasījusi kameņu ligzdu, bet nelaimīgie kukaiņi vēl barā lidinājās virs savas mīļās, bet tomēr posta vietas. Tagad manas domas lidinājās un griezās kā tās kamenes virs mīļas un tomēr posta vietas…”
Veco Salgales skolu, kuras vēsture sākas 1851. gadā, 1981. gadā likvidēja. Tajā laikā pie Staļģenes tika atjaunots kara laikā nopostītais tilts pār Lielupi, un tādējādi tika plānots, ka upes labā krasta jeb Salgales pagasta bērni ies mācīties Staļģenes pamatskolā. Tā gluži vis nenotika. 1989. gadā Salgales pamatskola atdzima un pastāv vēl joprojām, tiesa, ne vecajā, bet jaunā vietā – Emburgas ciema centrā.
1962. gada vasarā, aizejot uz Šķibes skolu, Vilnis Beitiņš darbā saņēma paaugstinājumu. Viņš kļuva par pamatskolas direktoru, kura vieta piepeši tolaik bija vakanta. Dzīve veidojas tā, ka 1972. gadā Vilnis Beitiņš pārcēlās uz Tukuma pusi, Pūri, kur deviņus gadus vadīja pamatskolu, bet viņa pēdējā darbavieta bija dzimtajā pusē – Iecavas internātskolā. Būdams pensionārs, Vilnis Beitiņš pievērsās literāru darbu tulkošanai, kā arī sarakstīja savu dzīvesstāstu “Aizejošās dienas atblāzma”.
Viļņa Beitiņa pārcelšanās no Šķibes uz Pūri ir saistīta ar to, ka 1975. gadā tiek šķirta laulība ar Gaidu Zorģi. Tad viņš izveido jaunu ģimeni un laulībā ar sievu Inesi nodzīvo līdz aiziešanai mūžībā 2005. gadā.
Šķibes laikā reiz pie Viļņa Beitiņa kopā ar māti ciemojies arī mātes brālis Jānis. Dzīves stāsta sākumā, rakstot par saviem priekštečiem, Vilnis Beitiņš bija minējis, ka mātei Austrai Zelmenei latviešu strēlniekos bija divi brāļi, kurus viņa atcerējās visu mūžu. Jēkabs, kas, strādājot pie saimniekiem, nepelnīja lielu algu, bet māsām bija pircis kleitiņas un kurpītes, krita Rīgas frontē pirms 1916./1917. gada Ziemassvētku kaujām. Vidējais brālis Jānis, kas bija iesaukts dažus mēnešus vēlāk, visu karu izgāja bez skrambas, turklāt, “pārstaigādams Krievijas plašumus un palīdzot Ļeņinam taisīt revolūciju”. Pēc Pirmā pasaules kara viņš vairākkārt bija atgriezies neatkarīgajā Latvijā un atkal slepus pār robežu aizgājis atpakaļ pie saviem lielinieku draugiem. Visbeidzot apprecējis šķirteni lietuvieti Annu, ģimenē izauga trīs dēli. Onkulis Jānis līdz Otrā pasaules kara beigām bijis nabadzīgas smilšainas un purvainas zemes rentnieks Garozas pusē, bet padomju laikos kolhoznieks.
Tālāk, kā Vilnis Beitiņš rakstīja.
Latviešu strēlniekam vajadzēja izstāstīt
Taupīgi iedzerot pa šņabītim, Jānis man visu nakti stāstīja savus Pirmā pasaules kara piedzīvojumus. Cerēdams, ka nostāsti, manis dzirdēti, neizgaisīs mūžībā. Tikai žēl, ka tonakt neieslēdzu magnetofonu. Jau iepriekš pieminēju, ka onkulim bijis grūti pēc kara izšķirties, atgriezties buržuju Latvijā vai palikt Krievijā pie draugiem lieliniekiem. Bet liktenis bija lēmis atgriezties un izglābties no Staļina. Tas, ko tagad par revolūciju rakstot vēstures grāmatās, esot sakārtots tīrraksts. Patiesībā tolaik bijusi putra un neaprakstāms haoss.
Viņš jau bijis uzkalpojies un ieguvis krietni augstu militāro pakāpi, kad reiz saņēmis pavēli konvojēt kādu, jau pēc izskata vien spriežot, bagātu dāmu. Šī pa ceļam gauži sākusi lūgties, lai tālāk nevedot, tālāk nenododot, jo viņu nošaušot. Onkulis iedomājies, ka viņam vienam nemaz nedrīkst uzdot konvojēt apcietināto. Jābūt diviem. Teicis dāmai, ka tur, kur apkārt uz ielas būs daudz ļaužu, lai viņa bēg, cik kājas nes. Dāma pateikusi adresi, kur viņam pēc noteikta laika ierasties. Kad dāma ļaužu drūzmā skrējusi prom, šis šāvis gaisā uz visām pusēm. Bet ko nu vairs saķersi! Priekšniecība par to, ka apcietinātajai ļāvis aizbēgt, onkulim norāvusi visas zīmotnes un uzplečus, bet atstājusi dzīvu. Paši priekšnieki jau arī jutušies vainīgi, ka likuši apcietināto konvojēt vienam.
Kad viņi, vairāki latviešu zēni, ieradušies uz norādīto adresi, galds bijis klāts vienkārši karalisks vai carisks. Bet ar to nebeidzies. Latviešu zēni pieprasījuši un dāma bijusi ar mieru nākamajā dienā iet ar šiem uz pludmali. Tur tad atļāvusi, galīgi kaila guļot augšpēdus saulē smiltiņās, izmest zēniem trumpas uz sava vēdera starp abiem pupiem un sarkano kušķi, kur kājas saiet kopā. Atvadījušies pa godam pēc pāris zolītes partijām.
Vēl onkulis piekodināja, ka no krituša karavīra neko nedrīkst ņemt. Redzējis tādus karavīrus, kas līķim novelk zābakus, paņem pulksteni, bet pēc brīža paši iet bojā. Vai atkal gudrība, kad atkāpjoties nācies pārpeldēt Donu. Noslīkuši visi, kas atstājuši zirgam seglus mugurā. Viņš seglus nometis, ieķēries zirgam krēpēs, un pārpeldējuši upi laimīgi.
Reiz gan nāves ledaino dvašu jutis uzvēsmojam pakausī. Noticis tas tepat aiz Jelgavas, kur Dobeles ceļš sadalās un viens aiziet uz Auci. Bijis izsūtīts izlūkos. Pēkšņi parādījies vācietis lielā zirgā ar paceltu zobenu. Onkulis griezis savu mazo, ņipro ķēvīti uz arumiem – un prom, bet vācietis sekojis. Onkulis jau domās jutis vācieša zobena cirtienu pa kaklu un muguru, bet vācieša lielais zirgs vairāk stidzis arumos, tāpēc atpalicis, un onkulis izglābies un palicis dzīvs.
Tas bija onkuļa pirmais un vienīgais manis apciemojums. Dažus gadus vēlāk viņš saslima ar kādu gremošanas kaiti un sadila par vieniem kauliem un ādu. Kad viņš nomira, es tieši gadījos Salgalē. Palīdzēju brālēniem tēvu kā bērnu iznest klētī un ielikt zārkā. Vēl viena latviešu strēlnieka mūžs bija galā.
Turpinājums sekos
