Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 70.–80. gados.
Vārti pretī direktora logam
Gadījās, ka Pūres pamatskolas direktora darbā man uzsmaidīja arī veiksme. Neticami, ka parasti tik trūcīgajai Pūres ciema padomei piepeši atradās krietna summa līdzekļu. Un pagasta padomes priekšsēdētāja Rudzāja bija ar mieru tos atvēlēt skolas teritorijas asfaltēšanai. Arī ceļu būvētājiem netrūka ne materiālu, ne jaudas, lai veiktu šādu darbu. Skolas pagalms galvenokārt bija klāts ar grants–smilšu segumu. Tādēļ nepagāja pāris nedēļu, līdz ar asfaltu bija klāts pagalms un skolas teritorijā tika izveidots autostāvlaukums, ko arī sedza gluds un pēc svaiga piķa smaržojošs asfalts. Tas daudz izmainīja skolas dzīvē. Dubļu brišana bija beigusies. Bērni pagalmā varēja izskriet čībiņās uz starpbrīža vingrošanu. Ziemā tur uzlējām slidotavu, no dēļiem izgatavojām zemus bortus un spēlējām hokeju. Vienīgi vārti sanāca tieši pret direktora kabineta logiem, un tos pastāvīgi izsita. Paši skolēni sameklēja lielus zvejnieku tīklus un augstu aizstiepa logiem priekšā.
Ašhabadas konferences garā
Asi skolā bija jūtams administratīvi kompartejiskais, totalitārais spiediens. Katru gadu ieradās inspekcijas brigādes, kas vēroja, kā mācām un audzinām komunistiski. Speciāli pārbaudīja, kādu darbu direktors veic ar kompartijas direktīvajiem materiāliem – kā pildām partijas un valdības lēmumus un rīkojumus. Piemēram, realizējot Ašhabadas konferences lēmumus, skolā nebiju licis pietiekamā daudzumā uzkārt plakātus krievu valodā. To man pārmeta kā rupju kļūdu tautu draudzības ieaudzināšanā. Pēc tā laika uzstādījumiem krievu valodas kabinetam bija jābūt pašam labākajam skolā. Tam bija jāatvēl lielākās telpas, jaunākās mēbeles, dārgākie atskaņotāji un magnetofoni.
To neaizmirst un dažkārt arī nepiedod
1977. gada 3. maijā Pūres pamatskolas skolnieks Ģirts Kons, piedaloties rajona riteņbraukšanas sacensībās, ietriecās ceļmalā stāvošā kravas mašīnā un no galvaskausa sev izsita tik lielu kaula šķembu kā sērkociņu kastītes sānmala. Zēnu nekavējoties Tukumā operēja un dzīvību izglāba, bet notikums noskanēja tālāk kā pa visu rajonu. Ķirurgs atzina, ja šķemba būtu ietriekta smadzenēs, nāve būtu neglābjami, bet, par laimi, tā izsitās uz āru. Rajona priekšniecība ar manu nedraugu rajona izpildu komitejas priekšnieka vietnieku priekšgalā nolēma paskatīties, vai vainīgs notikušajā nevarētu būt skolas direktors, ja atsūtījis uz sacensībām zēnu bez ķiveres. Taču izrādījās, ka ķiveru nav nevienai rajona skolai, neviens nekad to iegādei līdzekļus nav paredzējis, bet riteņbraukšanu kā obligāto sporta veidu iekļāvuši rajona sacensību gada programmā, līdz ar to katrai skolai par obligātu pienākumu uzliekot piedalīšanos šajās sacensībās. Rajona izpildu komitejas sēdē mūs ar fizkultūras skolotāju J.Ābolu stingri izbāra, bet oficiāli sodīt nevarēja, jo bijām darījuši tikai to, ko izpildu komiteja noteikusi kā obligātu. Uzdevumu bijām pildījuši ar tādiem līdzekļiem, kādi reāli visām rajona skolām bija pieejami. Taču tā bija tikai notikuma formālā un tiesiskā puse. Neapšaubāmi skolas gods un prestižs no notikušā cieta. Vieni vainoja skolēnu par neuzmanīgu braukšanu, bet citi, un ne mazums bija tādu, sprieda: “Kā var tā būt, ka aizsūta bērnu uz sacensībām, lai viņš tur sitas nost!” Tā šis nelaimes gadījums daļai sabiedrības par skolu lika domāt un runāt sliktu. (Mūsdienās bērniem līdz 12 gadiem, braucot ar velosipēdu, ķivere ir obligāta – red.).
Labākajai skolniecei – tikai margrietiņas
Kādu gadu iepriekš skolas izlaiduma aktā es biju pieļāvis noritēt nelāgai scēnai. Skolu beidza mūsu apkopējas Lības J. mazmeita, sauksim viņu par Ievu, slaida, melnīgsnēja, ļoti klusa un apzinīga meitene. Turklāt ļoti centīga un gudra, bet ar kaut kādām problēmām ģimenē, tāpēc meiteni audzināja vecmāmiņa – mūsu skolas apkopēja. Meitene sekmības ziņā bija tālu priekšā citiem un skolu beidza kā pirmā skolniece. Bet uz izlaidumu neieradās ne viņas māte, ne tēvs, ne kāds cits piederīgais bez vecmāmiņas. Kad pārdesmit minūtes pirms izlaiduma akta kopā ar mācību pārzini zālē uz galda bijām beiguši sakārtot izsniedzamās apliecības un dāvināmās grāmatas, bija ieradušās vēl tikai dažas absolventu ģimenes. Zālē rosījās pionieri, kas kārtoja margrietiņu pušķīšus, ko pasniegt katram absolventam. Precīzi desmit minūtes pirms sarīkojuma piebrauca pilns skolas pagalms limuzīnu, no kuriem kāpa ārā dārgos balles tērpos greznojušies absolventi. Līdzās viņiem nāca arī pulciņš vecāku un ģimenes draugu. Saudzīgi rokās tika turētas sevišķi garas un ne tik garas tūtas, kurās slēpās krāšņi ziedi. Visi devās uz skolas zāli.
Kad sākās izlaidums, katram absolventam, kurš pie galda pienāca saņemt apliecību, nostājās pa desmit piecpadsmit cilvēku gara sveicēju rinda. Nu garkātainās rozes un neļķes bija redzamas visā krāšņumā. Kad apliecību izsniedzu skolas sekmīgākajai skolniecei Ievai, vienīgie viņas apsveicēji bija pionieri ar savu margrietiņu dežūrpušķīti. Es redzēju, kā pārvērtās meitenes seja un cik grūti viņai bija nosēdēt zālē savā vietā līdz svinīgā akta beigām, pēc kura viņa tūlīt aizskrēja mājās. Toreiz cieši apņēmos, ka tā nekad vairs nenotiks tur, kur es būšu noteicējs.
Jau nākamajā gadā izlaidumā vecākiem un draugiem absolventus atļāvu sveikt tikai svinīgā pasākuma pašās beigās, kad visi pamatskolas beigšanas apliecības jau bija saņēmuši. Neapmierinātība par to bija milzīga. Kam tad viņi pērkot dārgus ziedus, ja neviens apsveikšanu tāpat neredzot! Mierināju, ka absolventi taču redz, kādus ziedus viņiem pasniedz, bet tā esot par maz. Nebija vairs iespējas izrādīties sabiedrības priekšā. Skolotāji mani brīdināja, ka tas daudziem ciema sabiedrībā nepatīk. Es varēju viņus vēl mierināt ar to, ka nestrādāju tikai strādāšanas pēc, bet gan, lai rīkotos tā, kā uzskatu par pareizu.
Uz vienu skolotāju trīs pārbaudītāji
Kā “stihiska nelaime” katru vasaras brīvlaiku Pūres pamatskolu piemeklēja tajā organizētās rajona pionieru nometnes. Apkārtne un telpas tagad tiešām bija piemērotas bērnu atpūtai un vasaras nodarbībām. Cik vēroju, nometnes pedagogu personāls nekad nekomplektējās no rajona labākajiem skolotājiem. Labākie, kas jau mācību gada laikā enerģiski bija strādājuši, parasti vasarās vēlējās atpūsties. Nometnēs vairumā saradās tie, kas mācību gadu tikai pārziemojuši un vasarā alka viegli nopelnīt kādu lieku rubli un lēti paēst pie nometnes kopējā galda. Šāda kompānija nepilna mēneša laikā, cik ilgi nometne darbojās, nospārdīja skolas telpu sienas, aplauza, piegružoja un nomīdīja apkārtnes apstādījumus, mazāk kaut ko noravēja vai noslaucīja. Man tajā visā bija grūti noraudzīties, tāpēc jau parasti pirmajā nometnes darba dienā telpas un apkārtni nodevu nometnes vadībai un pats ar ģimeni devos pie radiem uz Salgali pie Lielupes, lai tur atpūstos. Prombraucot skolu nodevu gan, bet atgriežoties parasti nebija, no kā saņemt. Vadītāji vienkārši aizbēga, jo skola bija atstāta piemēslota līdz nepazīšanai. Manas sūdzības par šo nekrietnību rajonā neviens nedzirdēja. Pūres skolotājiem viss bija jāsakārto un jāiztīra, lai pieņemšanas komisija skolu atzītu par gatavu jaunajam mācību gadam.
Skolas pieņemšanas bija organizētas augstā līmenī. Ieradās ap 45 komisijas locekļi ar minēto izpildu komitejas priekšnieka vietnieku priekšgalā. Visu stingri pārbaudīja. Uz katru skolotāju bija vidēji trīs pārbaudītāji. Parasti kritika bija tik asa un iznīcinoša, ka man pēc tam nācās skolotājus mierināt un celt viņu pašapziņu, lai viņi būtu spējīgi jaunajā mācību gadā sākt bērnus mācīt. Pašiem jāapzinās, ko esat paveikuši, bet kritiku pieņemiet zināšanai priekšdienām.
Miliči ieguldīja lielu darbu
Tas arī notika kādā no pēdējām vasarām Pūrē, kad atkal gatavoju skolu lielajai pieņemšanai. Tajā piektdienā darbu beidzām laikus, jo nekas nelikās aizkavēts. Biju norunājis braukt uz Rīgu un pēc tam uz Salgali, kur plānoju pavadīt divas brīvās dienas. Tikko atdalījies no jaunās šosejas, vecais Tukuma ceļš virzienā uz Zvāres stacijas pārbrauktuvi apliec aklu līkumu ap vecu kapsētu. Es zināju, ka šajā līkumā ir sevišķi īsa redzamība, braucot no Tukuma puses, kad ceļš liecas pa labi ap un gar pašiem kapu vaļņa apstādījumiem.
Man, šoreiz braucot pretējā virzienā un griežoties pa kreisi, redzamība bija krietni tālāka. Kad jau biju ticis līdz kapiem, piepeši ceļa pretējā malā pie kapu vaļņa pamanīju cilvēku, turot uz rokām bērnu. Es nezinu, kā, bet tūlīt sapratu, ka bērns ir sabraukts. Metrus trīsdesmit tālāk, tātad jau ārpus līkuma, pieturēju mašīnu. Atskrēja sabrauktā bērna māte, raudāja, kliedza. Iesēdināju viņu ar bērnu uz rokām savā mašīnā uz pakaļējā sēdekļa. No mašīnas aptieciņas iedevu pārsienamā materiāla saišķi, lai sagatavo tamponu un tur to bērnam uz ievainojuma – bija ielauzti un asiņoja deniņi. Ļoti ātri braucu uz Tukumu un tūlīt pie slimnīcas operāciju korpusa durvīm. Ātrās palīdzības dispečerei pieteicu, ko esmu atvedis, no kurienes, kas esmu, adresi un mašīnas numuru. Kad pārjautāju, ko vēl vajadzētu, viņa pateicās un vairāk neko nesacīja.
Tālāk viss gāja, kā paredzēts. Divas brīvās dienas pie Lielupes nodzīvojām mierīgi. Iztīrīju automašīnas iekšpusi – sēdeklis bija notraipīts asinīm. To darīdams, jau nojautu, ka ar to lieta vēl nav galā.
Izrādījās, ka jau piektdienas vakarā milicijas darbinieki bija mani meklējuši skolā. Meklējuši arī sestdien, tad svētdien, bet velti. Neviens arī nezināja pateikt, kur esmu aizbraucis. Pirmdienas rīta pusē viņi atkal bija klāt. Kāpēc esot trīs dienas slēpies? Kāpēc aizbraucis no notikuma vietas, nesagaidot inspekciju? Kāpēc vispār nepieteicies inspekcijā? Mašīnu pētīja, izjaucot pat lukturus un apskatot katras skrūvītes norūsējuma pakāpi. Es ar miličiem nespēju saprasties, jo katrs it kā stāvējām savā krastā. Viņi apgalvoja, ka esmu notikuma dalībnieks vai vismaz liecinieks. Savukārt es pastāvēju uz to, ka esmu tikai gadījuma garāmbraucējs, kas sniedzis palīdzību, aizvedot cietušo uz slimnīcu. Beidzot mani pat aicināja atzīties bērna notriekšanā, apsolot, ka nekas par to nebūšot, jo tajā vietā ceļš ir nepārredzams. Savukārt milicijai no vainīgā atrašanas būšot labāk – uzlabošoties noziegumu atklāšanas procents. Teicu, ka tad jau jārunā līdz galam, kādu naudas summu saņemšu par tādu nepatiesu liecināšanu. Vēl atgādināju, ka notriekšana, braucot Tukuma virzienā, maz ticama, bet gan pretējā. Tad viņi sameklēja versiju, ka patiesībā es esot braucis no Tukuma, tikai pēc negadījuma apgriezies un braucis atpakaļ. Atradās pat liecinieks, cietušā vecāks brālis, kas to redzējis. Ierosināja krimināllietu, un es kļuvu par aizdomās turamo.
Miliči un izmeklētāja pūlējās, cik prazdami. Runāja, ka arī izpildu komitejā viņiem teikts, ka Pūres pamatskolas direktors Beitiņš esot jāpaņem stingri, no viņa visu varot sagaidīt. Miliči pratināja arī manus Salgales radus un pat Škibes skolas skolotājus, kam tika prasīts raksturot manu personību. Arī Rīgā, kur biju iebraucis pa ceļam uz Salgali, tika jautāts, vai nav redzējuši kādu vīru remontējam automašīnu. Proti, slēpjot ceļu satiksmes negadījuma pēdas. Kāpēc neesot labprātīgi pieteicies ātrās palīdzības dispečerei? Konfrontācijā pajautāju šai sievietei, kādus līdzekļus viņa izmantojusi, lai noskaidrotu, kas es esmu. Viņa atbildēja, ka nekādus. Manā lietā jau bija uzrakstīta biogrāfija, sākot no pamatskolas līdz otrajām laulībām. Lielu darbu paveica miliči! Un tas viss garām! Tikai beigu gali milicijas veidotajā ceļu satiksmes negadījuma izklāstā negāja kopā. Lietu nācās nolikt plauktā sapelēšanai.
Bērns nomira uz operāciju galda, bet, izmeklēšanai aizejot pa nepareizām pēdām, vainīgais atrasts netika. Bojāgājušā bērna vecāmāte pēc kāda pusgada mani, veikalā satikusi, izlamāja. Draugam, kam bija sakari milicijā un kas daudzkārt man bija palīdzējis veikt automašīnas tehnisko apskati, vēlāk pajautāju, vai viņš tic, ka neesmu vainīgs un kā tas izskatās no malas. Taču arī viņš domāja, ka es esot pārāk gudrs, lai man ko varētu piesiet. Un kā tad par visu notikumu varēja spriest Pūres pārējā sabiedrība un skolēnu vecāki?
Redakcijas piezīme
Pēc deviņiem gadiem Pūres pamatskolas direktora amatā Vilnis Beitiņš no darba un savas dzīvesvietas aizgāja. Var nojaust, ka diezgan grūtsirdīgā noskaņā viņš rakstīja: “Es jutu, ka nav labi. Nezinu, vai īstais vārds – neveicas, bet katrā gadījumā cerētā dzīves skaistuma nebija, ne redzams tas bija, ne jūtams, ja nu vienīgi brīnišķīgajā skolas apkārtnē – vecajos kokos, mežā, meža mazajos draugos – vāverēs, kas rotaļājās pie pagraba vai uz skolas kāpnītēm, stirnu pulciņā skolas priekšā zem ābelēm, kur tās centās izkašņāt rudenī zem sniega palikušos ābolīšus. Es gaidīju triecienu, spērienu, lai tas izmainītu manu dzīves virzienu, piespiestu mani dzīvot citādāk. Un jutos nebrīvs, nebrīvāks kā jebkad, kā izsūtījumā, kur devis parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu. Tie bija tikai izmisīgi mēģinājumi pelēkās dienas iekrāsot, vasarā aizbraucot uz Abavas rumbu, Sabili vai Talsiem pēc deficītās desas vai ziemā uzkāpjot uz slēpēm un nolaižoties no Mūļkalna.”
Tādu likteņa spērienu viņam sagādāja nepatikšanas saistībā ar to, ka Pūres pamatskolā ar viltotiem dokumentiem darbā par skolotāju tika pieņemts kāds pedofils, kas izdarīja noziegumus. Lai gan par šī “viltus skolotāja” pieņemšanu darbā bija atbildīga toreizējā Tukuma rajona Izglītības nodaļa, padomju tiesa uzskatīja, ka atbildība par notikušo jāuzņemas arī skolas direktoram Vilnim Beitiņam, jo noziegumi tika izdarīti “zem skolas jumta”.
“Sprādzienam bija mani jānotriec gar zemi vai arī jādod paātrinājums, lai es izkustētos un izietu no sava inertuma, atstātu savas ikdienības orbītu. Pārāk ilgi es pats nebiju saņēmies to izdarīt,” “Aizejošās dienas atblāzmā” rakstīja Vilnis Beitiņš.
Uz bērnu un jaunības dienu zemi
Sākās atvadīšanās no Pūres pēc deviņiem te nostrādātiem gadiem. Tā izrādījās ne tik vienkārša, ne īsa. Varbūt nodaļai nebija cilvēka, ko tūlīt likt vietā, bet vairāk izskatījās, ka viņi vēlējās, lai es vēl sagatavoju skolu lielajai pieņemšanai, jo atnācējs, skolas lietas slikti pārzinādams, ar visu grūti tiktu galā. Tas nu no rajona vadības puses bija vienkārši nekrietni. Tāpēc es arī vairs nepārpūlējos, zinādams, ka sakārtotajā skolā jau nestrādāšu. Santehnikas vīri, piemēram, bija izbrīnīti, kad aicināts negāju skatīties, kā viņi centrālapkures katlam maina sekcijas, no kurām dažas bija sākušas tecēt. Bet tad arī viņi saprata, ka esmu jau spārnos.
Abi ar sievu Inesi braucām meklēt jauno nometinājuma vietu. Jau iepriekš biju nolēmis, ka stāšos darbā tikai tur, kur varēs ierādīt daudzmaz normālu dzīvokli, kaut arī tas būtu Aglonā vai Nīcā. Ļauties, lai mani tagad iemitina kādā lauku mājas istabā ar plīti vai skolas ēkas pažobelē bezmaz piecdesmit gadu vecumā, nebūtu gudri. Divdesmit piecos vēl varētu cerēt, ka garajā dzīvē viss izmainīsies, viss vēl priekšā.
Bauskas Izglītības nodaļā inspektore atvēra vākus ar rajona skolu direktoru iesniegtajiem kadru pieprasījumiem. Bauskas 1. vidusskola un Iecavas internātskola… Bauskas vidusskolas potenciālajam skolotājam bija paredzēts dzīvoklis Rīgas ielā vecas vienstāva mājiņas izbūvētā jumtistabā bez ērtībām. Ateja pagalmā, bet aka kaimiņu mājas sētā. Taču Iecava jau no bērnības man bija plašākas pasaules sākums. Te māte mani bija vedusi pie ārsta, te vecaistēvs kādreiz uz tirgu paņēmis līdzi. Te toreiz brauca automobiļi, te pulkiem pajūgos bija sabraukuši apkārtnes zemnieki pirkt un pārdot. Te oda pēc petrolejas un siļķēm, veģa un dūmu desas, zirgu sviedriem un mēsliem, kvieca sivēni, tirgus būdu logos, aukliņās sakārtas, kārdinoši vilināja krāsainas pēperkoku sirdis.
Vecais Iecavas–Emburgas ceļš… Tagad es to atkal izbraucu siltā, jaukā vasaras vakarā, mašīnas motoram klusi, uzticami dūcot un radio atskaņojot tīkamas melodijas. Un man uzvēdīja simt vecu atmiņu par šo pasaulē vienīgo tādu manas dzīves ceļu. Es atkal redzēju sevi kā zēnu, pa šo ceļu stiepjot uz kuģīša piestātni Emburgā āboliem piekrautu finiera kasti, jo mātei nekā cita tobrīd nebija ko dēlam dot līdzi nedēļas iztikai vidusskolas internātā. Ko gan māte toreiz pārdzīvoja, ka nekā cita nebija, īsti aptveru tikai tagad. Šajā ceļā es redzēju sevi kā jaunekli, nodilušā, noburzītā mētelītī ar audekla mugursomu plecos un gumijas zābakiem kājās allaž brienot pavasara vai rudens dubļus vai arī ziemas kupenas vagojot, kad putenis vai sals liedz īsti acis vērt vaļā. Pa šo ceļu no Kaspariem es bridu uz Iecavu, lai tālāk dotos uz Rīgas augstskolu, bet pa ceļam pie Stabiem iegāju mežā, lai, apsēdies uz celma, pārskaitītu, ar cik rubļiem naudas dodos prom, bet tās izrādījās ne vairāk kā turp un atpakaļ ceļam. Tik vien mājinieki man bija varējuši iedot, bet saņemot es biju kautrējies to pārskaitīt. Vairāk jau droši vien arī nevarēja iedot. Bet no kā lai dzīvoju Rīgā! Pa šo ceļu uz mūžību gājumu bija sācis tēvs, kad viņu apcietināja 1945. gada sākumā. Es pazinu šajā ceļā katru pagriezienu, katrai ceļmalas mājai zināju nosaukumu. Vai šis nebija arī mans krustaceļš, moku un ciešanu ceļš uz atpestīšanu un augšāmcelšanos? Vēlāk dzīvē gadiem biju riņķojis Šķibē un Pūrē un tagad atkal atgriezies šajā ceļā, bet vai es biju atpestīts un augšāmcēlies? Varbūt. Par to jāpadomā. Tā izvēlē par jauno darbavietu abi ar Inesi palikām pie Iecavas.
Turpinājums sekos
