Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 80. gados.
Redakcijas piezīme
Pēc deviņiem gadiem Pūres pamatskolas direktora amatā 1981. gadā Vilnis Beitiņš sāka darbu Iecavas internātskolā, kur strādāja par audzinātāju, kā arī latviešu valodas un literatūras, fizikas un rasēšanas skolotāju. Mūsdienās jau vairāk nekā gadu Iecavas internātskolas vairs nav. Tās lielajā ēkā darbojas Iecavas pamatskola, bet skolēnu internāts ir slēgts, tādēļ arī internātskolas nosaukums ir aizgājis vēsturē.
Pirms gadiem sešdesmit, vēl nebrīves laikos, daudzviet Latvijā tika dibinātas internātskolas, kas bija domātas trūcīgiem bērniem, kas tad nokļuva pilnīgā valsts apgādībā. Tie tika nodrošināti ne tikai ar izglītību, bet arī ar uzturu, gultasvietām, medicīnisko aprūpi un ārpusskolas audzināšanu. Internātskolās mācījās bāreņi, taču biežāk gan dzīvu vecāku bērni. Nereti šie vecāki bija ar problēmām un atkarībām, tādēļ tika uzskatīts, ka pareizāk būtu bērnus no šīm ģimenēm atraut. Tomēr arī internātskolās izauga krietni cilvēki, pat izcilības. Diemžēl skolēni no saviem problēmu vecākiem nereti bija mantojuši negatīvo, tādēļ Viļņa Beitiņa aprakstā diezgan daudz ir tumšu krāsu. Ierodoties Iecavā, viņš 49 gadu vecumā bija savā p pedagoga pilnbriedā.
Sagaidīšana ar ugunsgrēka trauksmi
Iecavas internātskolas direktore, dāma cienījamos gados, pieņēma mūs ar sievu lielā skolotāju istabā ar slikti koptu parketa grīdu, sēžot telpas vidū pie tumša koka galda. Viņa pacietīgi noklausījās manu iepazīšanās runu un, neko būtisku nebildusi, sniedza dzīvokļa atslēgu. Lai aizeju un paskatos, vai tas mani apmierina! Dzīvoklis atradās turpat pāri sporta laukumam skolotāju mājā – divstāvu ķieģeļu ēkas otrajā stāvā. Tāpat kā Pūrē mums tika dotas divas istabas un virtuve. Pirmais kopiespaids bija daudzmaz apmierinošs, bet, ielūkojoties detaļās, pavērās ne visai pievilcīga aina. Grīdas spraugainas, gandrīz katra siena savā krāsā un nolupusi, durvju stenderes, sienas un aplodas piedzītas dažāda lieluma naglām, vanna nocelta no novadcaurules, noņemta no kājām un iebīdīta vannas istabas kaktā. Nojautu, ka cilvēkiem, te dzīvojot, nav bijis viegli. Vismaz vannā tie nebija mazgājušies.
Tikai 1981. gada 21. augustā biju atbrīvots no Pūres skolas direktora pienākumiem, bet 26. augustā pieņemts par skolotāju un audzinātāju Iecavas internātskolā. Iedzīves un mantu atvešanai uz Pūri tika atsūtīta liela kravas mašīna ar vēl lielāku piekabi. Visas mūsu mēbeles tajā ērti savietojās neizjauktā vai daļēji izjauktā veidā. Inese bija paveikusi neiedomājamu darbu, sasaiņojot pakās visas grāmatas un citas mantas. 23. augustā mēs ar visu mantību ieradāmies Iecavā, lai sāktu jaunu dzīvi. Par kaut kādu dzīvokļa remontu vairs nebija ko domāt, jo skolas laiks jau atkal bija pie durvīm, kad jāsāk strādāt jaunos, nezināmos apstākļos. Jaunumu nāca daudz un katru brīdi, katru stundu, bet biju nolēmis ne par ko nebrīnīties un muti turēt ciet. Es te biju ierindnieks un jauns ienācējs. Man te par maz ko bija jāatbild, es biju tikai algādzis, kam godīgi jānopelna sava alga.
Jau pirmajā naktī, guļot skolotāju mājas dzīvoklī, mūs pamodināja trauksmes kliedzieni kāpņu koridorā. Sauca, ka degot pagrabs. Tur tiešām nevarēja ieiet, jo bija dūmu pilns. Liesmas nekur nemanīja. Noskaidrojās, ka kāds bija aizdedzinājis vecu gultas matraci, ar ko bijis aizbāzts pagraba logs, lai ziemā nesasaltu pagrabā sabērtie kartupeļi. Matraci izmeta ārā, gruzdēšanu nodzēsa, pagrabu izvēdināja, un visi atkal varēja doties pie miera.
Kārtība visstingrākā, bet viss nolaists
Internātskolas tipveida ēka man it kā bija pazīstama, jo būvēta pēc tāda paša projekta kā Kandavas internātskola, un tajā biju viesojies daudzkārt. Kandavā ēka bija labi kopta un uzturēta, pat pārbūvēta, lai iegūtu papildu telpas, Iecavā turpretim gadu desmitos viss bija nolietots, gruvis, sadrupis, rūsējis, salauzts vai bojāts. Logi no ēkas uzcelšanas laikiem nekrāsoti un neremontēti, saulē un lietū samirkstot un atkal sakalstot, sadrupuši visos rāmju stūros. Tos vēl kaut kā kopā turēja tikai stikli, nevis rāmji balstīja stiklus. Logu slēgšanas mehānismi nekad nebija eļļoti. Tie bija ierūsējuši un iesprūduši. Lai vējš logus pavisam nerautu vaļā, to noslēgšanai izmantoja visvienkāršāko nosprostošanas mehānismu – naglas un āmuru. Aukstā ziemas vējā tādi logi nekādu siltumu neglabāja, tāpēc skolā bija speciāli sagatavotas gultas pussegas ar stūros iešūtām cilpām, lai ērtāk iekaramas logā. Līdzīgā stāvoklī bija durvis, tikai cietušas nevis no ūdens un saules, bet daudzu gadu laikā nežēlīgi dauzītas un lauztas, remontētas vien ar naglām un āmuru. Tualetēs daļa podu bija nodauzīti, atlikušajiem vairumā nedarbojās skalošanas kastes – norautām auklām, gumijas aplikām un stieplēm notītām pievadcaurulēm. Smirdoņa bija stiprāka nekā citviet no sausajām stāvvadu atejām. Augstās skolas ēkas jumta notekcaurules un renes bija nošķiebtas un norautas. Lietusūdeņi gāzās uz leju gar augstās ēkas sienām. Pie telpu griestiem spīdēja cauruļveida dienasgaismas spuldzes, no kurām labi ja puse darbojās, bet arī tās bija klātas ar daudzu gadu laikā krājušos putekļu kārtu. Pārējās izdegušas. Tikai nebija tā, ka pie šī fiziskā sabrukuma un avārijas stāvokļa skolā būtu novedusi anarhija, darba disciplīnas vai kārtības trūkums. Kārtība te bija visstingrākā – pa punktiem un no minūtes līdz minūtei.
Audzinātājam, un tādu katrai klasei bija divi, izņemot izlaiduma klasi, nedēļā bija jānostrādā trīsdesmit stundas. Dienas režīmā tās izskatījās šādi: stunda no rīta, aizvadot bērnus uz klasi, pārējās pēcpusdienā pēc mācībām līdz desmitiem vakarā, kad visiem skolēniem jābūt gultās. Tā kā man jau pirmajā gadā bija uzticēta izlaiduma klase, es tai biju viens audzinātājs un strādāju katru dienu, kamēr citu klašu audzinātāji, būdami pie klases pārī, strādāja pārdienas. Vadīju vēl stundas – savā klasē latviešu valodu, divās klasēs fiziku un vienā – rasēšanu. Īsi sakot, strādāju no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā piecas dienas nedēļā, bet sestdienā līdz četriem pēcpusdienā, kad skolēni drīkstēja būt atlaisti mājās. Tāds bija darba režīms, un tas bija stingri ievērojams un pildāms. Alga toties lielāka kā par Pūres skolas direktoru strādājot. Atpūsties un atgūt spēkus bija jāpaspēj sestdienu pievakarēs un svētdienās.
Svētkus gaidot, jāberž grīda
Skolas vadība bija izteikti autoritāra – padomus, ieteikumus, iebildes bija labāk paturēt pie sevis. Mācību pārzine Inta Ceiziņa bija augstas klases profesionāls cilvēks. Bet būtu netaisni atzinīgi nepiebilst, ka skolas direktore nikni aizstāvēja savus skolotājus pret dažādiem inspektoriem un instruktoriem, kas tik bieži tika sūtīti pārbaudīt skolu un gribēja gudri mācīt un pārmest nepietiekamu komunistisko audzināšanu. Pie manis direktore bija biežs viesis vakaros mācību sagatavošanas nodarbībās. Tad ienākusi, viņa pa stundai moralizēja, varbūt domādama, ka ar to man palīdz audzināt. Taču ar to viņa vairāk tikai sakaitināja un satrauca jau tā psihiski nestabilās audzēkņu dvēseles, kam vairāk līdzēja nosvērta, mierīga stingrība, taisnīgums un labestība.
Pirmajā ziemā dzīvoklī nežēlīgi salām, kaut guļamistabas logu bijām aiznaglojuši ar vates segu. Tagad sāku saprast, kāpēc iepriekšējie iemītnieki istabās visur bija sadzinuši naglas. Apkures radiatori bija tikko silteni, katli kurinātavā nolietojušies, kurinātāji – beidzamie dzērāji. Kaut kā pirmā ziema pagāja kā ļauns murgs. Skolā nebija viegli un patīkami vēl mazāk. Likās, ka te speciāli domāts par to, lai grūtību būtu iespējami vairāk, ar kurām tad jācīnās un jātiek galā. Spilgtākais piemērs bija telpu piebrišanas kārtība un tad tūlīt pretī sistēma, kā cīnīties ar netīrību skolā un internātā. Saprotams, ka katram skolēnam vismaz divas reizes dienā, praktiski gan vairāk, bija no internāta jāaiziet uz skolu un jāatgriežas. Bet ieiešana internātā bija iekārtota pa virtuves durvīm no sētas puses, lai bērns vairāk nobristos pagalma dubļos. Par apavu pāraušanu un nomainīšanu nevarēja būt ne runas. Visi dubļainiem gāja ēdamzālē, vestibilā, guļamistabās, klasēs. Bet pretī tūlīt darbojās labi pārdomāta, precīzi reglamentēta dežūru sistēma. Visi klases skolēni bija sadalīti grupās – posmos. Tiem katram vienu nedēļu, mainoties savā starpā, tad bija jātīra guļamistabas, internāta koplietošanas telpas, klases, skolas gaiteņi, ēdnīca. Darbu attiecīgā objektā sauca par dežūru. Kad dežūra vienā objektā bija jānodod nākamajam posmam un jāpieņem cits objekts, viss jāsatīra un jāsakārto labā kārtībā. Dežūru nodošanas prasīja organizēt svinīgas – ar nostāšanos ierindā un gandrīz salutēšanu grīdas lupatai un slotai. Lupatu skalošana un griešana notika aukstā ūdenī. Siltā ūdens krāns skolā bija tikai viens – skolotāju istabā, bet neba tur pār parketu visiem bija brist ar spaiņiem pēc siltas lāses. Varēja likties, ka nebeidzamā grīdu beršana, kurai tikpat kā neredzēja jēgu un rezultātu, jo tūdaļ atkal viss tika piebrists no jauna, kā tāds bezjēdzīgs darbs varēja skolēnos radīt tikai riebumu, bet tā gluži nebija. Bērni pierada pie tā, kā pierod pie auksta vēja vai nepatīkama lietus. Tuvojoties kādiem valsts svētkiem, piemēram, Lielās Oktobra revolūcijas gadadienai vai 1. maija darbaļaužu svētkiem, grīdu beršana tika daudzkārt pastiprināta, jo tika izsludināti konkursi par tīrāko guļamistabu vai klasi. Tā “lieliski” panāca, ka svētki galvenokārt saistījās ar stingrākām tīrības pārbaudēm un pastiprinātu grīdu, solu, durvju un cita inventāra mazgāšanu un spodrināšanu. Vismaz divas trešdaļas skolotāju pedagoģiskās enerģijas tika izlietota, organizējot šo visai niecīgu sabiedrisko labumu nesošo fizisko darbu, un tikai labi ja viena trešdaļa, sniedzot bērniem zinātņu pamatus.
Bērni, kurus nebija kam aizstāvēt
Parastā skolā pie normāla sevi cienoša skolēnu un vecāku kontingenta par visu to būtu birušas neskaitāmas sūdzības, izraisījusies liela neapmierinātība. Bet te bija savākti bērni no daudzu rajonu sociālu padibeņu ģimenēm – galvenokārt alkoholiķu pēcnācēji – vai no ļoti nabadzīgām mājām, un tiem nebija, kas aizstāvētu viņu intereses. Nožēlojams mantojums visiem nāca līdzi – zaglīgums, slinkums, rupjība, meli, ļaunums un neapdāvinātība, ierobežotas prāta spējas. Skolotājam bija jābūt ļoti garā stipram un pašpārliecinātam, lai spētu strādāt, neredzot sava darba augļus ne audzināšanā, ne mācīšanā. Ārkārtīgs retums bija bērni, kas mācījās uz labi un teicami.
Pedagogiem nācās strādāt ar zvēru dresētāja paņēmieniem, kur galvenais ir neizlaist kustoņus no acīm. Tad viņi, dresētāja skatiena disciplinēti, neuzdrošinās neklausīt vai atņirgt zobus. Tātad klases priekšā nedrīkstēja apsēsties vai pagriezt audzēkņiem muguru, jo tad viņi tūlīt, ja ne gluži spļāva uz skolotāju, cits citam jau nu noteikti ko nodarīja un sacēla klasē traci, kas arī bija viņu mērķis, lai izjauktu nodarbību un nebūtu jāmācās. Pirmais mācību gads tikai vēl gāja uz pavasara pusi, kad zēns no manas audzināmās klases Tigrans iesēdās cietumā par grupveida izvarošanu. Vēlākos gados cietumnieku nāca vēl vesela rinda. Noziegumu veidi – zagšanas, laupīšanas, izvarošanas, arī slepkavība. Vienam krietnus gadus vēlāk kā Latvijā pēdējam piesprieda nāvessodu.
Jau pirmajā gadā man uzdeva audzināt izlaiduma klasi, kuras izlaidums bija 1982. gadā. Divpadsmit mācību gados, ko nostrādāju internātskolā (no 1981. līdz 1993. gadam), piecus biju izlaiduma klašu audzinātājs. Viss šis laiks pagāja nepārtrauktā cīņā pret skolas neapmeklēšanu un klaiņošanu, slinkumu, rupjību, agresivitāti, negodīgumu. Daudzi bija bezcerīgi eksemplāri, kuriem palīdzēt varēja varbūt tikai speciāla režīma audzināšanas iestādes. Dažu labu tur arī nosūtīju. Ja komisijai, kura šādu lēmumu pieņēma, rakstīju, ka skolēns ir rupjš, agresīvs, nepaklausīgs, nosūtījumu parasti atteica, norādot – ja esat internātskola, tad audziniet. Drošs efekts bija, ja norādīja huligāna konkrētos darbus. Piemēram, derēja šāds citu audzēkņu paskaidrojuma raksts: “Es redzēju, kā Jānis P. nokārtojās Andra gultā… aizklāja gultu un pasmējās, teica, ka Andris neievēros, domās, ka pats nokārtojies. Es gribēju pateikt Andrim, bet aizmirsu.” Te komisijas locekļi iesaucās: “Lops! Uz koloniju tādu!”
Tomēr kaut kādas labas pēdas
Jānis P. no speciāla režīma skolas vēlāk rakstīja. “Man gribētos atpakaļ tikai tāpēc, ka tur var tikt uz mājām. Bet uzvedības ziņā te ir labāk. Te visi cenšas, lai būtu laba uzvedība, un kā lai es viens iegāžu klasi.” Kad pēc atbrīvošanas no kolonijas Jānis P. atkal bija noziedzies (ar auto zagšanu), viņš, atbraucis pie manis ciemos, paziņoja: “Jāiet atkal iekšā. Atbraucu vēl paskatīties uz veco skolu, parunāties ar skolotājiem.” Līdzīgu gadījumu bija diezgan. Iecavas internātskolu ar labu atcerējās arī vairāki citi, kas vēlāk nokļuva cietumā. Pieminu to tikai tāpēc, ka laikā, kad viņi te mācījās un dzīvoja, tie skolu neieredzēja un nepakļāvās. Tomēr kaut kādas labas pēdas viņu dvēselēs bijām atstājuši.
Bija zināms gandarījums, ka, par spīti visam, kas bija ar mani noticis, es tagad biju skolotājs un audzinātājs. Man bija iespēja kaut vai sev parādīt un pierādīt, ko spēju, ko ne. Strādājot par Pūres un Škibes pamatskolu direktoru, īstenībā biju veicis tādu kā apkopēja darbu, pildījis kaut kāda tehniskā darbinieka amatu – galvenokārt rūpējies par remontiem, celtniecību, inventāru, iekārtošanu un sakārtošanu. Kāds es biju kā skolotājs? Lai vispirms saka bērni. Lūk, daži izraksti no viņu sacerējumiem, izvēlējos ne sevišķi labus vārdus, jo tie ir patiesāki, labie var būt glaimu sabojāti. Skolniece Inga Kalniņa rakstīja: “Man nepatīk Vilnis Beitiņš. Viņš ir drusku sevī iekšā ļauns. Un man no viņa ir bail. It sevišķi, kad sāk bļaut. Viņam nepiestāv, kad viņš smejas. Kad sāk bļaut, viņš paliek briesmīgs.” Inita Balde: ‘No skolotāja man citreiz arī ir bail, jo viņš paliek briesmīgs, kad ir dusmīgs.” Raimonds Puzānovs: “Mīļākais skolotājs ir Beitiņš, jo viņš mani atradināja no kaušanās.” Ēriks Šņore: “Audzinātājs Beitiņš man patīk tāpēc, ka vienmēr, kad izdaru kādas blēņas, pamāca, ka tā nedrīkst, ko lai daru, un vispār ļoti labs. Vienmēr mani labi uzņēma. Kad es negribēju iet skolā, vienmēr ņēma atpakaļ. Viņš pret mani, var teikt, izturas kā pret dēlu.”
Apzināti centos pret audzēkņiem būt draudzīgs, bet neslēpjot, ka mūsu draudzības pamatā jābūt elementārai disciplīnai, centībai un kārtībai. Šajā ziņā skolēni sistemātiski vīlās, cerot, ka skolotājs draudzības vārdā pievērs aci uz vienu otru nevīžību un nolaidību. Tā šad tad mūsu draudzība izčibēja. Cits princips bija atļaut audzēkņiem visu iespējamo un pat mazliet vairāk, bet, ja ko noliegt, tad tik stingri, lai neviens pat neiedomājas šo robežu pārkāpt. Bet skolēni nepārtraukti šo robežu tausta un mēģina visiem līdzekļiem virzīt visatļautības virzienā. Tas bija otrs mūsu konfliktu cēlonis.
Ja runāt par mācību darbu – mans princips bija apgūstamo materiālu parādīt tik vienkāršu, cik vispār tas iespējams, un prasīt mācīties ar izpratni. Maz ko liku vienkārši iegaumēt, nopūlot tikai atmiņu. Manos kontroldarbos nebija aizliegts šķirstīt mācību grāmatu. Ja to prata izmantot, risinot dotos uzdevumus, uzskatīju, ka skolēns ir iemācījies. Gadījās, ka citu valodas skolotāju bērni pirms eksāmena pie manis atskrēja, lai iemācu, piemēram, darbības vārdu konjugācijas. Es to pratu izdarīt trīs minūtēs. Bet daudz bija tādu, kas prata iemācīties tikai no galvas. Viņi nesaprata, ko vēlos. Viņiem es biju slikts skolotājs, kas nez ko grib. Vismaz viņiem tā likās.
Turpinājums sekos
